Dēlam patīk meiteņu lietas. Vai puikam atļaut vilkt kleitu?

Lasītāja raksta:
“Labdien. Lūdzu uztaisiet sarunu ar īstiem psihologiem un praktizējošām personām par tēmu "Dēlam patīk meiteņu lietas". Manam dēlam ir 4 gadi. Viņam vienmēr ir paticis viss, kas ir rozā, puķains, ar mirdzumiem. Visu atļāvu viņam daļēji ar robežu. Tagad viņam ir māsa un sākas lielākas problēmas. Māsai ir sprādzes, viņam arī vajag un tā ir ar visu. Kad viņam bija trīs gadi, viņš teica, ka grib kleitu. Manas pašas domas ir neitrālas. Meiteņu lietas ir košākas un ir skaistākas, ar ponijiem, mirdzumiem – nebrīnos, ka viņam patīk. Tomēr īsti nezinu, ko darīt.  Kā runāt, ko vispār teikt? Varbūt jāatļauj mājās uzvilkt kleitu? Es nedomāju par viņa orientāciju pašlaik, bet drīzāk par pašām lietām. Sabiedrības nostājām. Ko par viņu teiks, ko par mani runās? Pats puika ir emocionāls, negribu viņu arī sagraut.
Viņam ir baltas botas ar rozā maliņu. Viņam ļoti patika. Visi teica, ka tās ir meiteņu. Viņam bija vienalga, ko saka, un man arī, jo rozā nav obligāti meiteņu. Bet tagad, kad ir māsa, grūtāk saprast, kur ir robežas. Uz bērnu dārzu abi iet ar sprādzītēm.”

Pasaules pētījumu dati rāda, ka, ja šis fenomens bērnam sākas agrīnā vecumā, visbiežāk pēc pubertātes šī dzimumu disforija pāriet un viņi turpina dzīvot kā zēni vai meitenes.

Vispirms izglītoties

Speciālisti vienisprātis atzīst, ka mūsdienās šādi gadījumi, kad zēni interesējas par it kā meitenēm raksturīgām lietām un otrādi – pieaug. Bieži vien vecāku prātus uzreiz nodarbina jau tādi satraucoši jautājumi par bērna nākotni – vai viņš būs homoseksuāls, vai viņam būs vajadzīga dzimumu maiņas operācija? Tomēr tie noteikti nav jautājumi, ar kuriem mazu bērnu vecākiem jānodarbina savi prāti, atzīst speciālisti.
Lai labāk izprastu jautājumu, klīniskā psiholoģe Kristīne Balode iesaka vispirms apjaust un saprast dažādus jēdzienus, lai visus jautājumus “neliktu vienā katlā”: “Ir ļoti būtiski nejaukt  dzimum identitāti ar seksuālo orientāciju.  Dzimum identitātē ir tas, kādam dzimumam es jūtos piederīgs. Seksuālā orientācija ir tas, kāds dzimums man šķiet pievilcīgs – romantiskā vai seksuālā ziņā. Savukārt jēdziens seksuālā identitāte kopumā ietver abus šos jēdzienus – dzimum identitāti un seksuālo orientāciju. Un šiem jēdzieniem pa virsu vēl varam klāt kultūrlomas un dzimumu stereotipi. Piekrītu, ir sarežģīti!” situācijas neviennozīmīgo dabu ieskicē speciāliste.

