Mazais cilvēks dodas uz bērnudārzu! Kas jāzina par adaptācijas posmu?

Bērnudārza gaitu uzsākšana vecākiem var radīt satraukumu par to, kāda izveidosies sadarbība ar pedagogiem, vai viņi parūpēsies par bērnu tikpat labi kā tas tiek darīts mājās u.tml. Tāpat vecākiem var būt vainas izjūta par to, ka bērnam vispār jāuzsāk bērnudārza gaitas. Emocijas, domas un jautājumi var būt daudz, taču tā ir daļa no šī jaunā dzīves posma uzsākšanas. 
Arī bērnam šis ir liels notikums, kas neizbēgami saistāms ar stresu. 

Mazais cilvēks nokļūst  svešā vidē, kur ir cits dienas ritms, aktivitātes, ēdiens, cita smarža un galvenokārt – daudz jaunu attiecību. 

Ir jāiepazīst un jāpierod gan pie grupas biedriem, kuri, iespējams, nemaz nav tik draudzīgi vai ir skaļi un emocionāli, gan arī jāveido attiecības ar jauniem pieaugušajiem – audzinātāju, auklīti u.c. 
Lai pie tā visa pierastu, bērnam ir vajadzīgs laiks, un to sauc par adaptācijas periodu. Kas sagaidāms no bērna šajā posmā un ko vecāki var darīt, lai adaptācijas periods būtu iespējami mierpilns visiem?  

Ir normāli, ka mazam bērnam ir bail no svešiniekiem un viņš nevēlas šķirties no vecākiem 

Jau ap trīs mēnešu vecumu zīdaiņi zina, kas ir viņu primārā aprūpes persona, un viņš izmanto savus instinktus, lai vecāki nekur tālu neaizietu, piemēram, raud, ja mamma aiziet uz citu istabu. Ap 7 – 10 mēnešu vecumu vairums bērnu protestē, kad viņi nonāk nepazīstamā vietā vai telpā ienāk svešinieks vai mazāk redzēts ģimenes locekis, taču, ja bērnam ir dots laiks, lai aprastu ar jauno vidi, tikai 50% bērnu satrauksies, satiekot svešinieku jaunajā vidē. Tas apliecina, ka zīdaiņi un mazi bērni labāk tiek galā ar jaunām situācijām, ja viņiem tiek dota iespēja pakāpeniski iepazīties ar svešajiem apstākļiem un cilvēkiem. Jau ap gada vecumu var novērot, ka bērnam ir mazāk bail iepazīt jaunas vietas un viņš izrāda lielāku interesi par citiem cilvēkiem.
Arī bailes šķirties no vecākiem, no primārās aprūpes personām, ir pašsapratomas. Tās savu augstāko punktu sasniedz 14 – 18 mēnešu vecumā, kas sakrīt ar laiku, kad mazais uzsāk bērnudārza gaitas. 

Protests pret vecāku aiziešanu izpaužas kā skumjas, raudāšana, dusmas, fiziska pieķeršanās vecākam.

Bailes šķirties no primārās aprūpes personas ir daļa no bērna normālas attīstības, jo nodrošina viņa izdzīvošanu. Ja bērns aizrāpotu vai aizietu pie svešiem cilvēkiem, tas viņu apdraudētu, tāpēc bērna smadzenes dod signālu, ka viņa izdzīvošana ir atkarīga no tā, vai primārās aprūpes personas ir tuvumā [1].

Ir normāli un vajadzīgi, ka bērnam ir tuvas attiecības ne tikai ar mammu un tēti, bet arī ar citiem pieaugušajiem

