Krīt gar zemi, sit, kož, kliedz: kas notiek ar manu divgadnieku? Psiholoģe atklāj, kāpēc tā notiek

Pat pavisam rāmie bērni divu gadu vecumā var pārsvērsties līdz nepazīšanai. Krišana gar zemi, mantu mešana dusmu brīžos, sišana, košana un kas tik vēl ne norāda nevis uz to, ka bērns pēkšņi kļuvis vardarbīgs vai aizmirsis visas labas uzvedības normas, kas mācītas un līdz šim bijušas viņa sabiedrotās, bet gan ir pieaudzis. Tagad viņš ir divgadnieks, un tas nozīmē patiešām lielas, spilgtas emocijas, ar kurām mazajam cilvēkam pašam ir grūti tikt galā. 

Kā rīkoties vecākiem? Ja iepriekš, sākot no zīdaiņa vecuma, būs veidota saikne ar bērnu, kas nozīmē atsaukties mazuļa vajadzībām, tad vecāks spēs būt kontaktā arī ar savu divgadnieku un varēs nolasīt viņa emocijas vēl pirms tās uzplaiksnījušas. Citiem vārdiem sakot, vecāks intuitīvi varēs nolasīt, kas ar viņa bērnu notiek, un to interpretēt, tādā veidā palīdzot bērnam atgūt emocionālo līdzsvaru.

Var teikt: “Es redzu, ka tu bēdājies, jo tev atņēma mantu.” Bērns uzreiz ieklausīsies, jo būs sadzirdēts, saprasts. Turpretī pasakot – nebrēc, mazais brēks vēl vairāk. Šādi vārdi viņam būs signāls, ka pieaugušie nepalīdz un ar savām emociju vētrām viņam pašam jātiek galā. 

Arī, piemēram, ja bērns pirms vakariņām grib konfekti un viņam vienkārši pasaka, ka nedrīkst, mazais cilvēks emocionāli jutīsies teju vai sagrauts. Turpretī atbildot – jā, konču var, bet pēc ēšanas –, bērns būs sadzirdēts un būs arī nospraustas robežas. Tieši tik vienkārši tas ir – interpretēt bērna emocijas un censties aizvietot savu ierasto “nē” ar citas nokrāsas teikumu.