Mazulis pieradis pie ekrānierīču lietošanas? Praktiski soļi, kā ieradumu mainīt

Lai mainītu paradumus, ka bērnam ir ekrānierīces situācijās, kas nav piemērotas viņa dzīves tā brīža uzdevumam, pirmkārt, ir svarīgi pamanīt, kādās situācijās tās tiek dotas.

Kaut vai uzrakstāt sarakstu: ģērbjoties, ēdinot, gaidot rindā, braucot mašīnā. Sarakstām šo un tad pašiem sev jautāt: kamdēļ es to daru? Vai no kā es baidos, ja bērnam tajā brīdī nebūs ekrāna?

Bieži vien mēs baidāmies no tā, ka būs tracis, būs grūti, bērns dusmosies un mēs nevarēsim ar viņu sarunāt. Attiecīgi šo ķēdīti virpina tik tālu – kas tad tajā ir briesmīgs?

Skaties ārstes psihoterapeites ieteikumus par to, kā mainīt ieradumu dot mazulim ekrānierīces

Bērns no rīta pamostas – protams, viņš labprāt gribētu palikt mājās. Viņam to dārziņu nevajag, jums vajag, lai viņš iet uz dārziņu. Bērns labāk paliktu mājās un spēlētos ar savām mantām, īpaši tāds pusotrgadnieks vai gadu un astoņus mēnešus vecs bērns. Mamma vai tētis visu laiku ir bijis klāt, bet tagad sūta uz dārziņu pie svešiem bērniem, viņš saprot, ka tur būs visu dienu – protams, bērns būs neapmierināts.

Bet šeit, vecāki, jāatceras: jūs bērnu uz bērnudārzu vedat nevis tāpēc, ka jums ir ļoti garlaicīgi dzīvē. Jūs to darāt, jo jums ir darbs vai citi apstākļi, kamdēļ šāds solis tiek sperts. To ir svarīgi turēt prātā. Jā, bērns būs neapmierināts.

Noņemot bērnam ekrānu, ar emocionālu reakciju ir jārēķinās. Tas, kas vecākam šādā situācijā jādara – jārāda realitāte. Es redzu, ka tu esi dusmīgs, jo parasti bija ekrāns, šoreiz nav. Te būs apģērbs, ģērbjamies. Jūs rādāt, ka ir neapmierinājums un punkts. Un pārejam uz nākamo darbību, kas šobrīd ir veicama. Lēnā garā.

Ja šo situāciju, kurās ekrāns tiek lietots, ir daudz, tad es aicinu sākt ar to, kur primāri jūs varat jau uzreiz iedot bērnam kaut ko vietā. 

Piemēram, ja bērnam tiek iedots ekrāns brīdī, kad atnākat no darba un sākas vakara rutīna, visvieglākais būtu šajā brīdī bērnu iesaistīt šajā savā vakara rutīnā. Tā, lai bērns nejūt, ka kaut kas trūkst. Lai notiek pārslēgšanās. Jūs atnākat uz mājām un aizejat uz laukumiņu. Atnākat uz mājām un apsēžaties pie zīmēšanas lapas, pazīmējat. Lēnām mazināt bērna nepieciešamību pēc ekrāna un veicināt cita veida lietas, ko bērns tajā laikā var darīt.

Tātad noņemot, kaut kas ir jāliek vietā. Īpaši, ja bērns ir tā pie ekrāniem pieradis, ka noņemot ekrānu, sākas emociju izvirdums. Līdz divu gadu vecumam tas visticamāk būs. Īpaši ap pusora gada vecumu, jo tad pamainās bērna psihes attīstība un viņa vajadzības pret ārējo vidi un vecākiem. Tas arī nenozīmē to, ka bērnam uzreiz “jāaizbāž mute” ar citu rīcību. Nē, bērnam ir viņa izjūta – viņš ir dusmīgs. Sākumā visticamāk būs vairāk dusmīgs un kādā piektajā dienā jau būs mazāk dusmīgs. Bet jūs esat vecāki, jums ir jāsaprot doma, ko jūs darāt – tas var palīdzēt šīs bērna dusmas izturēt. Trīsreiz ieelpot, izstāstīt bērnam, ka viņš ir dusmīgs, bet tagad darām, kas jādara.

Skaties arī video: mūsdienu mazuļi ir pielipuši pie ekrāna. Vecāki, vai jūs to gribat?

Informatīvā kampaņa “Mazulis telefonā” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv”.