Pārbaudi sevi ar testu: četri audzināšanas modeļi, kas izlutina un izlaiž bērnu

A.
1. Bērniem jāļauj būt pilnīgi brīviem 
2. Bērni ir vienīgā vērtība cilvēka dzīvē.
3. Mans bērns zina, kā sasniegt to, ko viņš vēlas. Vieglāk viņam dot to, ko viņš lūdz, pretējā gadījumā viņš kļūst ļoti dusmīgs.
4. Nesaņemdams to, ko vēlas, bērns sāk sabojāt lietas.
5. Mans bērns var mani uzspiest savu viedokli vai draudēt aizbēgt no mājām, lai iegūtu to, ko grib.
6. Man ļoti patīk dot dāvanas bērnam.
7. Es varu paredzēt sava bērna vēlmes.
8. Manas dāvanas ir pierādījums tam, ka es mīlu savu bērnu.
9. Ikreiz, kad jūtos vainīgs par kaut ko, es pērku bērnam dāvanas.
10. Katru reizi, esot veikalā un ejot garām rotaļlietu nodaļai, mans bērns sāk mantiņu un nenomierinās, kamēr to nesaņem. 
11. Ja bērns nesaņem to, ko prasa, viņš sāk vainot vecākus par mīlestības trūkumu pret viņu.
12. Mans bērns visiem, kas ienāk mājā, jautā "Ko tu man atnesi?"

Ja uz lielāko daļu “A” daļas apgalvojumu atbildējāt apstiprinoši, tas nozīmē, ka bojājat bērnu ar visatļautību. Tas nozīmē, ka audzināšanas pamatprincips ir "Manam mīlulītim atļauts viss". Viņam pienākas viss pats labākais. Vecāki burtiski apber savu luteklīti ar dāvanām, nolasot vēlmes no acīm. Tā veidojas mazs despots, kas diriģē mājas parādi, pieprasa visu tūlīt un uzreiz, nerēķinās ar citu ģimenes locekļu vai draugu vajadzībām. Mazā luteklīša manipulācijas instrumentu krājumā ir skandalēšana, apvainošanās, pusaudža vecumā tas var izpausties arī kā mantu bojāšana un bēgšana no mājām. 
Ko bērns no šādas audzināšanas iemācās? Ka viņa vērtība ir mērāma... rotaļu mašīnītēs, jaunākā izlaiduma Bārbijās, vēl vienā jaunā kleitiņā....Ja dāvina mantas, tātad mīl. Ja šādi audzinātam bērnam kaut ko pēkšņi strikti atsaka, var gadīties, ka sākas dažādas neirozes, piemēram, čurāšana gultā jeb enurēze vai nekontrolējamas agresijas lēkmes. 

B. 
1. Bērnam jāaug vidē, kurā nav ierobežojumu.
2. Aizliegumi un ierobežojumi neļauj bērnam radoši izpausties.
3. Es vienmēr ļauju bērnam darīt to, ko viņš vēlas.
4. Bērnam ir jāizpauž sevi ar jebkādiem līdzekļiem. 
5. Labāk bērns iegūst to, ko vēlas nekā piedzīvo bezcerības sajūtu.
6. Man netraucē, ja bērns sabojā lietas: zīmē uz sienām vai mēbelēm, sasmērē viesistabas paklāju, sašuj lelles tērpus no mātes izejamā tērpa.
7. Mani netraucē, ka mana bērna izturēšanās kādam ir traucējoša.
8. Protams, mans bērns ir "neērts", bet viņš ir radošs un unikāls cilvēks.
9. Mans bērns skolā varētu saņemt labākas atzīmes, ja skolotājs izturētos pret viņu īpaši, labāk zinātu bērnu psiholoģiju, vairāk izprastu mana bērna vajadzības. 
10. Mana bērna istabā vienmēr valda haoss.
11. Manam bērnam nav ikdienas režīma. Viņš ēd, iet gulēt un rotaļājas tad, kad pats to grib.
12. Brīvība ir vissvarīgākā sastāvdaļa bērna audzināšanā.

Ja lielākā daļa atbilžu ir no B grupas, tad tas liecina, ka pārāk bieži izlaižat bērnu ar visu piedodošo attieksmi.
Bērnam tiek piedoti neizdarīti darbi un neturēti solījumi.  Bieži vien iemesls ir vecāku pārliecība - lai bērns spētu sevi izteikt, viņam nedrīkst būt nekādi ierobežojumi. Piemēram, vecāki var ļaut saviem bērniem gleznot uz sienām jebkurā telpā, bojāt interjeru, apēst visus gardumus, neatstājot neko citiem ģimenes locekļiem. Bērnu nekad nenosoda, lai, nedod Dievs, viņu neapbēdinātu. Šādiem bērniem bieži ir sajūta, ka viņiem tiek dotas tiesības saņemt visu, ko viņi vēlas. Turklāt jebkurā situācijā vecākiem ir tendence attaisnot bērna izturēšanos. Viss, kas notiek ar šiem bērniem, notiek nevis viņu, bet gan kāda cita vainas dēļ.
Šādi bērni vēlāk nespēj uzņemties atbildību par savu dzīvi, par savām kļūdām vai neveiksmēm. Vainīgs būs slikts skolotājs, apstākļi, citi bērni. Šāda audzināšana viesbiežāk netiek piekopta bērna interešu dēļ, bet gan vecāku pašu pašapliecināšanās dēļ, lai radītu sev ilūziju, ka viņi ir ļoti labi un mīloši vecāki. "Kas ir nepareizi, parādot bērnam, cik ļoti jūs viņu mīlat, ka vēlaties paveikt kaut ko tādu, kas viņam sagādā prieku?". Diemžēl šādi audzinātiem bērniem skolā nākas saskarties ar konfliktsituācijām gan ar klasesbiedriem, gan skolotājiem.

