Mans vienmēr pēdējais... Kā vecākiem sadzīvot ar to, ka pēdējie izņem bērnu no dārziņa un ko var darīt lietas labā

Kā ilga palikšana bērnudārzā ietekmē bērnu? 

Pētījumi šajā ziņā ir visai neskaidri un pretrunīgi, jo nav iespējams veikt īstus eksperimentus, lai noskaidrotu, vai ilgstoša uzturēšanās bērnudārzā bērnu kaut kādā veidā ietekmē. Tas, ko pētījumi līdz šim darījuši, ir noteikuši sakarības starp bērna atrašanos bērnudārzā un bērna sociāli emocionālo un kognitīvo attīstību. Taču kopumā pētījumi ir ļoti pretrunīgi, gan norādot, ka ilga (ap 9 stundām dienā) būšana bērnudārzā ir saistīta ar uzvedības problēmām bērniem līdz 54 mēnešiem, t.i., 5 gadiem [1], gan neatrodot nekādu saistību starp ilgu atrašanos bērnudārzā un uzvedības problēmām [2] vai secinājuši, ka uzvedības problēmas samazinās, apmeklējot bērnudārzu [3]. Un šādus pētījuma rezultātus var atrast, domājot par jebkuru citu sociāli emocionālo vai kognitīvo aspektu, ne tikai uzvedības problēmām. Līdz ar to nav tāda viennozīmīga zinātnē balstīta atbilde, ka ilga būšana bērnudārzā ir kaut kādā noteiktā veidā saistīta ar bērna psiholoģisko labklājību vai kognitīvo attīstību. Līdz ar to atbildes būs jāmeklē katram pašam individuāli, veicot individuālus novērojumus un sarunas ar bērnu un citiem pieaugušajiem par to, kā tieši šī ilgā palikšana bērnudārzā ietekmē bērnu. 

Vecāku izjūtas par ilgo palikšanu bērnudārzā

Pirmais ieteikums vecākiem būtu novērot pašiem sevi: kā es jūtos par to, ka bērns dārziņā ir palicis pēdējais un kā es rīkojos gadījumā, ja bērns palicis pēdējais? Daži domu piemēri, kas rodas, ja bērns ilgi paliek bērnudārzā:

• Bērnam labāk ir ar vecāku. Man nav attaisnojuma bērnu neizņemt tūlīt un tagad.
• Jālaiž tā nabaga audzinātāja mājās. Kā var izturēt visu dienu ar duci bērnu?
• Labs vecāks uzreiz – kā rodas iespēja – dodas pēc sava bērna.
• Bērns skumst, viņš ir nelaimīgs bez manis.

Svarīgi saprast, ka tas, kā mēs domājam, ietekmēs to, kā mēs jutīsimies un arī to, ko vecāks tālāk darīs!

Tipiski šādas domas rada tādas emocijas kā spiediena un atbildības sajūtu, vainas sajūtu. Citreiz arī kaunu. Un tad, kad ir šādas emocijas, tas var arī negatīvi ietekmēt to, kā vecāki tālāk rīkojas. Izklāts piemēros.

• Kā iespēja, tā jāskrien

Doma, ka “mammai uzreiz, kā ir iespēja, jādodas pēc sava bērna” nepalīdz saslēgties ar paša vecāka tā brīža vajadzībām. Varbūt vecākam tajā brīdī, kad pienācis laiks doties pēc bērna, lai tas nebūtu pēdējais grupiņā, nepieciešams laiks sev? Citreiz tieši ilgāka palikšana bērnudārzā var uzlabot bērna-vecāka mijiedarbību, jo vecākam ir bijis iespēja atvilkt elpu,  atjaunoties, lai pēc tam spētu pārslēgties uz pilnvērtīgu būšanu kopā ar bērnu. Piemēram, vecākam ir bijusi intensīva darba diena un ir nepieciešams pusstundu pabūt klusumā un mierā pirms došanās pakaļ bērnam, pat, ja bērns bērnudārzā būs pēdējais. Mēs kā vecāki varam daudz kvalitatīvāk pavadīt laiku ar bērniem, ja neesam pilnībā izsīkuši. 

• Bērns noteikti jūtas slikti

Doma “bērns noteikti slikti jūtas, ka ir pēdējais grupiņā” rada vecāka vainas sajūtu, kas tālāk var novest pie tādas uzvedības, kur vecāks ir visatļaujošs, jo vecāks, iespējams, vēlas kompensēt ar “labām lietām”, piemēram, katru reizi pēc vēlās palikšanas bērnudārzā, atļauj bērnam uzvesties tā, kā pats vēlas, piemēram, neiet laicīgi gulēt, ēst saldumus, saņemt dāvanas mierinājumam.

