Vai audzinām nākamo armijas paaudzi? Psiholoģe komentē, ko tas nozīmē bērnam – sākt dārziņa gaitas jau gada vecumā

“Mums ir svarīgi skatīties nākotnē, lai darba tirgū cilvēku būtu pietiekami, lai mēs varētu nodrošināt to pašu pensijas sistēmu, ka šī brīža strādājošie maksā par šī brīža pensionāriem. Mums ir ātrāk jābūt darba tirgū un vēlāk jābeidz darba tirgus,” Delfi sacīja labklājības ministrs, uzsverot, ka bērna kopšanas atvaļinājuma saīsināšanu varētu skatīt vēl šī Saeimas sasaukuma laikā.

Pret šādu ideju nostājās vecāki, paužot viedokli, ka viena gada vecumā bērns nav gatavs uzsākt bērnudārza gaitas, turklāt tik nesakārtotā pirmsskolas izglītības sistēmā, kāda tā ir pie mums Latvijā.

“Ja kādreiz vēl domāju par trešo bērniņu, tad valsts šobrīd dara visu iespējamo, lai mani no šīs domas atturētu. Jau pabalstu sistēma nav normāla, nogriežot iespēju pavadīt laiku kopā ar bērnu līdz 1.5 gadu vecumam, vecākiem burtiski tiek iespļauts sejā,” raksta divu bērnu māmiņa Linda. 

Ko par ideju saīsināt bērna kopšanas atvaļinājumu saka psiholoģe? Kā tas ietekmētu bērna attīstību? Un, vai Latvija tam šobrīd ir gatava, stāsta psiholoģe, Mammamuntetiem.lv eksperte Sabīne Bērziņa.

Tam nebūs gatava nedz mamma, nedz bērns, nedz sistēma

Uz šo ir jāskatās no vairākām pozīcijām – gan no bērnudārzu gatavības, gan no paša bērna, gan arī no mammas un tēta.

Viena lieta, kas ir jāņem vērā, ka ir daļa bērnu, kuri viena gada vecumā vismaz reizi naktī vēl mostas. Atgriezties darbā mammai, kura nav īsti izgulējusies, tas ir papildus stress. Tad no šāda darbinieka tā ekonomiskā ievirze varētu arī nesanākt. Tad vēl ir jārunā par tām māmiņām, kas turpina zīdīt bērniņus arī pēc gada vecuma. Vai sistēma ir gatava pielāgoties šādām situācijām?

Skatoties no bērna pozīcijas, viena gada vecums viennozīmīgi ir laiks, kad lielākā daļa bērnu vēl nestaigā, paši neēd ar karoti un neiet uz podiņa. Tas nozīmē, ka te diezgan lielā mērā būtu jāpalīdz pedagogiem ar tādām pamata pašaprūpes lietām – būtu ļoti liela aprūpes daļa, kas nozīmē, ka ir jāpalielina pedagogu skaits, kas ar to var nodarboties.

Otrkārt, tās ir bērna sociāli emocionālās vajadzības. Bērns no aptuveni 8 mēnešu vecuma sāk saprast, kas ir tie cilvēki, kas ir pazīstami, bet, kas ir svešinieki un sveša vide. Bērnam ir bail šķirties no savējiem. Tāpēc lielā mērā būtu jāpārdomā viss adaptēšanās process jaunajā vidē. Ir jāveido ļoti mērķtiecīga adaptēšanās sistēma, kur vecāki ir kopā ar saviem bērniem, lai tā iepazīšanās ar jaunajiem aprūpētājiem notiek pakāpeniski.

Var ciest arī bērna valodas attīstība

Šajā vecumā bērniem ļoti spēcīgi attīstās arī valoda, mijiedarbībā ar pieaugušo. Tāpēc tik mazu bērniņu nevar vienkārši atstāt, lai viņš darbojas savā nodabā. No tā ir atkarīga valodas attīstība, kas, savukārt ir faktors, kas nosaka, cik bērns būs veiksmīgs sadarbībā ar citiem bērniem un vēlāk nākotnē. Jautājums – cik būs to pedagogu uz noteiktu bērnu skaitu, kas varēs šīs visas vajadzības nodrošināt. Jādomā, vai tas maz būs finansiāli visizdevīgākais variants.

Šobrīd Latvijā ir tā: aizved bērnu uz dārziņu un atstāj! Tā NAV adaptēšanās!

Tas, cik ļoti tik maza bērniņa psihe tiks ietekmēta, ir atkarīgs no apstākļiem jaunajā vidē. Protams, arī no bērna temperamenta.

Mēs skatāmies uz citu valstu pieredzi, kur šie bērna kopšanas atvaļinājumi ir daudz īsāki, bet ir jāskatās arī uz apstākļu kopumu. Mēs zinām, ka Latvijā šobrīd nav vienotu vadlīniju bērna adaptācijas procesam bērnudārzā. Mums šobrīd ir tā: aizvedu bērnu un atstāju. Tā nav adaptēšanās.

Te varētu minēt salīdzinājumu, kad mazulis tiek atstāts pie vecvecākiem. Bet tas noteikti nav noticis tā, ka bērns pirmo reizi šos cilvēkus ir ieraudzījis un uzreiz atstāts, tur noteikti ir bijusi iepazīšanās, kopā būšana un kaut kāds laiks, kad bērnam dota iespēja pierast pie šiem cilvēkiem.

Viena gada vecumā šis pierašanas periods ir daudz ilgāks, nekā tas būtu 1,5 gadu vecumā. Ja šis bērna kopšanas atvaļinājuma ilgums tiktu saīsināts tādā sistēmā, kāda tā ir šobrīd, ar pilnīgi neskaidru adaptēšanās procesu, kur katrs dara kā grib, tad viennozīmīgi tas atstātu ļoti dziļas pēdas.

Bērni tiktu iemesti nezināmā vidē, bez sev tuviem cilvēkiem. Tad jājautā, vai mēs audzinām nākamo armijas paaudzi? Tas ir ļoti nevēlams ceļš. 
 

Emocionālajai piesaistei ir ļoti liela loma

Ir bijuši arī pētījumi, kas notiek ar maziem bērniņiem, kas dzīvo bērnu namos, kur pieaugušie nodrošina tikai šo te pamata aprūpi, tur ir iespēja arī garīgai atpalicībai, jo tā emocionālā iesaiste nav pietiekami liela.

Gada vecumā ir vajadzīga ļoti liela drošā pieaugušā iesaiste, kas tipiski ir mamma vai tētis.