Bērniem nepieciešamas attiecības ne tikai ar primāro aprūpes personu, tipiski – mammu, bet arī citiem pieaugušajiem ģimenē un ārpus tās. Tikai mūsdienās bērna audzināšana pamatā kļuvusi par bioloģisko vecāku uzdevumu. Šāda ideja guvusi popularitāti gan tāpēc, ka šobrīd tipiski katrs dzīvojam savā mājoklī, nevis varākas paaudzes kopā, gan arī pateicoties attīstības psiholoģijā plašu popularitāti guvušajai piesaistes teorijai [2], kurā izskaidrota vienas primārās aprūpes personas, tipiski – mātes, rūpju nepieciešamība, lai bērnam veidotos droša piesaiste. Šī teorija arī norāda plaši dzirdēto uzskatu, ka bērnam līdz trīs gadu vecumam pamatā ir nepieciešams kontakts ar šo primāro aprūpes personu. Un, lai gan piesaistes teorija ir ārkārtīgi palīdzoša, lai veidotu drošu piesaisti, tā neņem vērā to, ka evolucionāri cilvēkbērnus audzināja pieaugušo komūna jeb vesels ciems, tostarp bioloģiski ar bērnu nesaistīti pieaugušie, sākot jau no zīdaiņu vecuma. Angļu valodā šo paplašināto audzināšanu dēvē par “alloparenting”. 

Mūsu smadzenes ir tā izveidotas, lai mēs sociālizētos, būtu daļa no lielākas grupas, lai veidotu attiecības gan ar dažādiem pieaugušajiem, gan arī vēlāk ar vienaudžiem. 

Šāda kopienas bērna audzināšana gan bioloģiskajai mammai rada iespēju atpūsties un atgūt spēkus, gan arī pašam mazajam cilvēkam dod iespēju veidot daudz drošas un mīlošas attiecības [3]. Bērnudārzs var būt šī vieta, kur bērnu audzina citi pieaugušie un dod viņam iespēju socializēties, veidot attiecības ar citiem pieaugušajiem, rada iespēju mācīties sadarboties ar citiem. Daži pētnieki uzsver, ka tieši spēja sadarboties, izvirzīt kopīgus mērķus un kopīgi tos sasniegt ir tās, kas padara cilvēkus atšķirīgus no citiem zīdītājiem [4].

Priekšnosacījumi, kad mazais ir gatavs doties uz bērnudārzu

Vecums
Dažādos avotos tas variē no 2 līdz 3 gadiem, ņemot vērā to, ka bērna imūnsistēma vēl nav nobriedusi tik ciešam un intensīvam kontaktam ar citiem bērniem un pieaugušajiem. Taču dzīve mēdz ieviest savas korekcijas, un bieži vecākiem nav citu iespēju kā vest savu mazo uz bērnudārzu jau pusotra gada vecumā. Jāteic, arī pusotrā gadā iespējams pavisam veiksmīgi uzsākt bērnudārza gaitas, tikai jāizvērtē, kāds ir mazā cilvēka veselības stāvoklis, imunitāte – cik bieži bērns slimojis līdz šim, vai viņam ir kādas hroniskas kaites. Ja situācija nav no labākajām, tad tomēr vērts apdomāt, kādas ir iespējas noalgot auklīti vai atrast bērnudārzu, kurā bērnu skaits ir neliels. Laba alternatīva ir, piemēram, mājdārziņš.

Spējas
Valoda. Tipiski tie bērni, kuri nerunā vispār vai kuriem ir grūti noformulēt to, ko viņi vēlas (zīmju valoda arī ir komunikācija), bērnudārzā var izrādīt vairāk uzvedības problēmu, piemēram, košana, sišana. Retāk šādi uzvedas tie bērni, kuri var pateikt, kas ar viņiem notiek, ko viņi grib un ko ne. 
Pamata pašapkalpošanās prasmes. Bērns ir spējīgs piepalīdzēt noģērbties, piemēram, novilkt savu cepuri, zeķes, iespējams, attaisīt jaku vai novilkt kurpes. Viņš arī prot pats rīkoties ar galda piederumiem, padzerties no glāzes. 
Šīs prasmes bērni patiesībā ļoti labi spēj apgūt, ja vien vecāks to ļauj un visu neizdara bērna vietā. Vecāka uzdevums, gatavojot bērnu šim posmam, būtu ļaut viņam pašam ēst zupu ar karoti, turēt glāzi ar ūdeni, mudināt, lai viņš pats apģērbjas un noģērbjas, jo arī tas veicina pierašanu, ka bērns pats ir spējīgs sev palīdzēt.

