Vai tiešām pirmajā dzīves gadā bērnu var izlutināt?

Pats svarīgākais bērniņam pirmajā dzīves gadā, no psiholoģiskā viedokļa, ir veidot un nostiprināt drošības izjūtu. Deviņus mēnešus atrodoties mammas puncī, bērniņš ir juties droši un pasargāti, piedzimstot viņš nonāk “lielajā pasaulē”, kurai nākas pielāgoties — ir ne tikai pašam jāsāk elpot, ēst, uztvert apkārtējās vides kairinātājus, bet arī jāpielāgojas tam, kā ir būt pašam — atdalītam no mammas. 

Tas notiek pakāpeniski — pirmo sešu mēnešu laikā bērniņš pamazām sāk uztvert ne tikai sevi, bet arī māti, taču nespēj vēl atdalīt vienu no otra, izjust robežu. Psiholoģijā to sauc par “normālo simbiotisko fāzi”, kuras laikā bērnam ļoti svarīgs ir kontakts (it īpaši fizisks kontakts) ar māti vai ar citu cilvēku, kurš viņu pastāvīgi aprūpē, un drošība. Pēc iespējas organiskāk izdzīvojot šo fāzi, bērnam aptuveni pēc sešu septiņu mēnešu vecuma pilnīgi dabiski radīsies vēlme pamazām “attālināties un atšķirties”, proti, viņš sāks uzmanīgi vērot mammas seju, aptaustīs viņas degunu, matus.
 

Pirmo sešu mēnešu laikā bērniņš pamazām sāk uztvert ne tikai sevi, bet arī māti, taču nespēj vēl atdalīt vienu no otra, izjust robežu.

No malas raugoties, dažkārt izskatās, ka ar mazuli pirmā dzīves gada laikā lielas pārmaiņas nenotiek, taču tās notiek — pakāpeniski un nesteidzīgi, lai ieliktu stabilus pamatus bērna turpmākai veselīgai attīstībai. 

Ar to es negribu teikt, ka mazulim mēneša vecumā 24 stundas dienā būtu jāatrodas mātei uz rokām, taču mammai būtu svarīgi sajust bērna vajadzības un atbilstoši reaģēt. Savukārt, ja bērns ilgstoši nesaņem no vecākiem (arī emocionālā ziņā) to, kas viņa attīstībai tobrīd nepieciešams, viņa nepiepildītā vajadzība saglabājas arī vēlākā vecumā. Proti, ja bērnā neizveidojas drošības izjūta, viņš nespēj justies droši ne par sevi, ne par māti, ne par pasauli. Tāds bērns ilgi turas “mammas brunčos” vai arī vispār ar grūtībām veido attiecības.