"Viena pirksta smadzenes" - bērniem, kuri sēž telefonos, draud grūtības

. Piemēram, maziem bērniem, kas nevis spēlējas ar vecumam atbilstošām lietām, bet daudz lieto viedierīces, smadzenes var attīstīties pēc “cita scenārija" un var teikt, ka tad pastiprināti veidojas viena pirksta projekcija smadzenēs.

Viņa norādīja, ka arvien vairāk cilvēku sūdzas par miega traucējumiem. Turklāt grūtības iemigt ir visu vecumu cilvēkiem. Lai tās mazinātu, vajadzētu ievērot elementāru miega higiēnu - aptuveni divas stundas pirms iemigšanas nevajadzētu lietot ekrānierīces un neskatīties televizoru. Gaisma, kas nāk no ekrāniem, nomāc miega hormona melatonīna veidošanos. Melatonīns sintezējas tumsā, kad mēs vakarā izslēdzam gaismu un aizveram acis.

Neiroloģe iesaka vakarā pirms gulētiešanas palasīt grāmatu vai žurnālu, nevis "skrollēt" telefonu.
 

Zīdainis ar telefonu rokās

Ekrānierīču kaitīgums veselībai saistīts ar to, ka mūsdienās bērni arvien agrākā vecumā sāk lietot dažādas ierīces. Tiem cilvēkiem, kuriem patlaban ir 30 vai 40 gadu, agrā bērnībā nebija pieejamas ekrānierīces, taču mūsdienu bērni tās sāk lietot gandrīz zīdaiņa vecumā.

"Mūsu paaudzes cilvēku dzīvē ekrāni ienāca pieaugušā vecumā, kad smadzenes ir nobriedušas (smadzeņu nobriešana turpinās līdz 24-25 gadu vecumam), līdz ar to mums ekrānu kaitīgums ir relatīvi mazāks. Turklāt mēs ekrānierīces pārsvarā izmantojam darba vajadzībām," Vestermane teica, piebilstot, ka, protams, ir cilvēki, kuri ir aizrāvušies ar datorspēlēm un ekrānus izmanto arī atpūtai.
 

Lielākais ekrānu kaitīgums ir tieši pirmsskolas vecuma bērniem, jo viņu smadzenes vēl nav nobriedušas un vienlaikus notiek ļoti intensīva smadzeņu augšana un jaunu savienojumu veidošanās starp neironiem. 

"Lielākais ekrānu kaitīgums ir tieši pirmsskolas vecuma bērniem, jo viņu smadzenes vēl nav nobriedušas un vienlaikus notiek ļoti intensīva smadzeņu augšana un jaunu savienojumu veidošanās starp neironiem. Bērniem līdz 3, 4, 5 gadiem vēl jāguļ diendusa, viņi lielu diennakts laiku pavada miegā. Ja spēlēšanos ar klucīšiem vai pastaigu aizstāj atrašanās viedierīcē, viņu smadzenes saņem informāciju tikai par virtuālo vidi, nevis par reālo dzīvi. Bīstamība ir tā, ka bērna smadzenes neiemācās ļoti svarīgas lietas no reālās dzīves, piemēram, neiegūst prasmes sīkai motorikai, vides iepazīšanai, komunikācijai ar cilvēkiem, emociju un uzvedības regulēšanai. Šīs prasmes var apgūt tikai ar cilvēkiem."
 

Sekas parādās skolā

Parasti sekas tam, ka mazs bērns ir pārāk daudz un bieži lietojis viedierīces, pamana skolas vecumā, kad jāmāk nosēdēt skolas solā, komunicēt ar citiem cilvēkiem un jāklausās skolotājas stāstītajā. "Smadzenēm ir garlaicīgi, jo iepriekš tās bijušas virtuālā vidē, kur bijis daudz aizraujošāk. Reālā dzīve bērnam kļūst nesaistoša, garlaicīga."

Līdz ar pārlieku viedierīču lietošanu sliktāk attīstās bērnu sīkā motorika un skolas vecumā var parādītes grūtības lasīt un rakstīt. "Skolā mēs šādiem bērniem varam pamanīt gan mācīšanās traucējumus, gan komunikācijas un emociju regulēšanas grūtības, uzvedības, ēšanas ieradumu traucējumus, kā arī miega traucējumus un citas problēmas."
 

Maziem bērniem viedierīces nav vajadzīgas!

Tāpēc speciālisti iesaka bērnam līdz trīs gadu vecumam neļaut lietot viedierīces. Arī vēlāk līdz skolas vecumam tās nav ieteicamas. "Var padarboties pusstundu, stundu dienā, taču tad tam jābūt ļoti kontrolēti, nevis iedot pusotra gada vecam bērnam telefonu un mammai ir miers uz visu dienu. Tā nedrīkst būt!"