Bērna sociālizēšanās pieredze

Uzsākot bērnudārza gaitas, grupā ir vēl citi bērni, parasti vairāk par 10, kas ir ārkārtīgi liels kontrasts tam, ka bērns mājās ir vienīgais vai pieradis pie dažiem vecākiem brāļiem vai māsām. Lai mazais cilvēks pēc iespējas veiksmīgāk adaptētos, viņam nepieciešama iespēja veidot attiecības ar citiem pieaugušajiem – vecvecākiem, vecāku draugiem,arī ar citiem vienaudžiem. Protams, ņemot vērā pēdējo divu gadu pieredzi, skaidri zināms, ka daļa bērnu līdz bērnudārza uzsākšanai nebūs satikuši citus pieaugušos vai vienaudžus.

Vecākam un bērnam piemērota bērnudārza izvēle 

Skaidrs, ka īpaši izvēlīgi mēs nevaram būt, jo vietas bērnudārzos ir visai ierobežotas un alternatīvas pašvaldību bērnudārziem katrā reģionā atšķiras, taču vecāks būs pats pateicīgāks sev, ja iepriekš būs izzinājis visas bērnudārzu iespējas un izvēlējies to variantu, kas pašam dod vislielāko sirdsmieru. 
Bērns neuzsāk bērnudārza gaitas viens pats, viņš to dara kopā ar vecākiem. Ir ļoti svarīgi, ka vecāki uzticas pedagogiem, jūtas mierīgi, jo bērns redz un jūt, ja mamma un tētis ir satraukti un arī sāk uzvesties tāpat.
Pirms izvēlamies bērnudārzu, svarīgi apdomāt ne vien to, cik tālu tas ir no mājām, bet arī citus jautājumus, kas būs vairāk saistīti ar bērna un vecāku emocionālo labklājību:

• Vai bērnudārzs ļauj vecākiem piedalīties adaptācijas procesā klātienē un cik lielā mērā? Ja bērnam bijusi ilgāka pauze, piemēram, ilga slimošana, vai vecāks var piedalīties bērna adaptācijā atkārtoti. Šis pagaidām varētu būt visai jauns jautājums pedagogiem, taču realitātē, ja bērns ilgāku laiku nav apmeklējis bērnudārzu, adaptācijas process patiešām sākas no jauna. Tas gan neprasīs tikpat daudz laika kā pirmajā reizē, taču tāpat ir jāpierod pie atgriešanās dārziņā.
• Svarīgi noskaidrot, ko tieši bērnudārzā dara un kā to dara. Ja ir kāda īpaša pedagoģiskā metode, ko izmanto, piemēram, Montessori, Pikleres, Valdorfa pedagoģija vai citas, tad nav jābaidās pajautāt, ko tieši tas nozīmē bērnudārza ikdienā, piemēram, ko podiņmācībā, kā notiek ēšanas process, kas notiek, ja bērns nevēlas gulēt vai sadarboties u.tml.?
• Jānoskaidro, vai bērniem ir kāda atpūtas zona arī aktīvajā darbošanās laikā. Bērnudārzs ir bagāts ar daudz un dažādiem vizuāliem, audiāliem stimuliem, kas var būt nervu sistēmai pārāk stimulējoši un bērns uz šiem uzbudinājumiem var reaģēt ar dusmām, nesadarbošanos vai raudāšanu. Svarīgi saprast, vai ir kāds “klusuma stūrītis”, kur ir mazāk gaismas, skaņu, kur bērns var atgūt spēkus – varbūt tā ir kāda mājiņa vai spillvenu stūrītis, varbūt bērnudārzā ir skaņu slāpējošās austiņas (visai maz ticami, ka tādas būs, bet idejiski tas var palīdzēt bērniem atgūties no apkārtējiem trokšņiem, it īpaši autiska spektra gadījumā vai emocionālākiem bērniem). Šāds klusuma stūrītis ir viens no soļiem, lai bērni apgūtu emociju regulāciju.
• Cik liela ir grupiņa? Jo mazāka grupiņa, jo mazāka slodze imūnsistēmai un arī psiholoģiski ir vieglāk. Protams, var gadīties, ka bērns ir ļoti aktīvs, draudzīgs un alkst kontaktu ar citiem bērniem, tad derēs arī liela grupiņa. Un svarīgi arī saprast, cik pedagogu ir uz šo bērnu skaitu, jo tas praktiski parādīs, cik laika pedagogam būs, lai individuāli pievērstos katram bērnam.

