Pusotrgadnieka bibliotēka

Līdz ar kopīgu lasīšanu esmu šo to sapratusi par fiziku – ja bērnam kāds cits atdod savas grāmatas, tās visticamāk nemaz nav lasītas. Kad aizrautīgs cilvēks grāmatu ņem rokā no sirds, tad tā tiek sapluinīta kā lecīgs gailis, kas iemests pitbulterjeru krātiņā. Reāli lietotas bērnu grāmatas ar abiem vākiem – tas ir mīts.

Visi, kas "Netflixā" noskatījušies filmu par Bilu Geitsu, zina, kas ir "think week". Tā ir nedēļa, kuru Geitss iesāk, piekrāmējot sporta somu pilnu grāmatām. Viņš izskatās kā grāmatvedis Latvijā deviņdesmitajos gados, tikai somā ir grāmatas, nevis skaidra nauda, un viņš dodas lasīt uz ezera namiņu, nevis uz banku. Ko Valters liktu savā sporta somā, ja viņš būtu iecerējis aizvadīt nedēļu, lasot grāmatas? Tā kā viņam pašam soma būtu jānes, tad tā būtu maza mugurenīte, nevis kaut kāda milzu taša. Tādā salien 4 grāmatas.

"Lieliskais trusēns" (1997). Teksta autors nezināms, ilustrējusi Keita Deivisa. Izdevējs – "Zvaigzne ABC".
Lielisks darbs ikvienam, kas grib iemācīties no galvas veselu grāmatu – tajā ir 42 vārdi.

Stāsts par to, kā beidzās vāveru mobings pret trusēnu, kurš sacēla trauksmi, redzot, ka mežā ieradies mednieks. Tiesa, truša nozīme vāveru veselības garantēšanā šķiet nedaudz pārspīlēta – es šaubos, vai mednieks mežā bija ieradies, lai šautu pa vāverēm. Šī grāmata bija pirmā, kas jau pirms daudziem mēnešiem skaidri parādīja, ka Valters klausās un saprot, jo katru reizi stāsta beigās, izdzirdot vārdu "nekad", viņš izlēmīgi krata galvu.

"Ai briesmoni, neapēd mani!" (2014). Karls Noraks, Karls Knēts. Izdevējs – "liels un mazs".
Šis ir stāsts par ēdelīgu sivēnu, kurš grib mieloties vairāk nekā pārējie ģimenes locekļi. Valteram grāmatā vislabāk patīk tas, ka galvenajam varonim visur ir līdzi mašīna. Man vislabāk patīk tas, ka ēdelīgo sivēnu sauc Aleksis. Man ir draugs Aleksis – elegants, sprauns un visādi nevainojams jauns vīrietis. Taču šī grāmata man likusi arī viņā saskatīt ēdelīgu sivēntiņu.

Mīļākā vieta grāmatā ir tā, kur stāstīts, ka briesmoņa kabatā skan šādi: "Trrrrr." Kad dēls atver šo lapu, rodas iespaids, ka viņš bezmaz vai prot lasīt, jo tieši tā viņš arī skaidri un gaiši saka: "Trrrrr." Pārējās lappuses laikam nav pārāk izdevušās, tāpēc tās Valters ir piešpaktelējis ar pildspalvu.

Kādu laiku Valters cēlās arī naktīs, lai paklausītos stāstu par sivēnu un briesmoni. Tādos gadījumos lasīju ar acīm ciet, jo nevarētu teikt, ka stāstu nezinu no galvas.

"Jaki to owad?" ("Kas tas par kukaini?"). Autoru un izdevēju nezinu, jo vāki ir pazuduši.
Polijas 50 populārāko kukaiņu ceļvedi poļu valodā man uzdāvināja bijušais priekšnieks pēc sava ceļojuma uz Poliju. No sākuma, protams, nodomāju, ka grāmata ir sūds, bet priekšnieks – lohs. Man bija skaidrs, ka šis ir nekam nevajadzīgs pabiezs bukletiņš, kura dzīves vienīgais mērķis ir nonākt miskastē, jo, lai arī es tiešām mēģinu mācīties poļu valodu, kukaiņu sugas nav tas svarīgākais, ko būtu vērts apgūt. Man varbūt ne! Tiklīdz Valters pats iemācījās pārvietoties, viņš sāka šo grāmatu ņemt rokās un dot man, lai lasu. Tagad visa ģimene jau prot nosaukt 50 kukaiņu sugu poliski (lielai daļai latviskos nosaukumus pat nenojaušu), sevišķi lielu jautrību man nezināmu iemeslu dēļ dēlam izraisa Bzyg pospolity nosaukums. Arī mušas Plujka pospolita attēls izraisa lielu prieku, jo atgādina reizi, kad tētis mēģināja noķert mušu dzīvoklī – neko smieklīgāku Valters vēl nav piedzīvojis.

Ļoti gaidu, ka aizbrauksim uz Poliju, uz Belovežas gāršu, un nolīgsim gidu, kurš, iespējams, mums kaut ko stāstīs angliski, bet viņu pārtrauks Valters, tīrā poļu valodā norādot, kur redzams Kowal bezskrzydły, bet kur lido Świetlik świętojański. Man pašai nozīmīgākais atklājums, šķirstot un mācoties no galvas šo grāmatu, ir tas, ka poļi visparastāko odu sauc par Komar niemalaryczny – nemalārijas ods. O! Uzreiz nosaukumā ietverta atbilde uz svarīgāko jautājumu – vai no oda var noraut malāriju? No sākuma man šķita, ka šis kukaiņu ceļvedis jāmet ārā, bet tā kļuvusi par Valtera vismīļāko grāmatu. Novēlu tai ilgu mūžu, vienlaikus apzinoties, ka no lielas slodzes tā jau drīz izjuks pa pikseļiem. Bet arī tad, kad tā izirs, dabas iepazīšana poļu valodā mūsmājās neapstāsies – dēls jau ir izrādījis interesi par grāmatu "Strefy buferowe I biotechnologie ekohydrologiczne", sevišķi par nodaļu, kurā uzskaitītas ūdeni attīrošas augu sugas.

Angļu-portugāļu kabatas formāta vārdnīca
Kā redzat, Valters jau agrā vecumā apgūst svešvalodas, kas sākas ar "po". Laiku pa laikam viņš paņem arī angļu-poļu mazo vārdnīcu, bet tās vāki nav gana piemēroti graušanai. Viņa interese par kabatas vārdnīcām ir saprotama – tās var normāli paņemt rokā un pašķirstīt. Līdzīgu funkciju varētu pildīt arī e-taloni. Tās A4 formāta bērnu grāmatas taču nekam neder! Uz dēla augumu tas ir tas pats, kas pieaugušam cilvēkam pārvalkā ielikt segu – labāk darīt visu, lai to paveic kāds cits. Un smagais darbs ar segas pārvalku noteikti nav nekas tāds, ko gribētos darīt atpūtas brīdī. Tāpat arī lielās grāmatas. Dodiet tādas, ko var paņemt roķelēs un vismaz trešdaļu iebāzt mutē!

Šīs četras grāmatas jāsaliek somā un uz "think week" prom. Tā izdosies sasniegt Geitsa viedumu, panākumus un, kas zina – varbūt sanāks arī nočipēt visu pasauli. Nočipēt (uzsēdināt uz čipsiem) vecākus Valteram jau ir izdevies.