K. Hēla: "Kā novērtēt, vai bērns attīstās pareizi? Meklējiet atbildi sevī un bērnos"

Kādā seminārā man aiz muguras sēdēja jauna fizioterapeite, kura teica: laikam ir viena patiesība, bet daudz ceļu, kā pie tās nokļūt! Manuprāt, tas ir tiešām precīzs formulējums.

Mums Latvijā — un it īpaši pēdējā laikā fizioterapeitiem — ir daudz iespēju uzzināt jaunas tendences un metodes, kā strādāt ar bērniem vai pat — kā labāk nestrādāt. Domāju, ka līdzīgā situācijā ir daudzi mediķi un arī pedagogi. Sapratu, ka mums visiem pašiem jāizvēlas, pēc kuras metodes strādāsim, bet galvenais — mums visiem, arī vecākiem, nevajadzētu aizmirst, kā labā mēs to darām — sevis vai mūsu bērnu labā?

Vai bieži nav tā, ka mēs kaut kādas lietas vēlamies vairāk nekā bērns pats? Vai nav tā, ka mēs cenšamies piepildīt savus sapņus? Mums visiem sēž iekšā tas mazais velniņš, kas saka, ka mūsu bērnam jādara vislabāk, visātrāk un visskaistāk. Domāju, gandrīz visiem vecākiem, kuriem rūp sava bērna attīstība — un te es nedomāju tikai fizisko attīstību —, ir vēlme, lai viņa bērns būtu vesels un „atbilstu normai”. Bet kas ir šī norma? Kas to ir noteicis? Kas to var pierādīt? Vai tad nav tā, ka tieši tie cilvēki, kas ir nedaudz atšķirīgi, izceļas ar savām gleznām, mūziku, idejām un metodēm? Kāpēc mēs kā terapeiti, ārsti, pedagogi un vecāki varam uzdrošināties pateikt, ka tā nav norma un ka bērnam jāattīstās citādi — tā, kā mēs to uzskatām par pareizu? Varbūt mēs vērtējam pēc tā, kā mums būtu ērtāk? Un vai nav tā, ka, prasot vecākiem, skolotājiem vai arī fizioterapeitam, kas ir labs bērns, atbilde ir, ka labs bērns ir tāds, kas nav pārāk uzkrītošs, ir mierīgs un neizceļas uz pārējo fona? Labs bērns vecākiem ir tas, kas neraud, ir mierīgs, daudz smaida un attīstās normas robežās. Slikts bērns ir tas, kas raud, ir kreņķīgs un slikti attīstās. Vai nav viegla definīcija? Varbūt mēs pārāk maz ieskatāmies un ieklausāmies savos bērnos, mēģinot saprast, ko viņi vēlas un domā, jo mums tam nav laika vai vienkārši nav ērti?

Kāpēc mēs kā terapeiti, ārsti, pedagogi un vecāki varam uzdrošināties pateikt, ka tā nav norma

Mūslaikos dzemdēt bērnu ir liels izaicinājums. Tam ir vajadzīgs daudz pacietības, laika un, protams, arī naudas. Daudz laika — man liekas, ka tā ir viena no galvenajām problēmām. Mēs, sievietes, esam pietiekami emancipētas un zinām, ko vēlamies. Mēs arī gribam būt neatkarīgas un sasniegt dzīvē daudz. Es sevi no tā arī neizslēdzu, bet vai tas kādreiz nenotiek arī uz mūsu bērna rēķina? Jo vecāka es kļūstu, jo vairāk saprotu, cik mums ir maz laika un ka neprotam to sadalīt tā, ka visiem ir labi. Mūsu sabiedrība nemaz tā nav uzbūvēta, veidota, ka mēs varētu pilnībā baudīt savu grūtniecību, jo mums taču viss jāsagatavo bērna ienākšanai šinī pasaulē, kas pārsvarā ir saistīts ar remontiem un mantu iegādāšanos. Kuriem vecākiem negribas, lai viņu bērnam ir vislabākā un visskaistākā gultiņa utt. Kurai topošajai mātei negribas dzemdēt labi un pēc iespējas ar mazākām sāpēm? Bet kurš viņai dos iespēju veltīt laiku sev, iegūt informāciju un gatavoties dzemdībām jau kopš pirmās grūtniecības dienas? Kā lai visu pareizi izvērtē un saprot, kas ir pareizais ceļš tieši man?
 