• Bērns, paliekot pēdējais, ir nelaimīgs

Doma “bērns noteikti ir nelaimīgs bērnudārzā”, iespējams, liek bērnu izprašņāt tādā formā, kur mēs sagaidām, ka bērns apstiprinās mūsu bažas. Vecāks var jautāt bērnam “tev droši vien pietrūka mammītes un gribējās mājās?” Vai arī neapzinātā veidā nododam ziņu, ka bērnudārzs ir “mokas”, piemēram, sakot “vēl tikai viena diena un tad jau varēsim visi kopā dzīvoties un nebūs jāiet uz to bērnudārzu” vai “malacis, tu šodien izturēji veselu dienu bērnudārzā”.

Šie piemēri nav viennozīmīgi, ka tieši šādi notiks, taču ar šiem piemēriem gribēju iezīmēt, ka ir svarīgi saprast, kādas domas, emocijas bērna vēlā palikšana bērnudārzā rada pašam vecākam, lai saprastu, kā tas ietekmē tālāk vecāka uzvedību.

Palīdzoši jautājumi, lai saprastu vecāka paša pārliecības par vēlo atrašanos bērnudārzā: 

Ko tas liecina par mani kā vecāku, ja mans bērns paliek pēdējais bērnudārzā? 

Kādai ir jābūt ideālai bērna dienai? Un cik tālu šī ideālā diena ir no bērna esošās realitātes? 

Vecuma posmi, kad bērniem tiešām varētu nepatikt atrasties dārziņā ilgāk

Pirms ķeramies klāt bērna vērošanai, svarīgi pievērst uzmanību situācijām, kurās ir normāli, ja bērns demonstrē nepatiku par palikšanu bērnudārzā ilgi, piemēram:

1. Bērna vecums, kad bērni dabiski negrib šķirties no vecākiem. Separācijas bailes ir bērna attīstības sastāvdaļa, kura pieaug līdz bērna 18 mēnešu vecumam. Bieži vien vecākiem kā reiz nākas uzsākt bērnudārza gaitas šajā laikā un piedzīvot, ka šķiršanās laiks, garāks vai īsāks, bērnam rada negatīvas emocijas. 
2. Adaptēšanās posms jaunajai videi un jaunajām attiecībām. Vai vēlā palikšana nesakrīt ar pirmajām nedēļām bērnudārzā? Kamēr bērns pierod pie jaunajiem apstākļiem, ir normāli, ka ir dažādas emocijas un bērns izrāda nepatiku pret bērnudārzu. Jāatceras, ka cilvēki ir sociālas būtnes un arī bērniem ir nepieciešams kontakts ar dažādiem pieaugušajiem un citiem bērniem, taču vecāku un arī bērnudārza uzdevums ir veidot nesāpīgu adaptēšanos jeb iedraudzēšanos ar jauno “paplašināto ģimeni” bērnudārza bērnu un audzinātāju formā. Iedraudzēšanās jeb adaptēšanās procesā svarīgi, ka bērns jūtās droši – tātad viņa piesaistes persona ir līdzās līdz tiek izveidotas jaunās attiecības, un tad, kad bērns jūtas ērti ar “jauno, paplašināto ģimeni”, tad arī vecāks palēnām var attālināties un uzticēt savu bērnu bērnudārzam aizvien ilgāku laika posmu. 
3. Vecumam atbilstoša uzvedība. Piemēram, no trim līdz pieciem gadiem ir pavisam normāli vēlēties būt pirmajam. Bērniem šajā vecumā būt pirmajam sagādā īpašu labsajūtu. Attiecīgi arī vēlēšanās būt pirmajam, kuram vecāks atnāk pakaļ, ir saprotama bērna vēlēšanās. Citreiz bērni paši šo vecāka nākšanu pakaļ padara par aizraujošu spēli “kuram būs paka nākamajam?” Uzvarētāji ir visi, izņemot tas, kurš paliek pēdējais. Tāpat bērni ap 3 gadu vecumu ir visai egocentriski un viņiem ir grūti saprast, kā kāda cita bērna mamma un cits bērns ir pirmie, kuri aiziet mājās, jo pirmajam ir jābūt tikai viņam. 

Bērna novērošana – vai mazais, palikdams pēdējais, tiešām cieš?

Kad esam tikuši skaidrībā paši ar savām pārliecībām par bērna vēlo palikšanu bērnudārzā un visi citi apstākļi, kas var ietekmēt bērna reakcijas, ir izslēgti, un mēs gribam noskaidrot, vai vēlā palikšana bērnudārzā ietekmē bērnu, tad varam veikt paši savus eksperimentus. Vecākošana pēc būtības ir tāda pamēģināšana un izrietošo seku vērošana – ja kaut kas palīdz bērna labsajūtu uzlabot, tad ir vērts to atkārtot vēlreiz un vēlreiz. 

Ko vērojam?

• Kā bērns reaģē, kad vecāki atnāk bērnam pakaļ un viņš ir palicis grupiņā pēdējais?
• Kā bērns uzvedās pēc bērnudārza dažādos laikos? Ja atnāk pakaļ ātrāk, ja atnāk pakaļ vēlāk?
• Kā bērns uzvedas pirms bērnudārza – cik liela ir pretestība iet uz bērnudārzu, vai kaut kas mainās vēlmē iet uz bērnudārzu, ja ir sanācis bērnu vairākas dienas pēc kārtas izņemt kā pēdējo? 

