Trīs stiprinošas lietas, ko ikdienā teikt savam bērnam. Jā, celt bērna pašapziņu ar vārdiem ir iespējams!

“Ja saka it kā pareizus, bet tukšus vārdus – “viss būs labi”, “tu esi foršs” –, tie nodara vairāk skādi nekā labumu. Stiprinošās lietas ir tās, ko teicējs jūt un domā – ir atradis otrā ko tādu, par ko tiešām no sirds var paslavēt. Tas ceļ bērna pašvērtējumu, vairo pašcieņu, jo viņš sajūt – esmu tā vērts, ka mani pamana,” stāsta “Rimi bērniem” eksperte Laura Valaine. Trauma bērnam var būt ne tikai kāda traumatiska pieredze, bet arī, ja vecāki ilgstoši nepamana viņa vajadzības. Tāpēc stiprinošu vārdu teikšana veido kontaktu un labestīgāku vidi un ir arī profilakse psihiskajai veselībai. Bērns no šādas komunikācijas vienlaikus iemācās cieņpilnu attieksmi pret sabiedrību un apkārtējiem.

“Tu vari”, “tu paspēsi”, “tev sanāks” 

Šos un arī nākamos stiprinošos vārdus, ko teikt bērnam, esmu aizguvusi no profesores, ārstes psihoterapeites Guntas Ancānes. “Tu vari”, “tu paspēsi”, “tev sanāks” – tie ir vārdi, kas iedod bērnam pārliecību, ka viņš pats spēj tikt galā un spēs, pat ja būs sajūta, ka ir sarežģījumi. Diemžēl arī mūsdienās daudzi vecāki joprojām domā, ka motivēšanā strādā tādi nosodoši, noniecinoši teksti kā “tev nekas nesanāks, tu taču esi mīkstais!”. Šie vecāki uzskata, ka viņus pašus bērnībā šādi izteicieni no pieaugušo puses motivēja, tāpēc tā ir jāsaka arī savam bērnam. Nē!

Kad un kā vārdus izteikt. Kad bērns veic savas ikdienas darbības – ģērbjas, mācās, spēlējas u. c. –, viņam kādā brīdī var rasties sajūta, ka nekas vairs neizdodas un nesanāk. Vecāks, esot blakus un skatoties uz bērnu, var viņu stiprināt: “Tu tiksi galā! Ja vajag, es tev varu palīdzēt, taču redzu, ka tev pašam sanāks.” Vajadzīgs, lai šos vārdus vecāks izsaka pārliecinoši, ar ticību bērnam un iedrošinot, nevis it kā garāmejot.

Kā šie vārdi palīdz. Tie var palīdzēt pārvarēt ikdienas grūtības, sarežģījumus. Tāpat šī ir svarīga pārliecība, ko iedot bērnam, lai tālāk dzīvē ietu uz priekšu un neprasītos pēc kādiem neveselīgiem grūtību pārvarēšanas mehānismiem. Bērns teikto integrēs arī savā psihē kā pārliecību par sevi: es esmu spējīgs. Man tic vecāki, acīmredzot viņiem ir pamats tam ticēt. Vēlāk dzīvē bērns ar šo spēs iedrošināt pats sevi un virzīties uz priekšu.

Kas tev patīk un nepatīk? Ko tu vēlies un nevēlies? 

Šie ir stiprinoši jautājumi. Kas ir tas, ko tu gribi? Kas ir tas, ko tu negribi? Šos jautājumus ir vērts uzdot dažādās dzīves situācijās – tie veido kontaktu ar realitāti. 
 

