Ko darīt, ja vērtīga un attīstoša nodarbība ar bērnu mammu šausmīgi garlaiko?

Fragments no grāmatas “Ideālās mammas attīstošās nodarbības.”

— Kā sevi motivēt nodarbībām ar bērnu, ja viņam tas nav vajadzīgs? Es pūlos, visu daru tā, kā stāstīts metodiskajos materiālos, izgriežu sagataves, izvēlos muzikālo pavadījumu, bet viņš skrien prom, lai nodarbotos ar kaut kādām savām lietām. Mani pārņem vilšanās sajūta, un es nevaru savaldīt sarūgtinājumu. Izrādu bērnam savu aizvainojumu — es tā centos, bet tu nenovērtē. Pēc tam sevi saņemu rokās—Viņš jau nav vainīgs, viņam ir tikai pusotrs gadiņš. Taču sajūta ir nepatīkama, — atzīstas cita mamma. 

Kā gan apzinīgās mammas mīl visu sarežģīt! Vispirms pārliecini sevi, ka bērna attīstībai nepieciešamas īpašas nodarbības, radi savā prātā idealizētu šo nodarbību plānu, bet pēc tam pārņem vainas un vilšanās sajūta.

Sevišķi grūti ir mammām — perfekcionistēm, kurām patīk noteiktas sistēmas, stingri 
grafiki un precīza plānošana. Bet bērns it kā speciāli grauj struktūru, ir kaprīzs, nekoncentrējas nodarbībai, visu dara ne tā, kā norādīts metodiskajos palīglīdzekļos. Kāda izeja? Atteikties no idealizācijas. Esi sveicināts, haoss! Pārslēdziet uzmanību no rezultāta uz procesu. Procesam jārada prieks gan mazajam, gan pieaugušajam. 
Kāds jums ir mērķis? Novadīt nodarbību pēc stingra saraksta un atbilstoši metodiskajiem norādījumiem? Vai attīstīt bērnu? Ja ar bērnu nodarbojaties nevis tādēļ, lai būtu nodarbojusies (es daru visu, kas jādara), bet gan lai bērns no tā iegūtu, lai viņam būtu labāk, tad varu jūs nomierināt: jaunākajā bērna vecumā jebkura darbība pareizā kontaktā ar pieaugušo būs attīstoša. 

Ko nozīmē pareiza kontaktēšanās attīstībai? Bērnu un pieaugušo apvieno kopīga darbošanās, un šī darbošanās dod pozitīvas emocijas katrai pusei. 

Ko nozīmē pareiza kontaktēšanās attīstībai? Bērnu un pieaugušo apvieno kopīga darbošanās, un šī darbošanās dod pozitīvas emocijas katrai pusei.
 

Ko nozīmē pareiza kontaktēšanās attīstībai? Bērnu un pieaugušo apvieno kopīga darbošanās, un šī darbošanās dod pozitīvas emocijas katrai pusei. 
Ja mamma ar varu liek bērnam piedalīties, viņasprāt, noderīgā nodarbībā, ja viņa visiem spēkiem cenšas noturēt viņa uzmanību, bet bērnam nodarbe nešķiet interesanta, tad šāds attīstīšanas modelis nav pareizs. Labāk būs, ja mamma dosies līdzi bērnam tur, kur tajā brīdī ir koncentrēta bērna interese. 
Ja bērns spiež mammu rotaļāties ar mašīnītēm, bet mammai tas ir neizturami garlaicīgi, arī šāds kontakts attīstībai nav pieņemams. Mammas uzdevums ir izdomāt, kā šo darbību padarīt sev interesantāku. Izrādiet radošumu, iekļaujiet rotaļā kādu jaunu elementu, padariet to sarežģītāku. Uz grīdas ar līplenti izveidojiet labirintu, lai bērns ne tikai mašīnīti pa grīdu dzenātu, bet meklētu izeju no labirinta. 

Ja mamma ar kreiso roku šūpo šūpoles, bet ar labo darbojas ar telefonu, visu uzmanību veltot ekrānam, tad šis kontakts, lai arī sagādā prieku gan bērnam, gan mammai, nav pareizs bērna attīstībai, jo trūkst kopējas darbības. Tad ko — mamma pat telefonā nedrīkstēs skatīties? Drīkst. Vienīgi jāatceras, ka, lai gan šinī brīdī kontakts abu starpā ir, tam nav nekādas saistības ar bērna attīstību.

Tomēr jebkura galējība ir slikta — gan pilnīgs attīstoša kontakta trūkums, gan maniakāla centība, lai katra kontaktēšanās būtu attīstoša. Totalitāte padara mammu nervozu, mamma visu laiku atrodas sasprindzinājumā, nepārtraukti meklē jaunas idejas bērna attīstīšanai. Spriedze nogurdina un bloķē pozitīvas emocijas. Bet bez mammas pozitīvām emocijām jebkurš kontakts kļūst nepareizs. 

Labi, mamma aizvāks telefonu. Bet vai tad bērna šūpošana var attīstīt bērnu? Tik tiešām var. Izmēģiniet, piemēram, šādu rotaļu: šūpošanas laikā pārmaiņus plaukstu pieskarties mazuļa pēdai, jautri komentējot: "Labo noķēru! Kreiso noķēru!” Bērnam tiek dota iespēja atcerēties, kura ir labā, kura kreisā kāja.  Attīstās arī emocionālais intelekts, it sevišķi, ja būs dažādas emocijas: prieks, trauksme, izbrīns. 

Un, protams, neko nevajag sarežģīt. Ja, piemēram, negribas attīrīt istabu no krāsu pleķiem, mazgāt sasmērēto apģērbu, zīmēšanas nodarbību var pārcelt uz vannasistabu, kur mazulis var izpausties kails. Lai zīmē uz flīzēm, cik vien vēlas. Piecas minūtes radoša neprāta, pēc tam noskalojam krāsu no bērna un sienas. Cik gan prieka izjutīs jūsu mazulis—vispirms drīkstēja sienu sasmērēt, bet pēc tam nomazgāt. Ak, jā, zīmējumu nav iespējams atmiņai saglabāt. Taču tā tas šķiet pieaugušajam, ka jāsaglabā rezultāts, taču bērnam šajā vecumā pietiek ar procesu. Ja jau ļoti gribas saglabāt rezultātu, pie sienas var piespiest papīra lapu un iegūt nospiedumu, kuru, ja ir vēlēšanās, varat ierāmēt un piekārt pie sienas. Tēlotājmākslā pat ir īpaša tehnika, kas saucas par monotipiju. 
Laba mamma centīsies, lai nodarbības norisētu viegli un sniegtu apmierinājuma sajūtu. Iztiksim bez spriedzes.

Ja mamma ar kreiso roku šūpo šūpoles, bet ar labo darbojas ar telefonu, tad šddam kontaktam nav nekādas saistības ar bērna attīstību.