Dzimumu disforija – jo vēlāk sākas, jo noturīgāka

Ja cilvēkam bioloģiskais dzimums nesakrīt ar viņa psiholoģisko dzimumu jeb ar to, kā viņš par sevi jūtas, veidojas dzimumu nesakritība. Ja tās nāk komplektā ar neapmierinātību, veidojas dzimumu disforija, skaidro pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs. Disforija nozīmē, ka tas rada kāda ciešanas. “Kaut kādu iemeslu dēļ šī cilvēka bioloģiskai dzimums nesakrīt ar to, kā viņš par sevi jūtas, kā es par sevi psiholoģiski jūtos. No bērnu psihiskās veselības skatoties, ir zināms fenomens, kad daļai mazu bērnu vecumā ap 2-3-4 gadiem sāk patikt vilkt pretējā dzimuma drēbes. Statistiski šādu gadījumu nav daudz, bet tas ir labi zināms fenomens. Pie tam parasti tie ir zēni, kuriem mazā vecumā patīk ģērbties meiteņu drēbēs. Pasaules pētījumu dati rāda, ka, ja šis fenomens bērnam sākas agrīnā vecumā, visbiežāk pēc pubertātes šī dzimumu disforija pāriet un viņi turpina dzīvot kā zēni vai meitenes. Vēl pētījumi rāda, ka statistiski visai bieži viņi izvēlēsies veidot emocionāli tuvas attiecības ar sava dzimuma pārstāvjiem. Tas nenozīmē, ka tā būs vienmēr, bet mēs zinām, ka tādas tendences ir,” stāsta speciālists.
Savukārt, ja šie jautājumi sākas pusaudžu vecumā, pasaules datu pieredze rāda, ka ar to biežāk saskaras meitenes, kas jūtas kā zēni. “Dati rāda – jo vēlāk sākas dzimumu disforija, jo noturīgāka tā ir,” teic N.S. Konstantinovs. 

Vecākiem nekādā gadījumā nav jājūtas vainīgiem ne par bērna vēlmi citādāk ģērbties, ne par bērna orientāciju.

Ko darīt vecākiem?

Ne vienmēr vienkārša interese par māsas kleitām uzreiz būs dzimumu disforija, tomēr kā atzīst speciālisti – vecāki šādos gadījumos ir galvenais atbalsta punkts. K. Balode retoriski vaicā: “Ja ne vecāki un ģimene, kas tad šos bērnus atbalstīs? Un vecāku atbildība ir arī izglītot tos cilvēkus, kas ir apkārt bērnam. Iespējams, bērnudārza audzinātāja izbrīnīsies, ja puika dārziņā ieradīsies rozā kleitā un iepletīs acis, kad dzirdēs jēdzienu “dzimumu disforija”, bet vecākiem ir silti ieteicams atbalstīt savu bērnu arī caur atbalstošas bērna apkārtējās vides veidošanu.”
Arī N.S Konstantinovs uzsver vecāku lomu bērna vadīšanai cauri šiem jautājumiem: “Vecāki šādās situācijās ir centrālais jautājums. Ja vecāki būs atbalstoši, bērns un pusaudzis grūtībām, ja tādas radīsies, izies cauri veiksmīgi. Situācijās ar maziem bērniem ir rekomendācija ļaut izdzīvot šo posmu. Ieteicams vecākiem būt pietiekami tolerantiem un atvērtiem, nenosodīt bērnu. Jāatzīst, ka mēs tomēr maz zinām par tiem psihes mehānismiem, kāpēc bērniem rodas šādas intereses. Tas, ko mēs varam dažos klīniskajos gadījumos ar pusaudžiem vai jauniešiem redzēt – ja šim puisim ir interese par savu dzimumu un viņš vēlas veidot romantiskas attiecības, bet vecāki ir noraidoši, tad viņš reizēm izvēlas turpināt sevi izpaust sievietes identitātē aiz tā iemesla, ka tad viņam nav jāatzīstas vecākiem, ka viņš ir homoseksuāls. Protams, tie ir spekulācijas gadījumi, tāpēc ieteikums ir ļaut bērnam izspēlēties, izpausties. Statistiski visticamāk, ka bērns turpinās būt par to, kas ir bioloģiski pēc dzimuma.”