Gatavošanās bērnudārza uzsākšanai

Būtisks nosacījums ir – laicīga iepazīšanās un aprašana ar jauno situāciju! 
Uzziniet, kāds ir bērnudārza dienas ritms – cikos bērni iet gulēt pusdienlaiku, cikos iet ārā, kur iet ārā un mēģiniet bērna dienas ritmu laicīgi pieskaņot tam, kāds tas būs izglītības iestādē. Tas būs ļoti palīdzoši bērnam, turklāt viņa bioloģiskais pulkstens dos iespēju iemigt tajā pašā laikā, kad grupas biedri iet gulēt. 
Ieteicams jau labu laiku pirms bērnudārza gaitu uzsākšanas ar mazo doties uz šo mācību iestādi, lai viņš iepazīst jauno ceļu, ēku, iespējams, spēļu laukumiņu. Varbūt iespējams paspēlēties bērnudārza laukumiņā jau iepriekš.
Varbūt pedagogi atļauj nofotografēt grupiņas telpu vai pat pašu skolotāju, auklīti – arī ļoti mazam bērnam var stāstīt, ka viņš ies uz bērnudārzu un ilustrēt to visu ar fotogrāfijām, parādot, ka tur izskatās, ko tur varēs darīt, pastāstot, kā sauc pedagogus, kas par viņu rūpēsies u.tml.

Kad plānots uzsākt bērnudārza gaitas, jācenšas pēc iespējas pārējās lietas mājās nemainīt – nesākt bērnu paralēli vest uz pulciņiem, mainīt mājas iekārtojumu vai kā citādi ieviest izmaiņas ģimenes ikdienā. 

Kādu laiku pirms bērnudārza uzsākšanas un arī uzsākot, var bērnam stāstīt vai uzzīmēt, vai izmantot kādu grāmatu, kurā izstāstīts, kas notiek bērnudārzā. Šajā dienas grafikā var ielikt minētās fotogrāfijas, ja tādas ir, lai bērnam veidojas izpratne par to, kā paies viņa diena. Tas dod lielāku drošības sajūtu. Nevajadzētu stāstīt, ka bērnudārzā būs jauki un bērnam tur ļoti patiks, jo, iespējams, viņam nemaz nebūs patīkami sākumā, taču noteikti ir jāizstāsta tas, ka vecāks bērnu gan aizvedīs uz bērnudārzu, gan arī dodsies viņam pakaļ. 
Ja bērnudārzu uzsākot, bērns grib paņemt kādu mantu no mājām, tas ir jāatļauj, jo tā var būt kā vecāka un māju sajūtas turpinājums un bērns sajutīsies drošāk, ja šī pazīstamā mantiņa būs kopā ar viņu

Došanās uz bērnudārzu – pakāpeniska pieradināšanās

Ir dažādi veidi, kā bērns var ienākt grupiņā. Piemēram, Piklera metodes bērnudārzā ļauj mazajam pirmo reizi ienākt bērnudārza telpās tad, kad vēl neviena cita bērna nav. Viņam ir iespēja iepazīties ar jauno telpu un kādu no pedagogiem, un tad bērns dodas mājās. Nākamajā dienā viņš iepazīstas ar pārējiem grupas biedriem un pēc neilga laika dodas mājās, vēl nākamajā dienā iepazīstas jau ar kādu citu bērnudārza aktivitāti, piemēram, došanos ārā, un pēc tam dodas mājās utt. 
Ir bērnudārzi, kas nefokusējas uz iepazīstināšanu ar atsevišķu aktivitāti, bet vienkārši ierobežo laiku, cik ilgi bērns katru dienu atrodas izglītības iestādē – vienu stundu, divas vai trīs, īpaši nekā bērnu neiepazīstinot ar jauno situāciju, bet ļaujot vērot to, kas notiek.

Adaptācijas periodā vecākiem jārēķinās, ka vismaz mēnesi bērnam būs vajadzīgs ilgāks laiks spēlēm, nedalītai vecāku uzmanībai vakaros. 

