Bērnu audzināšana: Kad un kā drīkst salīdzināt

Fragments no grāmatas “”Ideālas mammas" mierīgas dzīves noslēmumi"

Atklāti sakot, es bieži iesaku: "Nesalīdziniet!", taču ne visai reāli iedomājos, kā tas notiek dzīvē. Salīdzināšana - tas ir ierasts domāšanas process. Mēs visu laiku salīdzinām. Kur zemākas cenas, kur ātrāk virzās rinda, kur apstākļi ir vairāk piemēroti, kur apkalpo ievērojami laipnāk, kur mūsu iespējas ir augstākas. Dažādu faktu salīdzināšana mums dod iespēju orientēties šajā dzīvē.
 

Pirmās klases skolnieku līnijā skatos uz savu bērnu un neapzināti novērtēju viņu, salīdzinu ar pārējiem. Mans ir pats mazākais klasē? Lūk, šai meitenei ir vislielākās matu lentes. Bet kādai citai - pats lielākais ziedu pušķis. Pirmklasnieki deklamē dzejoļus. Automātiski notiek salīdzināšana: viņš deklamē visskaļāk, bet šim ir pati izteiksmīgākā balss.  Turklāt salīdzināšana ir vienāda ar emocionālo stāvokli. Nesalīdzināmā salīdzināšana - tā vienkārši ir, eksistē un nerada nekādu ļaunumu. Tieši tāpat dzemdību namā raugās uz jaundzimušajiem, kam vaidziņi apaļāki, kam matiņi garāki, - bet savējais vienalga ir pats mīļākais. No attāluma "savējais ir pats mij mīļākais" salīdzināt nav bīstami. Traumējoša ir salīdzināšana, izjūtot skaudību, un to pavadošām nezūdošām negatīvām emocijām. Mēģināšu ar piemēriem jums parādīt, ka salīdzināšana pati par sevi neizraisa bažas, bet gan tā cilvēka, kurš salīdzina, stāvoklis, un kāda ir viņa motivācija. Vieni un tie paši vārdi, kas izrunāti dažādā stāvokli, rada dažādu efektu. 

Ja vārdi, kas adresēti bērnam, rodas dusmu stāvoklī ar motivāciju iznicināt, samīdīt:

- Tev ir vissliktākās atzīmes klasē! - Tas ir traumējoši un šokējoši. Bet ja nu no beznosacījuma mīlestības, atbalstot? - Tev klasē ir vissliktākās atzīmes. Man tas liekas briesmīgi. Es zinu tavas iespējas, es zinu, ka tu vari labāk. Gribu saprast, kāpēc tāds rezultāts, kur ir grūtības? Kā tev palīdzēt?
 

Jā, arī tā ir salīdzināšana. Tikai tā ir bez ļaunuma.

Traumatiski - ja pamatā ir nogurums, spriedze, vēlēšanās atbrīvoties no uzvilkšanās.

- Skaties, cik mazā meitenīte jauki brauc ar skrituļslidām! Bet tu tāds liels un nepārtraukti kriti! Neveikls kā zilonis! Vienreiz saņemies taču! 

Droši un vērtīgi - vēloties uzmundrināt bērnu, kurš vēlas iemācīties skrituļot. 
- Skaties, cik mazā meitenīte jauki brauc. Domāju, ka drīz vien tu mācēsi tāpat.

- Tavā klasē Nataša lasa simts piecdesmit vārdu minūtē, bet tu tikai četrdesmit, - saka māte dusmās, ar redzamu motivāciju aizvainot. - Vairāk nekādu spēļu! Mācīsies! Bērns nemācīsies. Pārdzīvos, ka mamma viņu nemīl.

Salīdzināšana – tā ir normāla sociāla darbība, realitāte. Tā ka bērns no tās nu nekādi nevarēs aizbēgt un paslēpties. Salīdzinās skolā, salīdzinās, pieņemot darbā. Kā viņš šo situāciju pārdzīvos, kādas emocijas izjutīs? Kā izturēs, ja salīdzinājums nebūs par labu viņam? 

 

Bet, ja mainītu mammas emocionālo noskaņojumu un motivāciju? Lai mammai būtu mīlestība, interese un vēlēšanās atbalstīt. 
— Nataša tavā klasē lasa simts piecdesmit vārdu minūtē, bet tu četrdesmit. Natašas piemērs parāda, ka tik ātri lasīt ir pavisam reāli. Viņas mamma man pastāstīja dažus viltīgus vingrinājumus, ar kuru palīdzību lasīt var ātrāk. Esmu pārliecināta, ka arī tu tā varēsi. Protams, ja katru dienu trenēsies. Gribi, es būšu tava trenere? Un tu mans. Es arī gribu lasīt daudz ātrāk nekā līdz šim. Man būs patīkami ar tevi kopā trenēties. 

