Kā korekti reaģēt uz bērna labi gribēto, bet nelāgo rīcību

Piemērs no dzīves: 

Dzīvoklī remonts. Vecāki pārnes dažādas mantas no vienas istabas uz otru, un arī viņu trīsgadīgais puisēns vēlas palīdzēt. Paņēmis šķīvjus viņš centīgi tos nes. Tā kā bērns steidzas iepriecināt vecākus, viņa gaita ir pārāk ātra, bet šķīvju svars samērā liels. Kādā brīdī bērna kāja aizķeras aiz instrumentu kastes malas, viņš sagrīļojas un vairāki no nestajiem traukiem nokrīt uz grīdas un ar šķindoņu saplīst.

Atbild NLP Personības pilnveidošanas centra pasniedzējs Ivars Āboltiņš.
 

Kā jūs reaģētu līdzīgā situācijā?

Kāds varbūt sāktu vainot bērnu, skaļi paustu neapmierinātību un parādītos tādi pārmetumi kā “Kāpēc tev vispār vajadzēja nest traukus? Nezināji, ka tie ir trausli? Kurš tev prasīja palīdzēt?”.

Kāds varbūt samierinoši teiktu “Trauki plīst uz laimi! Nākamreiz gan nenes tik daudz!” un ikreiz, kad bērns nākotnē nesīs traukus, var tikt piemetināts “Nepaklūpi! Nesadauzi!”

Atbilde – iemācīties korekti novērtēt bērna rīcību.

Kā to darīt?
1) Centieties saprast, kāds ir bijis bērna nodoms? Ikviena cilvēka rīcības pamatā ir kāds pozitīvs nolūks. Apzināts vai neapzināts. Arī bērnam. Iespējamie motīvi varētu būt palīdzēt jums, pievērst sev jūsu uzmanību, iegūt jūsu atzinību, izpētīt, uzzināt u.c. Saprotot to, ka bērns ir vēlējies darīt labu, jums būs vieglāk adekvāti reaģēt nelāgā situācijā.

Ikviena cilvēka rīcības pamatā ir kāds pozitīvs nolūks. Apzināts vai neapzināts. Arī bērnam.

2) Reaģējiet un runājiet pēc iespējas mierīgāk, runājiet tikai par notikušo darbību un tikai pagātnes formā (“Trauki saplīsa”), nevis par pašu bērna personību (“Tu esi neveiklis!”). Saprotiet, ka šādās situācijās arī bērns gaida, “Kas nu būs?”, un no tā, kā uz notikumu reaģēsiet jūs, būs ļoti atkarīgs, vai bērns uzdrošināsies palīdzēt jums arī nākotnē? Cik bieži jūs pats palīdzat tiem, kas jūsu palīdzību ir atgrūduši un noniecinājuši?  

Neliela atkāpe - jāpiebilst, ka neapstiprināta rīcība zaudē savu nozīmību – pat ja bērns izdara ko nejauku ar nodomu pievērst jūsu uzmanību vismaz tādā veidā (pēc principa “Labāk vismaz kaut kāda uzmanība, nevis vienaldzība”), nepievēršot nodarījumam uzmanību, jūs parādāt, ka šis “triks” nenostrādā un diez vai bērns centīsies to atkārtot. Protams, lai tādas apzinātās nejaukās izdarības novērstu, jums jāgādā, lai bērns no jums saņemtu pietiekami daudz uzmanības arī tāpat – bez šādas “uzprasīšanās”.
 

Nepatīkamā situācijā rīkojieties tā, lai bērnam neradītu psiholoģisko traumu, lai viņu nenobiedētu.

Motivējiet bērnus izsakot kvalitatīvu vērtējumu par viņu darbībām un atcerieties, ka bērns visu uztver tieši – nevajag runāt “caur puķēm”, sakiet konkrēti, kādas darbības jūs vēlaties saņemt.

3) Pat tad, ja noticis kas nelāgs, mēģiniet saskatīt situācijā labo un bērnu par to uzslavēt: “Malacis, ka tu mammai vēlies palīdzēt!”

4) Pasakiet bērnam, kā viņš konkrēti nākamreiz varētu rīkoties savādāk, lai rezultāts būtu labāks: “Nākamreiz nes vienu (vai divus, vai trīs) šķīvi.” “Kad nes šķīvi, ej lēnāk, uzmanīgāk.”

Būtu ļoti vēlams arī konkrēti ar savu piemēru parādīt, kādu darbību vēlaties sagaidīt: pašam paņemt vienu šķīvi un lēnā gaitā aiznest no vienas istabas uz otru. 

5) Būtu ļoti vēlams arī konkrēti ar savu piemēru parādīt, kādu darbību vēlaties sagaidīt: pašam paņemt vienu šķīvi un lēnā gaitā aiznest no vienas istabas uz otru. Bērni ātri mācās un ja jūsu skaidrojums būs uzskatāms, viegls un motivējošs, bērns jūsu darbību labprāt vēlēsies atdarināt.

6) Palūdziet bērnu jūsu klātbūtnē atkārtot to, ko jūs viņam tikko iemācījāt. Tas palīdzēs jums piekoriģēt bērna rīcību un radīs arī lielāku pārliecību par to, ka mācība apgūta pareizi.

Mazie ikdienas darbiņi var sagādāt prieku, bet var arī radīt nepatiku. Motivējiet bērnus izsakot kvalitatīvu vērtējumu par viņu darbībām un atcerieties, ka bērns visu uztver tieši – nevajag runāt “caur puķēm”, sakiet konkrēti, kādas darbības jūs vēlaties saņemt. Mātes un tēva mīlestība un atzinība ir tā, kas ļoti lielā mērā iespaidos bērna turpmāko dzīvi, tādēļ mīliet savu bērnu, uzslavējiet par labiem darbiem un jūs izaudzināsiet veiksmīgu, pašpietiekamu, drosmīgu un uzņēmīgu cilvēku, kurā, saskaroties ar problēmsituācijām, jau būs iekšējā pārliecība “Es to varu atrisināt!” un, kā zināms, cilvēks spēj paveikt to, kā paveikšanas iespējamībai viņš tic.