Tāpat vajadzētu izmantot iespēju palikt ar bērnu bērnudārzā, ja tas ir atļauts, un noteikti jārēķinās, ka mazais var saslimt, uzsākot bērnudārza gaitas. Ja tas viss ir ņemts vērā un vecāki ar to rēķinās, tad arī būs mazāk frustrācijas, bezspēcības gadījumos, kad viss neiet gluži pēc plāna un bērns nespēj, piemēram, nedēļas laikā pierast pie bērnudārza.

Pieradināšanās – kopā ar vecāku vai atsevišķi?

Adaptācijas modelis, kur vecāks ir klātesošs, vēl ir salīdzinoši reti izmantots veids, taču šī stratēģija ir psiholoģiski vieglāka ne vien bērnam, bet arī vecākiem. Pēc būtības tas ir veids, kā bērni veido jaunas attiecības ar citiem – vecāki ir klāt, un tikmēr bērns var iepazīt vēl citus ģimenes locekļus. Bērnudārzā šāds veids dod iespēju ar mazāku stresu iepazīt jauno vidi. Arī vecākam tas dod iespēju redzēt, kādi ir pedagogi, kāda ir ikdiena un pēc tam tas dod iespēju kopā ar bērnu atkal un atkal pārrunāt to, kas notika bērnudārzā, kādas aktivitātes bija, bet tas savukārt palīdz bērnam saprast dienas ritmu un aprast ar jauno situāciju. 
Adaptācijai palīdzoši ir pārrunāt citu bērnu un pedagogu vārdus, pārstāstīt, ko bērnudārzā dara, jo tas mazajam cilvēkam rada drošības izjūtu – viņš zina, kas kam sekos un zina, pēc kuras aktivitātes viņš ies mājās. 
Te gan jāņem vērā, ka šādā adaptācijas modelī vecākiem ir skaidri jāsaprot sava loma. Ja vecāks jaunajā vidē ar bērnu spēlēsies, runās jeb turpinās tikpat aktīvi mijiedarboties ar bērnu kā mājās, tad mazais domās, ka šī ir kārtējā vide, kurā mamma ir atnākusi ar viņu kopā paspēlēties un pēc būtības bērns pieradīs pie telpas, bet ne pie pedagogiem, jo primāri turpinās meklēt kontaktu ar vecāku. 

Svarīgi atcerēties, ka bērnudārzā vecāks pārtop par ēnu – ielien kādā stūrītī, nemeklē kontaktu ar bērnu, nesmaida, neiedrošina un arī nemudina bērnu iet prom no vecāka. 

Mazajam mamma vai tētis ir kā drošā vieta, no kuras sākt savu izpēti un kur sākotnēji meklēt mierinājumu, kamēr nav izveidotas attiecības ar pedagogiem. Ja bērns vēlas sēdēt klēpī pirmās piecas vai vairāk dienas un nekustēt no vietas, viss ir kārtībā, viņš aprod ar jauno situāciju. Noteikti jāizvairās bērnu mudināt iesaistīties aktivitātēs, kamēr viņš vēl ir samulsis, bailīgs. Šāda bērna mudināšana sākt darboties vecākam var šķist kā iedrošināšana, taču mazajam tā ir viņa emociju neņemšana vērā. Lai gan uzmanības novēršana kopumā ir laba stratēģija, lai bērns tiktu galā ar intensīvām emocijām, vecākam un pedagogam ir arī jāļauj bērnam būt ar savām emocijām, jāmēģina iztēloties, kā mazais jūtas un tas bērnam jāatspoguļo, piemēram, sakot – “es redzu, ka esi sabēdājies” un tad var piedāvāt samīļot bērnu. Patiesībā, ja mazajam dod iespēju aprast ar jauno situāciju, pasēdēt “neinteresantā”, bet drošā vecāka klēpī tik ilgi, cik viņam ir nepieciešams, bērns ar laiku pats gribēs izpētīt jauno vietu. 
Ir pašsaprotami, ka sākotnēji bērns gribēs spēlēties tikai ar vecāku, nesīs mantas, rādīs tās, sarunāsies ar vecāku, taču mamma vai tētis ar savu “neredzamās ēnas” uzvedību demonstrē, ka viņš šeit nav, lai spēlētos, bet tikai, lai būtu klāt, samīļotu un mierinātu, kad bērns pats šo kontaktu meklē. Tālāk ir divi tipiski scenāriji – vai nu bērns sāks meklēt kontaktu ar citiem, meklēs sev kādu interesantu nodarbi, vai arī mēģinās ar dusmu, kliegšanas, raudāšanas palīdzību izvilināt vecāku uz spēli. Šajā gadījumā vecāks turpina būt mierīgs un neinteresants. Ja bērns nāk nomierināties, tad samīļojam bērnu, atspoguļojam viņa sajūtas vārdos un atgādinām bērnudārza kārtību – “es sēdēšu šeit, mēs te paliksim līdz pēcpusdienai, tad iesim mājās”.