Neiroloģe uzsver, ka pieaugušam cilvēkam nepieciešamās tehnoloģiju prasmes var apgūt skolas laikā - nav nepieciešams viedierīces dot jau mazam bērnam. "Bērna smadzenes pirmsskolas vecumā ļoti strauji aug un attīstās. To, ko bērns tajā laikā apgūst - prasmes un iemaņas, ar to viņam būs jādzīvo visu dzīvi. Ja bērns pavada laiku viedierīcē, viņš neapgūst reālai dzīvei nepieciešamo, un apgūt vēlāk to varētu būt grūti, reizēm pat neiespējami."

Kad 15 gadu vecumā jāsāk mācīties rakstīt un komunicēt, skaidrs, ka tas notiek ļoti grūti, jo tajā vecumā ir citas prioritātes un instinkti. Ja 20 gadu vecumā jāmācās plānot laiks, lietot piezīmju blociņu un citas elementāras lietas, tas var būt ļoti grūti, kaitinoši un laikietilpīgi."
 

"Viena pirksta smadzenes"

Pastāv uzskats, ka pat bērniem domātais saturs nav piemērots līdz trīs gadu vecumam. "Visas spēlītes un multenes neiemāca to, ko bērnam tajā vecumā vajadzētu. Jā, viņš var automātiski pazīt krāsas un formas, bet to var iemācīties arī citādāk - reālajā dzīvē. Ekrānu virsma parasti ir gluda un bērni darbībām izmanto vienu pirkstu. Var teikt, ka tad pastiprināti veidojas viena pirksta projekcija smadzenēs. Jāsaprot, ka smadzenēs attīstās tās zonas, kuras mēs darbinām. Ja mēs iesaistām visus pirkstus, attīstās plašākas zonas, bet, ja ilgstoši darbinām tikai vienu pirkstu, tad vairāk attīstās tikai viena smadzeņu zona, bet pārējās zonas neattīstās tik daudz.
 

Ekrānu virsma parasti ir gluda un bērni darbībām izmanto vienu pirkstu. Var teikt, ka tad pastiprināti veidojas viena pirksta projekcija smadzenēs. 

Kad bērnam būs jāsāk rakstīt ar roku vai darīt kādi citi darbi ar rokām, tas notiks neveikli. Rokdarbus un citas smalkākas lietas vēlākā vecumā būs grūtāk apgūt. Tāpēc bērniem domātais saturs ir nedaudz uzskatāms kā vecāku pašapmāns. Labi, ja tās ir 15 minūtes dienā, bet principā tas nav vajadzīgs."

 

Bīstamās spēlītes

Vestermane arī uzsvēra, ka interneta saturu vajadzētu kontrolēt arī skolas vecuma bērniem. Nevajadzētu pieļaut, ka viņi nekontrolēti spēlē spēles vai visu dienu skatās "YouTube" video.

"Spēļu bīstamība ir tāda, ka tās ievelk bērnu virtuālajā vidē, kur viņš jūtas varenāks, novērtētāks, spējīgāks, mīlētāks nekā reālajā dzīvē, tāpēc viņam tur paliek interesantāk. Viņš dabū virtuālajā vidē tādas sajūtas, ko reālajā dzīvē no vecākiem un draugiem nekad nedabūs. Smadzenes ir uzbūvētas tā, ka tiecas pēc tā, kur var dabūt baudu un labsajūtu, ko regulē dopamīns, oksitocīns, endogēni opioīdi u.c. neirotransmiteri. Ja spēlē cilvēks ir karalis, varonis un uzvarētājs, tad viņš labāk izvēlas uzturēties virtuālajā vidē, nevis reālajā dzīvē, kur jāslauka putekļi un jāmazgā trauki. Tas ļoti ievelk. Jo agrākā vecumā tas ir iemācīts, jo grūtāk pēc tam ir no tā atradināties."

Pieaugušiem ir vieglāk nodalīt spēles no reālās dzīves, bet bērnam tas ir grūtāk. Piemēram, skolēniem, kuriem tagad attālinātajās mācībās jāmācās mājās, ir jāpiepūlas, lai darītu, viņuprāt, garlaicīgas lietas. Tas tāpēc, ka liela daļa laika tiek pavadīts virtuālajā vidē. "Viņi ir pieraduši, ka virtuālajā vidē visu laiku ir interesanti. Bet reālajā dzīvē nevar visu laiku būt interesanti un aizraujoši. Jo, lai kaut ko sasniegtu, bieži vien jādara lietas, kuras nepatīk vai nav aizraujošas."

