Ko teikt, ja bērns ienāk un ierauga vecākus mīlējamies?

Bērns ir nejauši ienācis telpā, kur tētis un mamma mīlējas. Kā un ko paskaidrot?

Runāties. Ka tā ir cilvēku raksturojoša, normāla mijiedarbības forma. Un tad ir jautājums – no kāda vecuma tevi tas sāks skart? Tas nebūs no 18 gadiem! Tas var notikt krietni agrāk, tāpēc ir tik svarīgi komunicēt – ar kādiem cilvēkiem tu iesaisties attiecībās, ar kādu mērķi, kā tu proti sevi pasargāt un citi daudz būtiskāki jautājumi par biedēšanu. Nav jautājuma par to, vai bērnam sekss būs vai nebūs – būs. Un cerams, ka viņa labklājību veicinošs. 

Daudzus vecākus jautājumi, kas skar seksualitāti un mīlēšanos, satrauc, viņiem ir grūti par šo tematu sarunāties. 

Ja padomājam, tad Padomju laikos daudzas ģimenes dzīvoja lielā šaurībā. Jā, tajos laikos tika piedzīvotas arī daudzas emocionālas, fiziskas, seksuālas traumas, vardarbība. Un, jā, ir daudzi tagad jau pieaugušu cilvēku stāsti, kur viņi atceras vecāku tuvības brīžus, kam nebūtu gribējuši būt liecinieki. Ja mums bērns jau ir pietiekoši liels, saprātīgs, tāds, kurš ir vērot spējīgs, un ir kļuvis par vecāku seksuālās tuvības liecinieku – vecāku tālākajai rīcībai vajadzētu būt atkarīgai no tā, kāds tas sekss nupat bija.

Viena lieta ir, ja tas ir klusiņš puk-puk-puk. Bet ja tur gājušas vaļā nez kādas ārijas, tad bērns vienkārši var sabīties.

To varu teikt no savas darba pieredzes - daudziem bērnībā ir iesēdusies un visu dzīvi dzīvo līdzi tā bilde, ka tēvs kā varmāka kaut ko dara – viņa ķermenis ir liels un spēcīgs – un mamma apakšā pīkst vai rada citas skaņas. Tumsā. Bērna acīs tie ir divi spoki. Mazāku bērnu šāda pieredze var vienkārši sabiedēt un tam nebūs tieša sakara ar seksualitāti. Tā var būt traumatiska pieredze pēc būtības. Ja attopamies, ka bērns ko tādu ir piedzīvojis, tad pirmais, ar ko varētu sākt, atbrīvot bērnu no šaubām un satraukuma par to, ka kāds redzētajā ir ticis iesaistīts pret savu gribu, ticis spīdzināts vai mocīts. Ja vien tiešām nebija pretējais. 

Daudzām sievietēm un arī vīriešiem, šāda pieredze ir veidojusi sava veida bloku, kurš rezultējas nespējā ļauties, jo bērnībā ir dzirdētas skaņas, skati, alkoholisms un vardarbība, kurai daļa mūsu mammu un vecmammu ir gājušas cauri. Šīs traumatiskās pieredzes joprojām dzīvo mūsos un rada pastiprināto bažu, ka ar seksuālu tuvību kaut kādā veidā varam satraumēt savu bērnu. 

Nevajag bērnus turēt neziņā un gaidīt, ka pieaugot pār viņiem pēkšņi nāks apgaismība. Ja tas tā būtu, mums pašiem reizēm nebūtu tik grūti.

Mums jāvar savas pieredzes bērniem “tulkot”. Nosēsties bērna līmenī un paskaidrot. Jo pieaugušais šim reiz jau ir gājis cauri un bērna līmenī spēj atgriezties. Kā tas – arī seksuālā tuvība – varētu izskatīties no četrgadnieka vai sešgadnieka skatupunkta. Skaidrošanas procesā riskanti arī teikt – sapratīsi, kad būsi pieaudzis. Ko, šo sakot, vecāks vispār domā? Statistika liecina, ka Latvijā daudziem pusaudžiem seksuālā pieredze ir ļoti agrīna. Ko tad nozīmē – kad būsi pieaudzis?

Pilnu interviju ar psiholoģi Kristīni Balodi LASI ŠEIT.