Motivācija šeit ir ļoti vienkārša — nevis pārspēt Natašu, bet uzlabot personīgo rezultātu, lai būtu vieglāk mācīties tālāk.  Simts piecdesmit - tā nav barjera, kurai ir jāpārlec, tikai piemērs, ka tas ir izdarāms. 

Vladiku izvirzīja piedalīties angļu valodas olimpiādē, bet tevi ne! Tu sliktāk zini angļu valodu! - saka sarūgtinātā māte, kura piedzīvo personīgo sapņu krahu un greizsirdību pret Vladika mammu, kurai ir tā paveicies ar dēlu. 

Mamma savu personīgo emocionālo atbildību par dēlu ir "uzkrāvusi" viņam pašam. Dēls var iegrimt dziļos pārdzīvojumos, jo nav attaisnojis mammas cerības, vai arī satraukties, jo mamma neko nesaprot. 

Pamainīsim mammas noskaņojumu. Lai būtu mamma, kura neuzveļ bērnam atbildību par notikušo. Par Vladiku viņa uzzināja no dēla, bet tas nozīmē to, ka arī viņš spēj salīdzināt. 

- Tu pārdzīvo, ka Vladiku izvirzīja olimpiādei, bet tevi ne? Pieļausim, tu sliktāk zini angļu valodu nekā Vladiks. Taču angļu valodu tu zini labāk nekā puse skolēnu tavā klasē. Zini, dzīvē notiek pēc dažādiem kritērijiem, - kāds aizsteigsies tev priekšā, bet kāds atpaliks. Pierodi vispirms uzdot jautājumu sev: "Vai esmu apmierināts ar to līmeni, kurā atrodos patlaban? Vai esmu gatavs strādāt vēl vairāk, lai sasniegtu augstāku rezultātu?" 

Nepietiek runāt tikai pareizus vārdus. Svarīgi ieņemt pareizu attieksmi. Pareizi vārdi, kas pateikti, jūtot nepareizu attieksmi, nekad nedarbosies tā, kā tiem vajadzētu. "Malacis! Bronza - arī labi!" - saka tētis, bet tai paša laikā viņa skatiens pievērsts puisēnam, kurš apbalvots ar zelta medaļu... Un šajā skatienā ir tik daudz, ka dēls ar savu bronzas medalu jūtas kā neveiksminieks. Pat arī tad, ja pieaugušais vispār neko nesacīs, taču, pamatojoties uz savām cerībām, no skolas atnestu māku atzīmi pārdzīvos kā personīgu traģēdiju, jo ir pārliecināts: "Labiem vecākiem bērni mācās teicami”,  tas negatīvi ietekmēs bērnu. Bērns bez vārdiem sajutīs vecāku stāvokli pēc viņu emocijām, žestiem, pēc mammas sagumušajiem pleciem un tukšā skatiena, kad viņa pēta dienasgrāmatu. Personīgā attieksme ir svarīgāka par vārdiem. 

 Lokāli, savas ģimenes lokā, ir viegli iztikt bez redzamiem salīdzinājumiem. (Neredzamie tāpat būs. Mamma skaļi neko neteiks, bet pie sevis nodomās: "Šajā vecumā vecākais dēls jau gluži labi lasīja.") Bet, kad bērns nonāks sabiedrībā, viņš noteikti saskarsies ar salīdzinājumiem. Piemēram, sāk iet bērnudārzā. Un uzzina, ka kāds lec augstāk, bet kāds cits - tālāk. Kāds ātrāk apģērbjas, kāds ātrāk skrien, kāds labāk zīmē. Šajā brīdī pedagogi - humānisti atgādina: "Nedrīkst salīdzināt!" Bet pedagogi reālisti un novērotāji saka: "Labi. Es nesalīdzināšu, bet bērni paši ieraudzīs un salīdzinās. Tāpēc, ka viņi ir jau tik pieauguši, ka spēj domāt un salīdzināt arī bez pieaugušo palīdzības "kurš te labākais, ātrākais, spējīgākais". Un, atšķirībā no pieaugušajiem - humānistiem, viņi šos faktus nenoklusēs, bet skali un uzvaroši izteiks: "Es skrēju ātrāk par tevi. Es tevi apdzinu! Esmu labākais. Ha, ha, ha." Uzvarētais izmisis uzmet lūpu, reizēm raud vai pat agresīvi uzbrūk lieliskajam sprinterim. 