Nemēģiniet bērnu no tā izglābt

LGBT un viņu draugu apvienības Mozaīka viena no dibinātājām Kristīne Garina uzsver: “Vecākiem jāsaprot, ja bērnam ir atšķirības no vairākuma dzimumudzimumu identitātē vai seksuālajā orientācijā, tas nebūs tāpēc, ka bērns vilka vai nevilka to kleitu. Tas nav tik tiešu cēloņu un seku jautājums, ka tāpēc, ka mamma ļāva dēlam vilkt kleitu, viņš kļuva par geju. Šie jautājumi ir iekšā jau pašā bērnā.” Viņa norāda, ka vecākiem nekādā gadījumā nav jājūtas vainīgiem ne par bērna vēlmi citādāk ģērbties, ne par bērna orientāciju. K. Garina aicina vecākus apzināties, ka viņiem nav jālabo savi bērni vai jāpārmāca. Viņa stāsta par pieredzi, kad apvienībā Mozaīka ir mēģināts veidot kopienu vecāku atbalstam: “Vecākiem ļoti daudz vajag atbalstu un informāciju. Risks, ja mēģina pats izglītoties, ir iegūt nepatiesu informāciju. Esam veidojuši vecāku atbalsta grupu, diemžēl tas beidzās ar to, ka atnāk tikai divas mammas, kas savā starpā runājas, taču viņas jau tāpat ir atbalstošas, bet viņām nav, ar ko dalīties. Citi vecāki, kurus vajadzētu atbalstīt, vienkārši nenāk.”
Arī klīniskā psiholoģe K. Balode norāda, ka šie bērni nav arī kā īpaši jāglābj, vienkārši jāatbalsta un jāizglīto citi pieaugušie un bērni viņam apkārt.

Kā pamanīt, ka bērnam savs dzimums nepatīk?

Eksperti uzsver – ja starp bērnu un vecāku būs emocionāli siltas un tuvas attiecības, tad bērnam nevajadzētu būt problēmām ar vecākiem vai vismaz vienu no tiem runāt par saviem dzimum identitātes jautājumiem. Taču N.S Konstantinova pieredze ir dažāda: “Ļoti bieži vecāki nav informēti par to, tāpat vecāki mēdz interpretēt lietas dažādi un nav lietas kursā par šiem jautājumiem. Ir gadījumi, kad pusaudži nezina, kā to pateikt vecākiem un nezina paši, kas ar viņiem notiek. Reizēm pusaudzis to pasaka caur zīmēm. Manā praksē ir gadījums, kad meitene uzcepa torti un apklāja to ar zilu glazūru. Pēc šīs glazūras krāsas vecākiem vajadzēja saprast, ka meitene jūtas kā puika. Reizēm ir otrādāk – bērns atved vecākus uz konsultāciju pie speciālista un tad palūdz terapeitu paziņot šo ziņu. Ir gadījumi, kad vecāki to ir zinājuši, bet nav par to runājuši.” Viņš norāda, ka šos jautājumus, ja tie patiešām ir aktuāli, ignorēt nedrīkst – ja jaunietim ir dzimum identitātes jautājumi, viņam parasti ir milzīga trauksmes sajūta, var nākt prātā pašnāvības domas.

Ieteikums vecākiem būtu ļaut bērnam izspēlēties, izpausties. Visticamāk, ka bērns turpinās būt par to, kas ir bioloģiski pēc dzimuma.

Bet varbūt tikai saskatījies internetu?

Nereti medijiem tiek pārmesta pārāk lielā interese par netradicionāli orientētu cilvēku dzīvēm, norādot, ka tas veicina jaunākās paaudzes neveselīgo interesi par homoseksualitāti vai dzimuma piederību. Vai varētu būt tā, ka citādi orientēti cilvēki rodas no tā, ka televīzija rāda filmas par gejiem?
Speciālisti tik tiešu saiti tam noliedz – tik vienkārši, ka no paskatīšanās uz citiem gejiem vai trans personām kādam rodas vēlme par tādu kļūt, nav. Tomēr N. S. Konstantinovs atzīmē, ka kaut kāda nozīme kultūrkontekstam ir: “Dzimumu identitātē ir liela daļa no sociālā konstruktīvisma – mēs konstruējam savu identitāti, pielāgojoties kaut kam. No klīniskajiem pētījumiem ir redzams, ka pusaudža vecumposmā, ir ļoti svarīgi atrast referento grupu – vienaudžus, pēc kuriem var identificēties, piemēram, metālisti, reperi, sportisti. Reizēm šie pusaudži atrod atbalstu pie citiem ar dzimuma identitāti saistītiem jauniešiem un tas var pastiprināt viņa interesi par to.”