Kas ar bērnu notiek tā sauktajā ''grūtajā divgadnieka periodā'' un kā mazināt bērna dusmu izvirdumus?

Aptuveni divu gadu vecumā bērnam parādās dusmu izvirdumi, nepakļaušanās vecāku norādījumiem un ļoti liela neapmierinātība, ja nenotiek tā, kā bērns grib. Bērns šajā vecumā vairāk sāk kļūt neatkarīgs, spēj izdarīt pats, parādās savs viedoklis (ko gribu, negribu, kas patīk, nepatīk), viņš mācās pagaidīt, dalīties ar citiem, taču vienlaikus nav gana labi attīstīta valoda, lai pateiktu, kas neapmierina, nav gana pacietības, lai sagaidītu savu kārtu. Bērnam vēl nav spēju, kā vadīt spēcīgās emocijas, tāpēc ir šie dusmu izvirdumi, kas vidēji ilgst līdz 5 minūtēm. 

Ko darīt, lai mazinātu dusmu izvirdumu gadījumus?

1. Ievērot gulētiešanas, ēšanas ritmu – biežāk dusmu izvirdumi notiek, ja bērns ir noguris vai izsalcis.
2. Uzslavēt uzvedību, kuru sagaidam no bērna (piemēram, bērns negrib iet tīrīt zobus, bet tad, kad viņš to dara, tad priecājamies, paslavējam, pasakam, kāds malacis viņš ir, ka tagad tīra zobus). Uzvedību, kura mūs neapmierina, mēģinam ignorēt un novirzīt uz vēlamo uzvedību.
3. Novēršam uzmanību, pārvirzam uz ko citu, kad bērns ir neapmierināts.
4. Dodam bērnam ierobežotu kontroli pār situāciju, piemēram, lai bērns izvēlas, vai ēdīs ar lielāku, vai mazāku karoti, vilks zilās vai rūtainās bikses.
5. Nepadoties bērna iegribām – ja viņš grib kaut ko, krīt gar zemi, piemēram, veikalā – paņemam bērnu un ejam prom, nenopērkot to, ko bērns ir sagribējis. 
6. Domājam, kā paši varam nebūt pārguruši un uzvilkti, jo tad ir grūti mierīgi reaģēt uz šiem bērna dusmu izvirdumiem, bet kliegšana un dusmošanās pretī nelīdzēs.
7. Atspoguļojam bērna emocijas: sakam, ka redzam, ka bērns ir neapmierināts, dusmīgs par to, ka nevar kaut ko dabūt, un tad pārvirzam uz citu darbību.