Ārste norāda, ka tagad arvien biežāk nākas diferencēt, vai  jaunietim patiešām ir  mācīšanās traucējumi, kuri atklājušies saistībā ar attālinātās mācīšanās situāciju, vai vienkārši pirmo reizi dzīvē ir jāpiepūlas, jāpiespiež sev darīt lietas, kuras neaizrauj, pašiem jāplāno laiks un darbi, kā arī ir neskaidra motivācija.

Vecākiem, kuri mierina un vada bērnus ar viedierīču palīdzību, jāapzinās, ka pēc tam bērniem skolā var būt lielas problēmas. "Tad salabot būs grūti."

 

Protēzes, kas palīdz piemēroties dzīvei

Neiroloģe arī piebilda, ka mūsdienās viedierīces var tikt lietotas kā sava veida protēzes, kas palīdz piemēroties dzīvei, piemēram, ja cilvēks nemāk rakstīt ar roku, viņš var labi rakstīt datorā.

Pastāv iespēja, ka nākamās paaudzes nelasīs grāmatas un nerakstīs ar roku, bet to visu darīs viedierīcēs. Bīstamība ir tajā, ka mēs arvien vairāk paļaujamies uz tehnoloģijām, piemēram, dažādām navigācijām, un tādēļ mazāk lietojam savas smadzenes. "Ja mēs nokļūstam svešā vietā un telefonam nav zonas, tad kļūstam bezpalīdzīgi."

Arī esošā situācija, kas saistīta ar Covid-19 pandēmiju, mūs piespiež vairāk paļauties uz tehnoloģijām. No vienas puses, tas ir labi, bet, no otras puses, padara mūs bezpalīdzīgus. "Zinu situācijas darba vietās, kur nobrūk serveris un visa informācija un dokumenti pazūd. Ja nav bijis pieradums veikt papīra pierakstus un saglabāt dokumentus papīra formā, tad cilvēki ir reāli paralizēti."

 

"Atkritumu informācija". Kāpēc jāzina, ko dara 100 draugi?

Tehnoloģijas mūsu dzīvē ienāk neizbēgami, bet mums vajadzētu mēģināt tās izmantot saprātīgi un nodarbināt arī savas smadzenes. Nevajadzētu paļauties tikai uz tehnoloģijām. Pieaugušiem rodas problēmas, jo mēs strādājam pie datoriem un citiem ekrāniem un arī atpūšamies pie tiem. Tā ir slodze ne tikai redzei, bet arī smadzenēm. Kad jāiet gulēt, tad smadzenes nevar atslēgties. Informācijas plūsma mums visiem ir pastiprināta, salīdzinot ar laiku pirms 20 gadiem. Informācijas plūsmas ātrumu un intensitāti mums ir jāmācās regulēt. Bieži vien cilvēki to saprot tikai tad, kad ir izdeguši. Jāmācās izslēgt datoru pulksten 22 un sakārtot savu dzīvi, lai atkarība no ekrāniem mazinās.

Mūsdienās ne viens vien cilvēks savu rītu sāk nevis ar sarunu ar ģimenes locekļiem, bet sociālo tīklu un ziņu portālu pārskatīšanu. No vienas puses, iespējams, tā ir vieglāk pamosties. Taču, no otras puses, ir jautājums, cik ļoti svarīgi zināt, ko sociālajos tīklos dara mani 100 draugi. To var nosaukt par "atkritumu informāciju".

"Kāpēc man būtu jāzina, ko dara un ko publicējuši mani nosacītie 100 draugi? Tas var būt interesanti, bet novērš uzmanību no maniem pamata darbiem. Tiek iztērēts daudz laika, jo arī pieaugušie saka, ka, ieejot feisbukā, pazūd laiks, ko vajadzētu veltīt darbam vai citiem pienākumiem."

 

Televizora fona troksnis

Neiroloģe arī vērsa uzmanību, ka nav labi, ja televizors visu laiku darbojas fonā. Labāk, ja fona troksnis nav nepārtraukts, jo pēc tam var būt grūtības uzturēties klusumā, piemēram, mierīgi aizmigt, vai nomierināties un koncentrēties uz jebkādu darbu. Tāpat jāsaprot, ka cilvēka smadzenes nevar vienlaikus koncentrēties uz televīzijas pārraidi un telefonā esošo informāciju, mācību grāmatu, sarunu u.tml. "Mūsu uzmanība vienlaikus var būt koncentrēta tikai uz vienu lietu."