Bērns un antisociāla uzvedība. Vai vienmēr tas ir mēģinājums pievērst sev uzmanību?

„Nē, vienmēr nav! Tā ir populārākā skaidrojošā teorija, jā, bet, papētot katru situāciju atsevišķi, tā ne vienmēr apstiprinās. Ja atmetam nost gēnu daļu, tad tie ir konkrētā mazā cilvēciņa adaptēšanās mehānismi. Mēdz būt, ka visas cilvēka vajadzības ir apmierinātas, tomēr viņš aiziet pa antisociālo ceļu. Piemēram, cilvēkam ir paaugstināts adrenalīna, noradrenalīna vai kortizola izdalīšanās līmenis, tātad – stresa līmenis. Viņam vajag, kā ierasts teikt, adrenalīna devu. Lēkt ar gumijām, vēl kaut ko... Šāds cilvēks noteiktos apstākļos sper kādu antisociālu soli un saņem pietiekamu adrenalīna porciju. Tad secina – o, tas iet cauri! –, un amats rokā. Viņš paplašina savu komforta zonu ar arvien jaunām darbībām. 

Audzināšana varētu šīs aktivitātes virzīt, ielikt rāmjos. Tātad – vecākiem jābūt tik gudriem, lai šādu bērnu sūtītu uz, piemēram, hokeju, nevis ikebanas pulciņu, kur viņš neiegūs adrenalīna devu un tāpēc meklēs, kā dabūt to citur. Svarīgi, lai vecāki vadītos nevis pēc tā, kas ir labs pēc viņu priekšstata, bet censtos uztaustīt to individuālo, kas vajadzīgs bērnam. Tad ir lielas izredzes, ka bērns neaizies pa šaubīgu taciņu.”

Fragments no grāmatas  “Miers mājās”