Svarīgie paskaidrojumi

Tajā brīdi, kad bērns izrāda interesi par citiem, citām spēlēm, pedagogs var piedāvāt kopā ar viņu aiziet un izpētīt jauno vietu. Kad vecāks un pedagogs pamana, ka bērns sāk aizvien tālāk un tālāk doties no vecāka, sāk justies drošāk, sāk izpētīt telpu, tad var arī aizvien vairāk un vairāk atbildības atdot pedagogam, piemēram, ģērbšanās laikā vienu kurpi aizsien vecāks, otru audzinātājs. Varbūt vecāks var pamanīt, ka bērns ļoti labi jūtas ārā, spēlējoties ar citiem bērniem, un tur viņš vispār nedodas pie vecāka pēc mierinājuma – tad tas ir signāls, ka nākamreiz bērnu var mēģināt laist ārā vienu pašu.

Protams, tas bērnam jau iepriekšējā dienā vairākas reizes ir jāpasaka, jāparāda dienas plānā: “Kad rīt iesim uz bērnudārzu, kopā ieiesim grupiņā, es sēdēšu savā stūrītī un tad, kad jūs iesiet ārā, audzinātāja tevi saģērbs, bet es līdzi neiešu. Kad nāksiet atpakaļ, es atkal būšu ar tevi.” Protams, bērns spītēsies, protestēs, taču te vairs nedrīkst atkāpties – ja vecāks ir sajutis, ka bērns jūtas droši, tad tas ir jādara bez garām atvadām, bet paskaidrojot, kas un kā notiks. 
Īpaši arī nevajadzētu priecāties par katru lietu, ko bērns izdarījis bez vecāka, vai to, ka viņš izturējis laiku bērnudārzā, jo tas var radīt asociāciju, ka bērnudārzs ir kaut kas grūts vai biedējošs un ir ļoti jāpriecājas, kad beidzot izkļuvis no šīs vietas.

Atsevišķi no vecāka

Šī bērnam var būt daudz vairāk stresu izraisoša stratēģija, jo viņš tiek atstāts ar svešiniekiem, bet dažkārt šāda stratēģija labi palīdz, piemēram, tad, ja vecāks nespēj neiesaistīties aktīvā kontaktā ar bērnu, atrodoties grupiņā. 
Ja bērns ir vecāks par trim gadiem, viņam, iespējams, pietiek tikai ar to, ka tiek izstāstīts bērnudārza dienas ritms, kurš un cikos jeb pēc kuras aktivitātes viņam būs pakaļ, un bērns ir gatavs arī bez mammas vai tēta doties grupiņā. 
Pilnīgi noteikti nav ieteikcams vecākiem aiziet no bērnudārza, neatvadoties un nepasakot, kad vecāks atgriezīsies. Bērns nevar paredzēt, ka vecāks atnāks atpakaļ, un tas rada milzīgu nedrošības sajūtu un vēl lielāku “pielipšanu” vecākam nekā tad, ja mamma vai tētis skaidri izstāsta, ka tagad ies prom un atgriezīsies, piemēram, pēc tam, kad mazais būs pagulējis diendusu.