Salīdzināšana – tā ir normāla sociāla darbība, realitāte. Tā ka bērns no tās nu nekādi nevarēs aizbēgt un paslēpties. Salīdzinās skolā, salīdzinās, pieņemot darbā. Kā viņš šo situāciju pārdzīvos, kādas emocijas izjutīs? Kā izturēs, ja salīdzinājums nebūs par labu viņam? 

Es iesaku nebaidīties no salīdzinājumiem, bet gan iemācīt ar tiem sadzīvot. Pret salīdzināšanu izstrādāt imunitāti. 

Es iesaku nebaidīties no salīdzinājumiem, bet gan iemācīt ar tiem sadzīvot. Pret salīdzināšanu izstrādāt imunitāti. Tas nenozīmē, ka jākrīt otrā galējībā un jāsāk nemitīgi salīdzināt, bet ir gadījumi, kad kāds cits skaļi ir izteicis salīdzinājumu, vai bērns pats sevi ar kādu citu salīdzinājis - un satraucies. Kā viņam palīdzēt? 
 

lr taču tā, ka arī mēs paši sevi salīdzinām ar citiem. Mašai ir lielākas krūtis, Sašai ir dārgāka mašīna, Nataša biežāk brauc atpūsties, Dašai ir plašāks dzīvoklis... Kā pieaudzis cilvēks reaģē uz salīdzināšanu? Tas atkarīgs no bērnības pieredzes. Ja bērnībā vecāki bērnā radījuši zināmu mazvērtības sajūtu, sajūtu, ka neesi vajadzīgs, nepatiku pret sevi, tad arī pieaugušais, vairs ne bērns, ja tiks salīdzināts ar kādu citu, nonāks tādā pašā situācijā kā bērnībā, skanot vecāku balsīm viņa domās un galvā. Taču vecāku balsis var būt arī pavisam citādas. Atbalstošas, pieņemošas, uzmundrinošas. 

 

Ja bērnībā nebija pozitīvas salīdzināšanas pieredzes, tad iztēlē var radīt tādu personāžu, kurš atbalstīs un uzmundrinās: „Jā, tas ir fakts. Mašai ir lielākas krūtis. Taču

tu esi lielāka nekā Mašas krūtis. Tu esi veselīga, nobriedusi un interesanta personība. Pieņem sevi tādu, nepievērs uzmanību detaļām." "Jā Sašai ir dārgāka mašīna. Ar kredītu, tu sev vari nopirkt tādu pašu. Bet vai tev to tiešām vajag, vai arī tev ir citas būtiskākas vajadzības?" "Nataša atkal aizbrauca atpūsties. Tu arī gribi? Padomā, ko tu vari un gribi mainīt savā dzīvē, lai biežāk varētu atpūsties." "Jā, tā tas ir, Dašai ir plašāks dzīvoklis. To viņai nopirka vecāki, bet tu savu pati nopelnīji. Tev ir, ar ko lepoties." 

Salīdzinot rezultātus, neaizmirstiet salīdzināt ieguldītos resursus un starta iespējas. Un, lūk, tad, kad jūsu iekšējā psiholoģiskajā pasaulē iedzīvosies tāds atbalstošs personāžs, kopā ar kuru jūs viegli pacietīsiet jebkurus salīdzinājumus, kas nenāk jums par labu, šajā prasmē jūs varēsiet padalīties ar savu bērnu. Jā, jā, jāsāk ar sevi. Tas ir pedagoģijas zelta likums. 



 

Ja mamma dusmās purina bērnu - viņa sagrauj bērnu. Ja mamma saglabā mierīguma masku brīžos, kad viņu pārņem dusmas - viņa sagrauj sevi. Kā ar to tikt galā un kā no tā izvairīties?
Šajā grāmatā autore izskaidro, cik svarīgi mammai mācēt atgūt un saglabāt dvēseles mieru. Tikai, esot mierīgai, iespējams atrisināt bērnu konfliktus, nomierināt un pierunāt bērnu. Mierīga mamma ir tas cilvēks, kuram bērns uzticēs savas problēmas. Grāmatā uzzināsiet kā saprast savas neapmierinātības cēloni, kā nepieļaut, ka bērnam iestājas histērija, kad un kā drīkst salīdzināt bērnus ar citiem, kā mamma var saglabāt līdzsvaru savā dzīvē, kā arī daudz citas noderīgas un interesantas informācijas un metodes ko pielietot ikdienā.