Digitālā pratība bērnudārzniekam. Tā nav Youtube skatīšanās!

Pāvels, kas savulaik pats izstrādājis vietni www.manaspēļukaste.lv, nu audzina trīs bērnus: 17, 15 un 2,5 gadus vecus. Viņš ir izstrādājis reālus ieteikumus, kā vecāki saviem bērniem var palīdzēt attīstīt digitālās prasmes. Lai arī šis jēdziens “digitālā pratība” ir dzirdēts ļoti bieži, uzdot jautājumu, kas tad tas īsti ir, var būt kā tāds nepieklājīgs jautājums, jo visi taču par to runā! Kā atzīst Pāvels, tas nemaz nav tik viegli atbildams jautājums.

“Mans novērojums ir, ka ierīce bieži vien tiek iedota bērnam, lai viņš būtu mierīgs. Tas ir nopietns grēks, jo mācīšanās notiek tad, kad bērns redz motivāciju. Ierīces ir labs solis uz lielisku saturu, taču mēs bieži vien to reducējam uz ļoti vienkāršotu pieeju. Ļoti svarīgi, runājot par digitālo pratību ir, lai nav tā, ka bērna laiks ar tehnoloģijām ir tikai dziesmiņas vai multfilmas noskatīšanās vai pirksta bakstīšana ekrānā – šādām darbībām nav nepieciešamas īpašas prasmes un tās arī neattīsta īpašas prasmes,” stāsta Pāvels.

Kas ir digitālā pratība?

“Manuprāt, nereti tiek jaukts, kas tad varētu būt digitālās pratība. Youtube skatīšanās nav digitālā pratība! Youtube ir rīks, kas konstruēts ar mērķi noturēt apmeklētāja uzmanību, lai nodrošinātu pēc iespējas ilgāku vietnes apmeklējumu. 

Arī spēlītes spēlēšana, kur ar pirkstu kaut kas ir jāiebaksta, nebūs īsti digitālā pratība – bērns tikpat labi var bakstīt ar pirkstu smiltīs un tas būs neskaitāmi bagātīgāks piedzīvojums. 

Vilkt pirkstu pa planšetes ekrānu – tur nav nekā digitāla! Taču digitālā pratība ir komplicētas darbības un pieaugušajiem ar to varētu apzīmēt konkrētas prasmes – programmēšana, mūzikas veidošana, foto apstrāde, dizaina veidošana, teksta apstrāde. Tās ir konkrētas prasmes. Bet bērniem par digitālo pratību liecina pamata tehniskās iemaņas darbā ar ierīcēm (un ne tieši ar viedierīcēm!). Bērniem noteikti būs grūtāk definēt konkrētas prasmes, taču te iekļausies arī rituāli kā viena no digitālajām pratībām – piemēram, apzināties un pieņemt to, ka ierīču lietošanai ir kaut kāds režīms arī ir daļa no digitālās pratības. Piemēram, bērniem apzināties, ka dators netiek lietots vakarā, arī ir daļa no digitālās pratības.

Lai bērniem digitālo prasmju apgūšana būtu efektīva:

• bērnam tas ir kā piedzīvojums;
• ir definēts skaidrs mērķis;
• bērnam ir pietiekama motivācija.

4 radoši veidi, kā var attīstīt bērna digitālās prasmes

1. Rokas un ekrāna koordinācija

Kā viena no pirmajām prasmēm, ko bērns varētu apgūt darbā ar datoru, kas nereti jau mājās arī kļūst kā retums, ir darbs ar peli. “Tā ir ļoti komplicēta lieta! Kustinot roku un pirkstus, kustība notiek uz ekrāna. Esmu novērojis, ka tā reizēm bērnam ir kā cīņa, taču svarīgi nemēģināt bērniem šo cīņu atvieglot. Uzvara bērnam jāsasniedz pašam!” iedrošina Pāvels. Viņš norāda, ka darbs ar peli ir pietiekami komplicēts, taču bakstīt planšeti ar pirkstu – tas neprasa nekādas īpašas prasmes un tas arī neattīsta nekādas īpašas prasmes. Digitālā pratība nav iebakstīt ar pirkstu vajadzīgajā vietā – bērns to ir apguvis jau līdz tam.

2. Darbs ar elektronisko pildspalvu

Ierīce, kas atgādina pildspalvu un ir savienota ar planšeti, var būt noderīga – tā trenēs satvērienu, roku koordināciju un veidos sakarību – kas notiek, kad šo ierīci vada pa ekrānu, kad to piespiež stiprāk. Vecākiem jāatceras, ka šīs lietas mēdz būt trauslas, ja vien nav sagādāts īpaši izturīgās ierīces.