Lai gan mēs varam pašam bērnam jautāt, kā viņam iet bērnudārzā, vai kā viņš jutās tad, kad vecāks atnāk pakaļ, daudz labāks veids, lai noskaidrotu mazāku bērnu bērnudārza pieredzes, ir tieši kopīgas spēlēšanās. Spēlēšanās novērojums: vecāks kopā ar bērnu var paspēlēt bērnudārzā, piemēram, ka kāds bērns paliek pēdējais, ko viņš tad dara, ko saka. Vecāks cenšas neiejaukties spēlē, iet bērna vadībā – tādējādi mēs varam mazliet labāk saprast, vai bērnam ir kādas pārdomas un emocijas par to, ka viņš ir pēdējais. 

Bērna novērošanā svarīgi iesaistīt arī pedagogus

Lai labāk saprastu, kā bērns jūtas, palikdams pēdējais, vērts uzzināt arī audzinātāju redzējumu. Kāds bērns ir tad, kad paliek pēdējais grupiņā? Kādas ir bērna emocijas? Ko viņš dara un saka tad, kad paliek pēdējais? Lai neveicinātu to, ka skolotājs atbild neobjektīvi, nejautājam tādus jautājumus, kuri jau ietver mūsu pašu pārliecības, piemēram, vai bērns bija noskumis, nelaimīgs? Vai bērns nepārdzīvoja, ka ir pēdējais? Jāmēģina palikt neitrāliem, tas ir, uzdodot jautājumus tā, lai skolotājs var atbildēt gan negatīvi, gan pozitīvi par bērna vēlo palikšanu bērnudārzā. Piemēram, jautājot kā gāja šodien? Vai sakot – šodien bērns palika pēdējais grupiņā. Kā uzvedās?

Ja bērnam tiešām nepatīk palikt pēdējam

Ja bērns demonstrē, ka ilgstoši paliekot pēdējam, kuru izņem no bērnudārza, bērna uzvedība laika gaitā pasliktinās, ir vairāk kā parasti dusmu un citu emociju izvirdumi, bērna veselības stāvoklis pasliktinās, bērns sliktāk ēd vai guļ kā parasti, tad, pirmkārt, vērts pamainīt bērnudārza ritmu un, otrkārt, jāmēģina saprast, kāda bērna vajadzība nav apmierināta tajā gadījumā, ja bērns ilgi paliek bērnudārzā.

Daudzi vecāki stāsta, ka palīdzoša ir bērnudārza brīvdiena nedēļas vidū. Ir vērts pamēģināt, vai šāda brīvdiena vai arī īsāks bērnudārza dienas ritms ir palīdzošs jūsu bērnam. 

Ja ir tāda iespēja – pamēģinām kādu laiku paņemt bērnu ātrāk no bērnudārza. Vai pēc šīs ātrākas izņemšanas mainās bērna uzvedība? 

Kas notiek ar bērna emocijām, kad izņemam bērnu ātrāk? Vai bērna uzvedība mainās tad, ja pēc bērnudārza viņu izņem kāds cits, nevis vecāki?  

Tad, kad bērni tiek izņemti ātrāk, svarīgi arī piefiksēt, ko tieši vecāks un bērns dara šajā papildu laikā? Vai bērnam tiek papildu vecāku laiks, piemēram, ilgāks pavadītais laiks ceļā uz mājām, kurā var aprunāties viens ar otru vai varbūt ilgāks laiks spēļu laukumā? 

Ar lielākiem bērniem jeb tiem, kuri spēj jau skaidri izteikties ir iespējams arī runāt par to, kā viņi jūtas tad, kad paliek bērnudārzā pēdējie. Varam jautāt – ko viņi būtu gribējuši darīt, ja vecāks varētu bērnu izņemt ātrāk, tādējādi noskaidrojot arī bērna neapmierināto vajadzību. Iespējams, bērnam tiešām pietrūkst vecāks un vecāka uzmanība, un varbūt atrisinājums ir ilgāka nedalīta uzmanība vakarā. 

Atsauces:

1. NICHD Early Child Care Research Network. (1997). The effects of infant child care on infant–mother attachment security: Results of the NICHD study of early child care. Child Development, 68, 860–879.
2. Borge, A. I. H., Rutter, M., Cote, S., & Tremblay, R. E. (2004). Early childcare and physical aggression: Differentiating social selection and social causation. Journal of Child Psychology and Psychiatry, 45, 367–376
3. Arsenio, W. F. (2004). The stability of young children’s physical aggression: Relations with child care, gender, and aggression subtypes. Monographs of the Society for Research in Child Development, 69, 130–143. 
4. Shpancer, Noam. (2006). The effects of daycare: Persistent questions, elusive answers. Early Childhood Research Quarterly. 21. 227-237. 10.1016/j.ecresq.2006.04.006.