Bērnam no rīta slinkums ģērbties. Vai spēlēt spēli “Kurš pirmais” ir laba doma?

Simona Raize skaidro, ka šo metodi – “Kurš pirmais?”, vecāki parasti izmanto brīžos, kad steidzami kopā ar bērniem kaut kur jādodas vai bērnam jādara kaut kas, ko tajā brīdī negribas - ātri jāsaģērbjas, ātri jāaiziet līdz mašīnai, jāiztīra zobi vai vakarā jāsaģērbjas pidžamā. Šī nosacītā sacensību spēle palīdz motivēt bērnu un ātrāk izpildīt vecāka izteikto lūgumu. Kā novērojusi speciāliste, vislabāk šī metode strādā bērniem no 4 gadu vecuma. Bērniem līdz 3 gadu vecumam parasti neinteresē šīs spēles rezultāts, kurš tad tiešām pirmais izdarīs, viņiem nav vēl sapratnes par to, kurš ir pirmais, kurš otrais. Šajā vecumā bērniem vienkārši ir jautri kopā ar mammu vai tēti darboties. Savukārt vecākiem bērniem (6-7 gadu vecumā) ļoti izteikti parādās vēlme pāriet uz konkurences tipa spēlēm – viņi paši jau sāk spēlēt pašizdomātas spēles, kurš pirmais un kurš labāk. 

Kā pareizi izmantot šo metodi?

Šo metodi var izmantot laiku pa laikam, kad kaut kur ir jāsteidzas. Šī nav metode, kuru var izmantot visu laiku. Ļoti svarīgi šajā sacensībā “Kurš pirmais?” ļaut uzvarēt bērnam. Lai arī vecāks ir lielāks un spējīgāks, bērnam ir jāsajūt, ka viņš arī ir spējīgs un ka viņš arī var būt pirmais. Piemēram, ja vecākiem noteiktā laikā ir jāizbrauc ar mašīnu, bet bērnam galīgi negribas iet uz mašīnu, sēsties tajā un kaut kur doties, tad vecāks bērnam var piedāvāt šo sacensību – kurš pirmais aizskries līdz mašīnai un iesēdīsies tajā? Un ļoti svarīgi ir ļaut bērnam arī uzvarēt un pirmajam iesēsties mašīnā. Bērnam uzvaras gadījumā rodas pārliecība, ka viņš var būt arvien labāks, arvien spējīgāks un viņam ir motivācija turpināt censties. 

Kā nevajadzētu izmantot šo metodi?

Bieži vien vecākiem pietrūkst zināšanas par bērna attīstību, spējām un prasmēm. Ja bērns ir tāds lēnīgāks pēc dabas un vecāks rāda piemēru “redz kā es to ātri izdaru” un sagaida, ka bērns, redzot šo, atkārtos to pašu. Taču bērni no ļoti agra vecuma izprot atšķirības starp sevi un vecākiem, cik daudz paši spēj un cik daudz vecāki spēj. Un bieži vien bērni atsakās un nedara, jo neredz jēgu, ka vispār var konkurēt ar vecāku. Savukārt vecāki ir vīlušies un nereti izsaka kādus noniecinošus komentārus “cik lēni, vajag taču ātrāk!”. Ar laiku bērnam var izveidoties nepatīkamas asociācijas ar šāda tipa metodēm, sajūta, ka viņš nespēj un nevar. Ja blakus ir pieaugušais, kas nedod iespēju bērnam piedzīvot, ka viņš var būt pirmais un uzvarēt, tad bērns turpmāk var nevēlēties iesaistīties tādās aktivitātēs. 

Vai bērns iemācīsies sadzīvot ar zaudējumu?

Reizēm vecākiem rodas bažas, ka, izmantojot šo metodi, bērns pieradīs pie uzvaras un nevarēs sadzīvot ar zaudējumu, kad bērnudārzā redzēs, ka citi bērni var labāk un ātrāk.  Taču viena pati metode to neietekmē. Vilšanos bērnudārzā drīzāk var piedzīvot vecāku pāraprūpes dēļ. Pāraprūpe ir tad, kad vecāki ļoti daudz izdara bērna vietā, piemēram, jau zīdainīša vecumā, kad vecāks padod tuvāk mantiņu nevis mudina pašam zīdainītim to aizsniegt. Ja nedaudz vēlākā vecumā bērns kaut ko ceļ no klucīšiem un viņam nesanāk, tad pāraprūpes gadījumā vecāks pats ātri uzceļ tornīti no klucīšiem, nevis mudina un iedrošina bērnu pašam turpināt. 

Šāda veida audzināšana bērnam var iedot nevarēšanas un vilšanās sajūtu bērnudārzā. Jo līdz šim viss ir darīts viņa vietā, bet bērnudārzā neviens vairs viņa vietā nedara un viņš jūtas vājāks, jo tāds arī, iespējams, ir. Ar laiku bērns var sākt izvairīties no bērnudārza aktivitātēm un nodarbībām, jo baidīsies no zaudējuma sajūtas. Veselīgā audzināšanas vidē bērni iemācās, ka reizēm ar kaut ko netiek galā un tas ir normāli, ka piedzīvo zaudējuma sajūtu un vilšanos. Ja bērns mājas vidē piedzīvo zaudējuma sajūtu, tad dārziņā to tik ļoti nepārdzīvos.