3.Ideja, ka ierīces var būs saslēgtas kopā

Varbūt pieaugušajiem pavisam pašsaprotama lieta, taču bērnam ideja, ka ierīces savā starpā, pat neredzot, var būt saslēgtas kopā, nodrošina digitālo pratību pamata zināšanas. “Tā filozofija, ka ierīces var būt savienotas, ir ļoti vērtīga. Piemēram – dators un printeris. Tas, ko bērns ir veicis uz ekrāna, to viņš var izdrukāt uz papīra,” bērniem tā ir ļoti vērtīga atziņa un sapratne. Tāpat fotogrāfiju pārnešana no telefona uz datoru, tumbiņas pieslēgšana telefonam – šīs idejas bērnam var dot gara lidojumu un apziņu, ka dators nav izolēta ierīce, bet tāda, ar kuru iespējams plaši rīkoties.

4. Komunikācija ar ierīci

“Arī šī ir filozofiska prasme, ka ierīce var gan sniegt, gan saņemt informāciju. Piemēram, iesākumā tā var būs ļoti vienkārša līmeņa programmēšana, kad kādai animācijai var uzstādīt parametrus – izvēlēties mašīnas krāsu, tipu un likt tai braukt pa ekrānu. Sapratne, ka var kontrolēt kādu notikumu ar parametriem. Tā ir svarīga atziņa, ka datoram var dot uzdevumu un saņemam vēlamo rezultātu,” stāsta Pāvels un norāda, ka pieaugušie šo izmanto visu laiku, tikai visbiežāk tas notiek neapzināti, piemēram, kalkulatora programmā rēķina sarežģītas darbības. Nospiež pogu – un ierīce sniedz atbildi. Arī tā ir komunikācija, saruna.

Svarīgi!

Ieviešot digitālo prasmju ieviešanu pirmsskolās, ārkārtīgi svarīgi ir kritiski novērot un izvērtēt atgriezenisko saiti – kā izdodas šādas nodarbības, vai tās izdodas. Jebkurā jaunā projektā ir nepieciešama rezultātu izvērtēšana un atgriezeniskā saite. Tāpat, domājot par bērna digitālajām prasmē, jāatceras, ka bērnam ir arī organisms, ķermenis, kuram ir jānodrošina pietiekama motorā attīstība. “Tas, ka bērniem ir jāskraida un jādarbojas ar rokām, nav atcelts. Mums ir jāiegulda enerģija, lai tiktu attīstīta arī bērnu motorā attīstība un noteikti nevajag pretstatīt – digitālo pratību un motoro attīstību,” atgādina Pāvels. 

Tomēr vecākiem ir arī jāizvērtē, kuras praktiskās darbības ir vērts aizvietot ar digitālajām: “Manuprāt, vakara pasaciņa tradicionālajā veidā ir daudzkārt bagātīgāks piedzīvojums nekā pasaciņa, kas ir deleģēta ekrānam. 

Ja pasaciņu stāsta ekrāns, bērns ir absolūti pasīvs, iespējams, neveselīgā pozā, iespējams, ka bērnam gribēsies vēl, bet tad viņam ir satraukums un – bērnam vēl tiek noņemts laiks kopā ar vecāku,” atzīmē Pāvels.

Vai mācību aplikācijas veicina mācīšanos?

Tomēr nereti vecāki izmanto dažādas izglītojošas aplikācijas, kā mācīt bērniem, piemēram, krāsas, skaitļus, burtus. Kā norāda Pāvels – tas vairs nebūs tik daudz digitālo prasmju, bet gan izglītības jautājums. “Pieņemot, ka bērns jau ir apguvis atsevišķas digitālās prasmes un pamata lietotāja interfeisa lietas, viņš jau sāk baudīt saturu. 

Runājot par izglītības saturu, piemēram, matemātiku, bērnam vispirms būtu jādod iespēja saskaitīt reālus ābolus un tikai vēlāk virzīties uz abstraktu priekšmetu saskaitīšanu. Tā var rasties mānīgs priekšstats tam, ka bērns kaut ko ir iemācījies. Bērns var būt ideāls atbildētājs uz jautājumiem. Piemēram, 2,5 gadus vecs bērns var iemācīties skaitīt līdz 10 kā pantiņu, taču tas neko neliecina par viņa izpratni par to, ko šie vārdi nozīmē un ko tie ietver,” viedoklī dalās Pāvels. Taču viņš norāda arī atsevišķas prasmes, ko šāda darbošanās atsevišķās viedierīces aplikācijās varētu attīstīt – bērns zina, kā ieslēgt ierīci, iespējams, māk paroli, zina konceptu, ka zem bildītēm slēpjas aplikācijas un zina, kā tās palaist un prot lietot aplikācijas interfeisu.