Kā mēs mācām bērnus būt kaitinošiem, un kā pārraut šo ciklu

Fragments no grāmatas angļu psihoterapeites Filipas Perijas grāmatas "Jūs vēlēsieties, kaut šo grāmatu būtu izlasījuši jūsu vecāki". 

Dzīves sākumā nesaņemot to, kas viņiem vajadzīgs, nejūtoties ievēroti, neesot pārliecināti, ka saņems atbildi, bērni iesprūst stāvoklī, kurā visādi cenšas pievērst sev uzmanību. Jums (un citiem cilvēkiem) tas šķiet kaitinoši. Varu to pateikt arī citādi: jūs nevarat izlutināt mazuli, pārāk jūtīgi atsaucoties uz viņa mājieniem. Laiks, kas ieguldīts dzīves sākumā, bērnu pieradina pie tā, ka viņa vajadzības komunikācijai tiek apmierinātas, viņš zina, ka var uz to paļauties. Nesaņemot pietiekami daudz uzmanības, rodas sajūta, ka jārīkojas tiešāk, emocionālāk. Bērns, kuram nav jācīnās, lai viņu ievērotu, jūtas drošs un pašpārliecināts, nav pārņemts ar attiecību veidošanu, neiespringst par tām, neuzstāda sev mērķi, piemēram, lēkt cauri riņķiem vai ietriekties pīlāros. Turpretim, ja saucieni pēc uzmanības netiek sadzirdēti, viņš kliedz arvien skaļāk, bet pieaugot - vēl negantāk. Viņaprāt, negatīva uzmanība no vecākiem ir labāka nekā nekāda, jo tad vismaz viņš pārliecinās, ka jūsu prātā vismaz eksistē. Bērns ir spiests rīkoties, un tas, protams, ir kropļojoši. Kad bērns izjūt sāpes, ar viņu ir grūtāk saprasties un pievērst uzmanību. Skumji, jo uzmanība ir vajadzīga vēl vairāk, lai salabotu agrīno plīsumu.  
 

Laiks, kas ieguldīts dzīves sākumā, bērnu pieradina pie tā, ka viņa vajadzības komunikācijai tiek apmierinātas, viņš zina, ka var uz to paļauties.

Ja jūsu attiecības ar bērnu liek justies tā, it kā jūs abi būtu iesprostoti cīņas arēnā, kur visa uzmanība šķiet negatīva, nav brīnums, ka izjūtat aizkaitinājumu. 
 

Mans ieteikums: izvēlieties vietu, prom no bērna un mājām, kur droši izlādēt uzkrātās dusmas - ar dūrēm izdauzīt spilvenu un kārtīgi izauroties! Tā var būt ari saruna ar kādu, kurš jūs netiesās, bet uzklausīs un būs saprotošs. Lai uzlabotu attiecības, izmēģiniet psihologa Olivera Džeimsa ieteikto "bombardēšanu ar mīlestību". Viņš uzsver: lai atiestatītu bērna emocionālo termostatu, jums jāpavada kāds laiks divatā - nevis "kvalitatīvi kopā”, bet "bombardējot ar mīlestību". Šim laikam ir sākums un beigas, un bērns visas divdesmit četras stundas vai nedēļas nogali ir boss tieši viņš izlemj, ko un kur jūs darīsiet. Tas var notikt mājās, kad pārējā ģimene apciemo radus, vai, piemēram, ja varat atļauties, viesnīcā. Galvenais noteikums - šajā laikā jūs bērnam regulāri izpaužat savu sirsnīgo novērtējumu un mīlestību. Ja domājat, ka, ļaujot bērnam būt bosam un izrādot viņam mīlestību, viņš uzvedīsies vēl sliktāk, jūs maldāties! Iztēlojieties, kā ir būt neievērotam un nesadzirdētam, vai ka pret jums izturas netaisnīgi tie, kuru mīlestība, uzmundrinošais viedoklis un uzmanība jums ir svarīgi (ja tā jūtaties un ja tā ir jūsu pieredze, tad ir vienalga, ka varbūt kūdāties). Ja viņi būtu snieguši jums mīlestību un izturējušies apdomīgāk, jums nebūtu jādiedelē uzmanība. Tāpēc uzdevums "bombardēt ar mīlestību" ir atdot bērnam koncentrētas uzmanības parādu. Tikai tā var pārtraukt jūsu abpusēji piespiedu kārtā radušās izturēšanās modeli un atiestatīt jūs abus došanas-ņemšanas ritmā un manierē.  
 

Lai uzlabotu attiecības, izmēģiniet psihologa Olivera Džeimsa ieteikto "bombardēšanu ar mīlestību". 

Savā psihoterapeites praksē esmu sastapusies ar pieaugušajiem, kuri iesprūduši fāzē, kad vēlas uzmanību visu laiku, citādi izjūt kaunu vai pat sajūtu, ka viņi patiesībā nemaz neeksistē. Neatbildot uz lielāko daļu bērna mājienu, jūs negribot trenējat viņu manipulēšanā. Otra iespēja - viņš atteiksies no attiecībām, un viņam būs grūti veidot saikni. Nav iespējams izvairīties vai apiet nepieciešamību sniegt bērnam vajadzīgo uzmanību! Tas nenozīmē viņam pateikt, ka viss, ko viņš dara, ir labi vai viņš ir vislieliskākais. Runa nav arī par viņa tiesāšanu. Vienkārši jārīkojas secīgi, turp-atpakaļ dialogā, ar vārdiem vai bez tiem. Jo vairāk uzmanības veltīsiet zīdainim vai bērnam, jo mazāk jums un viņam vajadzēs vēlāk atgūt nokavēto. Padomājiet par to arī no šāda skatpunkta. Vilcienā brauc vecāks un bērns. Ceļš ir tāls, ķiparam kļūst garlaicīgi, mierīgi nosēdēt grūti. Vecāks viņam var piedāvāt rotaļāties, kopā zīmēt, lasīt priekšā vai uzspēlēt kādu spēli - vai arī apsaukt viņu, liekot būt klusam un mierīgam. Protams, abiem ir patīkamāk darboties kopā, pavadīt šo laiku došanā un ņemšanā, nevis pārmetumos vai pieciešot troksni, kas ir nepatīkams abiem un ari pārējiem pasažieriem. Vēl viena iespēja - ja ieguldāt laiku brauciena sākumā, bērns aizraujas ar piedāvātajām aktivitātēm un vēlāk turpina darboties patstāvīgi, bet jūs varat izbaudīt laiku, piemēram, lai palasītu grāmatu vai atpūstos.
 

Visi vecāki vēlas savu bērnu izaudzināt priecīgu un nesačakarētu. Kā to izdarīt?

Aizraujoša, amizanta un asprātīga grāmata, kuras autore ir ievērojamā angļu psihoterapeite Filipa Perija. Viņa stāsta par to, kam, audzinot bērnus, ir nozīme un no kā svarīgi izvairīties, – gudri padomi vecākiem, kā rīkoties un ko noteikti nedarīt. Filipa Perija nevis iesaka “ideālo plānu”, bet sniedz vispusīgu ieskatu par to, kas veido labas attiecības starp vecākiem un bērniem.

Šī grāmata piedāvā pilnīgi jaunu skatījumu uz bērnu audzināšanu. Neviena metode netiek nosodīta. 

Grāmatā apkopoti noderīgi padomi un vērtīgi ieteikumi, tāpēc to vēlēsies izlasīt visi vecāki, un katrs bērns gribēs, kaut to būtu lasījuši viņa vecāki.