C.
1. Labākais veids, kā palīdzēt bērnam, ir darīt visu kopā ar viņu.
2. Bērnam nav jāmācās no savām kļūdām.
3. Vecāki vienmēr labāk nekā bērns zina, kas viņam jādara.
4. Es uzskatu, ka man vajadzētu pieņemt visus lēmumus bērna vietā, jo man ir lielāka dzīves pieredze.
5. Mans bērns vienmēr par visu konsultējas ar mani.
6. Es vienmēr kontrolēju, lai vispirms tiek izpildīti mājas darbi, un tikai tad atļauju spēlēties un pastaigāties.
7. Es zinu visus sava bērna draugus un kontrolēju, ka viņš komunicē tikai ar “sava” loka bērniem.
8. Bērnam kabatas naudu nevajag, viņš ar to vēl nepratīs rīkoties. Visu nepieciešamo viņam pērku es.
9. Piešķirot bērnam kabatas naudu, es vienmēr kontrolēju bērnu, kā viņš to tērēt. Vienmēr prasu finanšu pārskatu.
10. Es vienmēr sekoju sava bērna darbībām un vienmēr esmu gatavs dot padomus, kā viņam būtu jārīkojas labāk un pareizāk.
11. Mans bērns mācās sliktāk nekā varētu.
12. Esmu pamanījusi, ka mans bērns bieži zina atbildi, bet uz jautājumu neatbild, baidoties kļūdīties.

Ja lielākā daļa apgalvojumu ir no C daļas, tad audzināšanas metode ir superkontrole. Superkontrolējoši dominējoši vecāki nedod iespēju bērnam mācīties no savām kļūdām, tāpēc visas kļūdas... pieļauj paši.  Viņi pieņem lēmumus, izsniedz instrukcijas, norāda, kā tērēt naudu. Bērni, kurus audzina superkontroles ietekmē, aug ar pārliecību, ka viņi paši neko nespēj. 
Viņiem vienmēr ir vajadzīgs kāds, kurš ieteiks, ko un kā darīt. Pārliecības trūkums par viņu spēju pieņemt pamatotus lēmumus neļauj kaut ko sasniegt, balstoties uz paša lēmumiem. Bieži vien viņi zina atbildes uz jautājumiem, bet neizrāda iniciatīvu, jo baidās kļūdīties. Viņiem ir zemākas atzīmes skolā, bet ne tāpēc, ka šie bērni ir mazāk gudri, bet gan tāpēc, ka nav par sevi pārliecināti.
No superkontrolējošiem vecākiem bērni iemācās izvairīties melojot, veidojot distancētas attiecības, bet ļaunākajos scenārijos, lai salauztu ielikto bērnībā modeli, kļūstot par atkarībniekiem, alkoholiķiem un antisociāliem elementiem. 

D.
1. Es pastāvīgi uztraucos par savu bērnu.
2. Kad mans bērns ilgu laiku nav kopā ar mani, es sāku uztraukties.
3. Manam bērnam ir sliktāka veselība nekā citiem bērniem.
4. Ja mēs ar bērnu šķērsojam ielu, es automātiski saņemu viņa roku.
5. Pirms izlaišanas no mājas es vienmēr pārbaudu, kā bērns ir ģērbies.
6. Manam bērnam nav pienākumu mājsaimniecībā.
7. Pavadot laiku kopā, man pastāvīgi jāredz, ko dara mans bērns gadījumā, ka man būs steidzami jāsniedz viņam palīdzība.
8. Manam bērnam nevajadzētu sportot, jo tas prasa pārāk daudz spēka un rada viņam stresu.
9. Es vienmēr kontrolēju, ar ko mans bērns draudzējas.
10. Mans bērns nav pārāk sabiedrisks.
11. Mans bērns bieži vēršas pie manis pēc padoma.
12. Mans bērns nav ļoti pārliecināts par savām spējām.

Ja uz lielāko daļu D apgalvojumu atbildējāt “jā”, jums ir raksturīga hiperaprūpe. Hiperaprūpe un hiperkontrolezināmā mērā ir savstarpēji saistīti audzināšanas stili, taču tām ir atšķirīga ietekme uz bērna raksturu. Dominējošie vecāki bērnam ieaudzina bailes no sava viedokļa, pieradinot pie domas, ka māmiņa zina labāk. Vecāki, kuri pārspīlē ar aizgādība, nenovērtē bērna spējas tikt ar dzīves grūtībām galā pašam. "Neskrien! Tu pakritīsi." "Neejiet pārāk tālu no mājām, vari apmaldīties." "Uzmanīgi šķērso ceļu, tu vari pakļūt zem automašīnas." "Netuvojies sunim vai kaķim. Viņi tev var iekost ." "Ģērbies siltāk, citādi saaukstēties". 
Superaprūpes jeb pāraprūpes dēļ bērnam tiek liegts parasts sociālais kontakts ar citiem bērniem. Viņš nepiedalās sabiedriskās aktivitātēs. Veidojas bailes gan par sevi, gan no visas pārējās pasaules, kas ir pilna nezināmu briesmu.

Ja uz lielāko daļu jautājumu šajā testā atbildējāt ar "Nē", tad vecāku lomu, visticamām, pildat labi un adekvāti. 


Tests no grāmatas Варга А.Я.Хамитова И.Ю. Глава из книги "Современный ребенок. Энциклопедия взаимопонимания" под ред. А.Я.Варги (М.: ОГИ; Фонд научных исследований "Прагматика культуры", 2006).

​