Divgadnieks monotoni šūpojas un sit gavu pret sienu. Attīstības traucējumi vai normāla uzvedība?

Neiroloģe Vizma Meikšāne skaidro, ka reizēm mazi bērni ap 2 -3 gadu vecumu var uzsākt kādas stereotipiskas kustības, kuru laikā var atkārtoti veikt kādu darbību, kas viņam, acīmredzot, dod emocionāli labu sajūtu. Tāpēc šādu darbību bērniņš grib atkārtot vēl un vēl. Biežāk tā ir lēkāšana vai roku purināšana paaugstinātās emocionālās situācijās. Bet tikpat labi tā var būt arī šūpošanās, griešanās ap savu asi, īkšķa zīšana, roku bāšana biksēs vai vēl kādas citas kustības. Ja ģimenē savstarpējas attiecības ir labas, ja nav bijuši psihotraumējoši notikumi, ja bērna intelekts atbilst vecumam un kopumā bērns aug laimīgs un priecīgs, kā arī, ja no šīm vienveidīgajām kustībām bērnu var viegli pārslēgt uz citām nodarbēm, tad par šo lietu nebūtu jāuztraucas. Parasti tās pāriet bērnam pieaugot, proti, ap 4 - 5 gadu vecumu.

Tomēr, neredzot konkrēto bērnu, situāciju attālināti objektīvi izvērtēt nav iespējams, tāpēc vecākiem būtu lietderīgi apmeklēt bērnu psihologu vai bērnu neirologu. 

Ģimenes psihoterapeite un psiholoģe Līga Bernāte pieļauj, ka šūpošanās var būt reakcija uz stresu vai kādu kairinājumu. Šūpošanās var būt veids, kā bērns sevi nomierina, ja nav iemācījies citu pašnomierināšanās stratēģiju. Vecākiem būtu jāpiedāvā bērnam citi paņēmieni, kā izrādīt un pārvaldīt savas emocijas. Pastāstīt un parādīt, kā var paust dusmas, neapmierinājumu, protestu pret kaut ko. Jāņem vērā, ka liela daļa bērnu šajā vecumā vēl slikti runā, tāpēc nozīme ir tieši parādīšanai, nevis tikai izskaidrošanai.