Kad un kā vārdus izteikt. Bieži vien vecāki bērniem stāsta, ko viņiem vajag darīt, piemēram, izmazgāt zobus, iet mācīties utt. Taču aizmirst pajautāt: ko tu pats gribi? Saņemot atbildi, ir svarīgi izturēt to, ko bērns savā vēstījumā ieliek. Vecākiem jāmācās ieklausīties un pieņemt to, ko bērns grib vai negrib. Piemērs no personīgās. Bijām aizbraukuši uz Tartu Igaunijā, uz zinātnes centru “Ahhaa”. Esam jau klāt, saku, ka jāiet iekšā, taču bērns saka: es negibu tur iet! Es saku: tu parasti negribi, taču pēc tam tev patīkt. Dēls: bet kāpēc es nevaru negribēt? Tas bija labs atgādinājums man pašai sev – protams, ka bērns drīkst negribēt! Tiesa, iespējams, tas nemainīs to, kas būs jādara.
 

Kā šie vārdi palīdz. Uzdodot jautājumus bērnam par viņa vēlmēm, var izveidoties laba saruna. “O, šis gan ir interesanti, ko tu negribi! Man vienmēr bija šķitis, ka tev šo patīk darīt!” Caur sarunām par gribu / negribu bērns iepazīst sevi un arī vecāks bērnu.
Tāpat šie jautājumi ir personību izzinoši un arī stiprinoši – tie veido stipru pamatu pašcieņai, un tie ir arī prevencija turpmākajai pieaugušo dzīvei. Piemēram, novērots, ka nereti pamatskolu vai vidusskolu absolvējošie jaunieši nezina, ko grib vai negrib tālāk darīt, jo šāds jautājums no vecāku puses nav ticis uzdots. 

Pamanīt bērna stiprās puses un lepoties ar tām 

Mēs bieži sakām bērnam: “tu esi tāds malacis!”, “tu esi tik foršs!”. Sakām tādus tukšus vārdus, kas var veidot narcistiskas personības iezīmes, tukšu izjūtu par sevi. Jo, šos vārdus sakot, mēs par cilvēku būtībā neko nepasakām. Savam dēlam pati tā esmu teikusi: tu esi malacis! Pašpietiekams bērns gribēs zināt: par ko es esmu malacis? 

Bērnam ir svarīgi saprast, par ko viņš ir malacis? Piemēram, “tu esi malacis par to, cik tu rūpīgi uzklāji galdu”, “es lepojos, ka tu tik pacietīgi spēj pildīt mājasdarbus”. 
 

Kad un kā vārdus izteikt. Sakot uzslavu, uzsvērt, iedot konkrētu vārdu tam labajam, kas bērnā ir vai ko viņš ir paveicis. Piemēram, “tu pacietīgi izturēji”, “rūpīgi zīmēji”, “šim darbam tu esi radoši izvēlējies krāsas” u. tml. Spoguļot, kas ir bērna stiprās puses, parādīt, ka mēs tās pamanām un ka mums tas šķiet īpaši un aizraujoši. Vecākiem jāpatrenējas šīs lietas savā bērnā ieraudzīt. Vecāks reizēm pats var pieķert sevi sakām: jā, forši, malacis! Šajā brīdī sevi ir jāapstādina un jāpajautā sev: par ko tad es saku šo “malacis”? Steiga bērna stiprināšanā nederēs. “Forši, ka nopelnīji 9!” Bet kāpēc tas ir forši? “Tev bija grūti mācīties, bet redzu, ka tu saņēmies.” “Redzu, ka tev labi padodas matemātika; jā, angļu valoda ir sarežģīts priekšmets, bet tu esi atradis spēku, ielicis piepūli, lai sasniegtu šādu līmeni.”
 

Kā šie vārdi palīdz. Tie stiprina personību un palīdz veidot konceptu par sevi: kāds tad es esmu vai kāds neesmu. Bērni spēj izjust, ja vecāki vārdus ir pateikuši steigā, un zina, ka tādiem īsti nav nozīmes. Piemēram, sakot tos, vecāks uz bērnu nav paskatījies, nav sapratis, vai paveiktais bērnam ir nācis viegli vai grūti. Jātrenējas pamanīt savu bērnu. Un tas bērnu stiprina vairāk nekā pareizas frāzes.