Kas ir iesaistošā audzināšana?

Strukturēti mācīties vai veikt uzdevumus – ne vienmēr tāda pieeja bērnam jāuzspiež, raksta Rigabrain.com
 

Pētījumā par bērniem, kas jaunāki par diviem gadiem, ir atklāts, ka vecāki, kas izmanto elastīgāku pieeju bērna skološanā, var mazināt uzvedības traucējumus vēlākā vecumā. Taču ar nosacījumu, ka bērns audzis laimīgā un iesaistošā vidē.
Elastīgā audzināšanas metode, kas pazīstama arī kā atbalsts bērna autonomijai, ir orientēta uz bērnu, kas pats uzņemas vadību pār savu mācīšanās pieeju. Tā kā bērns iesaistās uzdevumos, vecākiem būtu jāskatās un jāpielāgo, kā viņi reaģē atbilstoši tam, kā bērns tiek galā, saka pētnieki. Vienlaikus viņi atzīst, ka šī metode ne vienmēr ir vienkārša.

Pētījumā par bērniem, kas jaunāki par diviem gadiem, ir atklāts, ka vecāki, kas izmanto elastīgāku pieeju bērna skološanā, var mazināt uzvedības traucējumus vēlākā vecumā.
 

“Tas nebūt nenozīmē darīt visu bērna interesēs. Starp vecākiem un bērnu parasti pastāv dabiska simbioze. Vecāki var būt blakus un skatīties, kā viņu bērnam veicas ar kaut ko, un palielināt savu iesaisti un atbalstu vai pielāgot uzdevumu, kad viņi redz, kā bērns saskaras ar grūtībām, ar kurām pats netiek galā,” saka Kembridžas universitātes Ģimenes pētījumu centra direktora vietniece, profesore Klēra Hjūza (Claire Hughes).

Pētījumā, kas publicēts žurnālā “Developmental Science”, atrasta saikne starp vecāku atbalstu autonomijai 14 mēnešus veciem bērniem, un samazinātām uzvedības problēmām desmit mēnešus vēlāk. Taču šī saikne attiecās tikai uz bērniem, kuri bija atzīti par “viegliem bērniem” - tiem, kuri kopumā bija laimīgi un viegli pielāgojās jauniem pārdzīvojumiem, un ātri iedibināja rutīnas.

Diemžēl autonomijas atbalsta stratēģija nav vienlīdz efektīva visiem bērniem: tiem, kas piedzimuši ar vieglāk uzbudināmu temperamentu, ir lielākas grūtības ar uzvedības vadību. “Audzinātājām bērnudārzos jāpielāgo savas darba taktikas atbilstoši bērnam,” saka pētnieki. “Vecākiem būtu jāatmet doma par konkrētu mērķu sasniegšanu spēles laikā un jāļauj bērniem attīstīties pašiem savā tempā,” saka Hjūza.

Pandēmijas laikā daudziem vecākiem nākas mājās pieskatīt mazus bērnus, nevis darba laikā atstāt tos, piemēram, bērnudārza aprūpē. Censties noturēt bērnus motivētus un visu dienu iesaistīties aktivitātēs var būt izaicinošs uzdevums. Tomēr vairāk laika pavadīt kopā ar maziem bērniem – tā ir iespēja izpētīt jaunus veidus, kā ar viņiem saprasties, norāda pētnieki.

“Tā vietā, lai mēģinātu panākt, ka bērns veic stingri definētu uzdevumu, autonomijas atbalsts drīzāk ir rotaļīga mijiedarbība. Tā veicina bērnu problēmu risināšanas spējas un mācīšanās prasmes,” saka Hjūza.

Avots: Claire Hughes, Rory T. Devine, Judi Mesman, Clancy Blair. Understanding the Terrible Twos: A longitudinal investigation of the impact of early executive function and parent‐child interactions. Developmental Science, 2020