Bērna reakcijas, uzsākot bērnudārza gaitas

Pirmā fāze – bērns vēl nav adaptējies. Vienalga, kā vecāki bērnu sagatavos, pirmajā brīdī viņš būs sasprindzis un piedzīvos lielu stresu. Bērns daudz raudās, būs dusmu uzplūdi, viņš negribēs šķirties no vecāka. Bērni šajā laikā arī bieži slimo.
Otrā fāze – adaptācijas laiks. Bērns sāk komunicēt ar pedagogiem un citiem bērniem, sāk piedalīties spēlēs, bet ik pa brīdim atgriežas pie vecāka vai jautā par viņu. Šajā laikā vērojams, ka bērni dažkārt negrib sadarboties, negrib pildīt pedagogu prasības. 
Bērns mājās var izteikt nepatiku pret bērnudārzu, nevēlēšanos doties turp. Mājās novērojami dusmu uzplūdi un biežāka raudāšana, iespējams, sliktāks miegs un ēšana. 
Trešā fāze – kompensācijas fāze. Adaptācijas process tuvojas noslēgumam, bērns pierod pie savas grupiņas un pedagogiem un viegli atvadās no vecākiem uz visu dienu. Emocionālais stāvoklis kļūst stabilāks [5].

Cik viegli bērns adaptējas?

• Viegla adaptēšanās
  Bērniem, kuri adaptējas viegli, vajadzīgas vidēji divas līdz četras nedēļas, lai pierastu pie jaunā bērnudārza. Bērns mierīgi guļ gan naktī, gan pa dienu, varbūt dažkārt atmostas no miega, bet viegli atkal iemieg. Apetīte ir laba, bet bērns var demonstrēt izvēlīgu ēšanu. Viņš ir emocionāli mierīgs, nav vērojama raudāšana un dusmu lēkmes, bērns ļauj vecākam aiziet un pats iet spēlēties, spēj sevi nodarbināt. Šie bērni veido kontaktu ar audzinātājiem un vienaudžiem, var pajautāt palīdzību skolotājam.
• Vidēji grūta adaptēšanās
  Šiem bērniem būs nepieciešams vairāk kā mēnesis, lai adaptētos. Bērns var bieži slimot, kas vēl vairāk paildzina adaptācijas periodu. Tāpat šie bērni negulēs diendusu bērnudārzā (te gan jāmin arī tas, kā bērns līdz šim ir pieradis aizmigt. Ja viņš aizmieg tikai, mammai esot klāt un aijājot, tad arī viegli adaptējies bērns visai slikti var aiziet gulēt bērnudārzā). Nakts miegs nav mierīgs, bieži ir pārrauts. Var pazust apetīte, var izlaist ēdienreizes. Daudz raud, bieži ir bēdīgs, emocionāls, bieži mainās emocijas. Viņi var novērst sev uzmanību spēlējoties, bet ne pārāk ilgi. Šiem bērniem nav viegli šķirties no mammas vai tēta, bieži ilgi skatās pa logu, kad vecāks aiziet. Šie bērni neizrāda interesi par citiem bērniem un bieži jautā audzinātājai, kad mamma atgriezīsies.
• Ļoti grūta adaptēšanās
  Ja bērnam ir vajadzīgi vairāk kā divi mēneši, lai adaptētos, iespējams, viņš šobrīd pie jaunā bērnudārza nepieradīs vispār. Tad labāk ir viņu izņemt no bērnudārza un atrast citu pieskatīšanas veidu. Šādi bērni neguļ diendusu, naktī miegs ir saraustīts, ir nakts murgi. Bērnam var nebūt apetīte, var atteikties no ēdienreizes. Emocionāli bērns var pilnīgi ierauties sevī, kļūt noslēgts vai arī ļoti agresīvs. Uzvedības ziņā daudz raud pēc tam, kad vecāks ir aizgājis, kliedz, nevēlas kontaktēties ne ar vienu, var sēdēt viens pats ilgu laiku [5].

Atsauces

1. https://raisingchildren.net.au/babies/behaviour/common-concerns/separation-anxiety

2. Bowlby,1979

3. Hrdy, S., B. (2009). Mothers and others. Harvard University Press.

4. Tomassello, 2005 kā minēts Hrdy, 2009

5. https://findmykids.org/blog/en/kindergarten-adaptation-period