Bērniņš piedzimst — un problēma turpinās, jo atkal viens saka tā, otrs vēl kaut kā un mums kā vecākiem jāizdara pareizā izvēle. Bet kas ir pareizā izvēle? Cik ilgi varu gaidīt, kamēr mans bērns staigās? Cik ilgi drīkstu barot ar krūti? Kādā bērnudārzā man viņu pieteikt? Kādā skolā viņam/viņai iet? Jautājumi, jautājumi, jautājumi, uz kuriem vecākiem katru dienu jāatbild sev, savam bērnam un daudziem, daudziem „speciālistiem”.

Klausoties daudzos referātus un ieteikumus, arvien vairāk sapratu, ka vecāki ļoti labi zina šīs atbildes paši, paļaujoties uz savu intuīciju. Savai intuīcijai uzticamies pārāk reti, jo zinātniski to nevar pierādīt, turklāt mūsu intuīcija bieži nesakrīt ar apkārtējo domām un uzskatiem. Bet, ja tas ir mans ķermenis, mans bērns, mana dzīve, kāpēc tam būtu jāsakrīt ar visu cilvēku uzskatiem? Vai viņiem mana dzīve ir jādzīvo? Vai nav tā, ka mēs bieži mokāmies ar sliktu sajūtu un īsti nezinām, kāpēc? Vai nav tā, ka bieži dzīvojam citu cilvēku dzīvi, lai gan tas mums rada diskomfortu? Ir runa par mūsu bērnu veselību un tālāko dzīvi, un mums kā vecākiem ir uzlikta ļoti liela atbildība. Mums tas jāsaprot un jāizvērtē.

Jo vecāka es kļūstu, jo vairāk saprotu, cik mums ir maz laika un ka neprotam to sadalīt tā, ka visiem ir labi.

Vērojot bērnus, kas pie manis nāk uz praksi, ir tik fantastiski redzēt, cik daudz viņi var un grib pateikt. Man bieži ir situācija, ka vecāki paši nemaz nav pamanījuši visus šos sīkumus, jo viņi ir nodarbināti ar tonusiem, svaru un ēšanas jautājumiem. Protams, arī tas ir ļoti svarīgi, bet gribētu jums ieteikt jau grūtniecības laikā veltīt vairāk laika sev, lai ieklausītos savā bērnā. Viņam ir tik daudz, ko teikt. Viņš jums tik daudz var pastāstīt un parādīt un bieži, ja mēs paši to pamanām, sniedz atbildi uz daudziem jautājumiem. Bieži pie manis nonāk vecāki, it sevišķi mammas, kas jūtas nedroši par savu bērnu un tur viņu — fiziski — cieši pie sevis, lai aizsargātu no visa, kas tagad sekos: ieteikumiem, pamācībām, problēmām. Es nesaku, ka mums kā speciālistiem jāstāv malā un jāsaka — jā, jā viss ir pareizi, tikai turpiniet tā —, bet mēs varam kopīgi atrast risinājumu. Vecāki ļoti bieži zina un jūt, ka kaut kas nav kārtībā, un, aprunājoties ar viņiem, es konstatēju, ka viņi īstenībā paši jau zina atbildi uz savu jautājumu. Mēs varam palīdzēt, apstiprinot viņu domas un idejas vai kopīgi meklējot viņiem piemērotu ceļu, kas viņu ģimenei un dzīves apstākļiem der. Mums kā vecākiem ir tiesības, un speciālistiem tās jāņem vērā. Vecākiem jākonsultējas pie speciālistiem, bet pēc iespējas vairāk nekā — viena un tad jāizšķir, kurš viedoklis viņiem ir vispieņemamākais. Mums vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem pret neprofesionālu palīdzību, kuru bieži varam saņemt internetā. Esiet kritiskāki.

Īsumā gribētu teikt: dodiet sev un bērnam laiku. Kopīgo laiku. Baudiet, priecājieties ar viņu kopā, jau no ieņemšanas brīža. Nolaidieties līdz viņiem — viņu acu un sirds līmenī — un centieties ieraudzīt pasauli ar bērna acīm un sirdi. Un biežāk vaicājiet sev: kāpēc es to tagad daru? Kam tas ir vajadzīgs? Man vai bērnam? Ko tas dos man vai viņam? Baudiet vairāk dzīvi ar bērnu, jo laiks, kas mums ir dots kopā ar viņu, ir tik īss...

Klaudija Hēla, Premium Medical fizioterapeite, tālr.:66011160