Kož, sit, metas zemē... Kad tā ir vecumposma norma, bet kad jāmeklē speciālists? Komentē Bērnu slimnīcas neirologs

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) bērnu neirologs Mikus Dīriks skaidro: "Šāda īslaicīga uzvedība dusmu brīžos ir normāla no gada līdz trīs, četru gadu vecumam. Tomēr tas ir pieņemami tikai tad, ja nav citu būtisku traucējumu, piemēram, valodas komunikācijas vai citu neiroloģisku patoloģiju pazīmju. Šajā vecumā bērnam vēl nav pilnībā attīstījusies emocionālā inteliģence, un tas ir process, caur kuru viņš mācās. Vecāku uzdevums ir bērnu vadīt un palīdzēt viņam apgūt prasmes, kā tikt galā ar savām emocijām."

Kad jāmeklē palīdzība?

Ir vairāki kritēriji, kas norāda, ka bērnam būtu nepieciešams speciālista vērtējums:

• Autoagresija un ievainojumu radīšana sev vai citiem. Tas ietver galvas, kāju sišanu pret grīdu, košanu līdz brūcēm vai agresīvu uzvedību, kas apdraud apkārtējos.
• Ilgstošas dusmu lēkmes. Ja šādas epizodes ilgst 30 minūtes vai vairāk un notiek vairākas reizes dienā, tas liecina par pastiprinātu emocionālo trauksmi.
• Papildu simptomi. Piemēram, valodas attīstības aizture, grūtības noturēt acu kontaktu, nevēlēšanās sadarboties vai citas pazīmes, kas norāda uz iespējamiem attīstības traucējumiem.
• Fiziskās veselības problēmas. Galvassāpes, slikts miegs, apetītes izmaiņas vai citas ar veselību saistītas sūdzības var būt saistītas ar emocionālo un neiroloģisko stāvokli.

Dīriks uzsver: "Ja vecāki pamana, ka bērns rada ievainojumus sev vai citiem, tas jau ir nopietns signāls. Tāpat svarīgi ir vērot epizožu biežumu un ilgumu, jo pastiprināta emocionālā trauksme var norādīt uz dziļākām problēmām. Šādās situācijās nepieciešams izvērtēt, vai nav vēl citu pavadošo simptomu, kas varētu liecināt par nopietnāku saslimšanu."

Viņš arī pievērš uzmanību tam, ka šādiem traucējumiem bieži vien ir saistība ar psihoemocionāliem traucējumiem, kurus var vadīt psihologs vai psihiatrs. "Praksē mēs bieži redzam, ka vecāki sākotnēji dodas pie neirologa, jo pastāv stigma par došanos pie psihiatra. Tomēr psihologs ir tas speciālists, pie kura vispirms jāmeklē palīdzība."

Speciālistu palīdzības soļi

Pēc Dīrika teiktā, palīdzības ceļš parasti sākas ar psihologa konsultāciju: "Psihologs var palīdzēt gan vecākiem, gan bērnam saprast, kā vadīt un risināt uzvedības problēmas. Ja nepieciešams, viņš var ieteikt konsultēties ar bērnu neirologu vai psihiatru, īpaši, ja ir aizdomas par neiroloģiskām vai attīstības saslimšanām."

Ja uzvedības problēmas ir saistītas ar attīstības aizturēm, piemēram, valodas aizturi, grūtībām uzturēt acu kontaktu vai sociālās mijiedarbības traucējumiem, nepieciešama plašāka diagnostika. "Šādos gadījumos neirologs vai psihiatrs var noteikt, vai uzvedības problēmas ir saistītas ar kādām specifiskām neiroloģiskām patoloģijām," skaidro Dīriks.

Ko var darīt vecāki?

Lai novērstu šādas situācijas vai mazinātu to intensitāti, vecākiem jāņem vērā vairāki aspekti:

• Skaidru robežu noteikšana. Bērns jūtas drošāk, ja zina, ko sagaidīt. Noteikumi jāievēro konsekventi no visu audzinātāju puses. "Bērni ir jutīgi pret pretrunīgu audzināšanu. Piemēram, ja vienu dienu mamma atļauj veikalā attaisīt sulu un samaksāt pie kases, bet nākamajā dienā to neļauj, bērns nesaprot, kas notiek. Tā darīt nedrīkst," uzsver Dīriks.
• Dusmu lēkmju laikā uzturēt mieru. Nedrīkst kliegt vai sodīt bērnu šādās situācijās, jo tas var tikai palielināt agresiju. "Obligāti ir jāatceras, ka bērna dusmu lēkmes laikā nedrīkst kliegt uz bērnu. Tas ir sarkanais karogs! Tas var tikai palielināt agresiju no bērna puses, viņam ir jājūt drošība no vecāka puses. Viņam ir jāzina, ka viņš var pie vecāka vērsties un ka šī situācija pāries," piebilst Dīriks.
• Emociju nosaukšana vārdā. “Vecākam ir jābūt kā lielam lācim, kurš sēž blakām un gaida, kamēr bērnam šīs emocijas pāriet. Un tad jūs pārrunājat, kāpēc bērns tā ir rīkojies, nosaucat emocijas vārdā: "Es redzēju, ka tu biji vīlies, tu biji dusmīgs, tas ir normāli, bet šādi uzvesties nedrīkst." Tas palīdz bērnam saprast un atpazīt savas emocijas.
• Nomierināšanās tehniku apgūšana. Dziļās elpošanas vingrinājumi, uzmanības novēršana uz kādu citu aktivitāti vai īpaši izveidota droša vieta mājās, kur bērns var nomierināties, ir efektīvas metodes. "Mēs bieži iesakām elpošanas tehnikas un nomierināšanās spēles, kas palīdz bērnam apgūt pašregulācijas prasmes. Piemēram, elpošanas tehnikas - dziļas ieelpas paturēt un dziļi izelpot. Var arī uzskaitīt dažādus priekšmetus – piecas lietas, ko redz," skaidro Dīriks. 
• Pozitīvas uzvedības izcelšana. Slavēt bērnu par labo uzvedību, veicinot emocionālo inteliģenci un pašapziņu.

“Vajadzētu arī vispār novērst situācijas, kad bērns var nodarīt sev vai citiem pāri. Ja bērns atnāk un sāk sist, tad paņemam roku, pasakām, ka nedrīkst, bet uzreiz arī novēršam šo uzmanību uz kaut ko citu. Iemācāmies vadīt šo situāciju. ”

Palīdzības resursi

Vecākiem, kas saskaras ar grūtībām, ir pieejami vairāki resursi, piemēram, veselapasaule.lv un uzvediba.lv, kur var atrast vebinārus, dusmu kontroles metodes un citus noderīgus ieteikumus. Ļoti efektīvas ir arī smilšu terapijas, kas palīdz gan bērniem, gan vecākiem izprast un risināt emocionālās grūtības.

Dīriks uzsver: “Jebkāda veida dusmām ir savs iemesls. Vecākiem ir jāmēģina saprast, kas izsauc šādu uzvedību, un jāstrādā, lai to mazinātu vai izskaustu pavisam. Ļoti bieži bērna uzvedība ir ģimenes atspulgs, un, sakārtojot ģimenes vidi, arī bērna uzvedība var uzlaboties. Tieši ģimenes atbalsts un vienotība ir pamats bērna emocionālajai labsajūtai.”