"Kāpēc mans bērns zog? Viņam taču ir viss..." Izplatītākie iemesli, kāpēc zog bērni

Pirmā zādzība ir neapzināta

Maziem bērniem vēl nav izveidojusies izpratne par to, kas ir cita īpašums un kāpēc to nedrīkst ņemt, tāpēc pirmā zādzība visbiežāk ir neapzināta. Bērns var paņemt kādu preci veikalā un, nevienam nemanot, iebāzt kabatā vai somā, nemaz neapzinoties, ka par to ir jāsamaksā. Bērns var piesavināties kāda cita mazuļa lietas rotaļu laukumā vai bērnudārzā, neapzinoties, ka tādējādi ir paveicis ko nosodāmu un sāpinājis nozagtās mantas īpašnieku. Šajā brīdī bērns neizjūt arī vainu.

Līdz piecu gadu vecumam bērns var neapzināties, ko nozīmē zagt, taču jau sešu septiņu gadu vecumā viņš diezgan labi apzinās un izprot, ka zagt ir slikti.

Ir svarīgi, kurā brīdī vecāki paši sāk pievērst uzmanību tam, kā atvase rīkojas ar citiem piederošu īpašumu, un kā vecāki uz to reaģē: vai ģimenē jau kopš mazotnes tiek mācīts, kas ir brāļa un māsas vai mammas un tēta īpašums un kā ar to rīkoties, vai arī vecāki tam nepievērš uzmanību. Bērnam jau laikus jāmāca apgūt un ievērot noteiktas robežas, lai viņš saprastu, ka ņemt citu cilvēku īpašumu ir nepareizi. Līdz pat piecu gadu vecumam bērns var neapzināties, ko nozīmē zagt, taču jau sešu septiņu gadu vecumā viņš diezgan labi apzinās un izprot, ka zagt ir slikti un par to var saņemt sodu.

Zog, jo vēlas pievērst uzmanību

Ja bērni zog vecākiem naudu, tas var liecināt par uzmanības un mīlestības trūkumu. Iegādājoties par zagto naudu sev kādu kārumu vai mantu, bērns piesaista gan citu bērnu, gan pieaugušo uzmanību: kur tu to ņēmi? Pat apzinoties, ka zagšana nozīmē nepatikšanas, bērns ir panācis vēlamo – piesaistījis sev uzmanību, kuras viņam tik ļoti trūkst. Zagšanu var iztulkot arī kā vēlmi vecākiem ieriebt vai atriebties, sāpināt viņus, ja vecāku uzmanības trūkums izraisījis bērnā dusmas. Ja mājās tiek piedzīvota emocionāla un/vai fiziska vardarbība, zagšana var būt veids, kā bērns neapzināti atbrīvojas no mājās izjustā stresa un spriedzes. Šādā situācijā, ja arī zaglēns neapzinās savas rīcības iemeslus, tas nepārprotami ir kliedziens pēc palīdzības.

Zagšanu var veicināt bērnu savstarpējā konkurence un salīdzināšana – kuram pieder mūsdienīgākas, labākas, jaunākas mantiņas, kurš ir pārāks.

Vidēja vecuma bērni, kuriem trūkst pašpārliecinātības, var zagt, lai „nopirktu” vienaudžu draudzību. Šādā situācijā jāpalīdz bērnam apgūt pozitīvu pieredzi attiecību veidošanā ar citiem bērniem, lai paštēla problēmas nemudinātu viņu uz destruktīvu rīcību. Tāpat bērns var zagt, ja viņam trūkst paškontroles: ieraudzīju, iekāroju, paņēmu. Tas īpaši attiecas uz rotaļlietām vai citām mantām, kuras vecāki nepērk vai nevar bērnam nodrošināt. Zagšanu var veicināt bērnu savstarpējā konkurence un salīdzināšana – kuram pieder mūsdienīgākas, labākas, jaunākas mantiņas, kurš ir pārāks.

Kāpēc zog turīgu vecāku atvases

Zog arī turīgu vecāku bērni, kuriem netrūkst nekādu materiālo labumu. Visbiežāk iemesls šādai rīcībai ir vecāku aizņemtība un jau minētais uzmanības trūkums. Vecākiem jāatceras, ka iegādātās mantas nedod bērnam to sirds siltumu vai mīlestību, ko viņš no vecākiem sagaida. Arī rotaļlieta vairāku simtu latu vērtībā neaizstās māti vai tēvu. Ja bērns pārliecinās, ka nevar pievērst sev uzmanību ar labu uzvedību, viņš var sākt rīkoties pretēji, izdarīt ko nosodāmu, lai vecāki par viņu beidzot ieinteresētos. Reizēm pietiek tikai ar vienu reizi, lai nevēlamā uzvedība turpinātos. („Re, es nozagu, un visu vakaru vecāki bija pievērsušies tikai man, runājot par to, ko es esmu izdarījis un kā! Super!”) Tāpēc ir ļoti būtiski arī ikdienā pievērst bērniem pietiekami daudz uzmanības un sniegt viņiem vajadzīgo emocionālo siltumu.

Kā rīkoties, ja bērns ko nozadzis

Apzinoties, ka bērns ir kaut ko nozadzis, vecāki pārdzīvo šoku un izjūt kaunu. Scenāriji var būt dažādi. Vecāki vai nu kaunas par atvases rīcību un kaunina pašu zagli („Tā vairs nekad nedari!”), vai izskaidro notikušā būtību un sekas un iemāca uzņemties atbildību par savu rīcību. Noskaidrojot, no kurienes zagtā manta nākusi, kopā ar bērnu jāvienojas, kā nodarījumu labot. Ja bērnam ir seši septiņi gadi, vecāki var kopā ar viņu doties pie nozagtās mantas īpašnieka (veikalā pie apsarga vai vadītāja) un atdot nozagto. Bērnam jādod iespēja atvainoties, lūgt piedošanu un iemācīties uzņemties atbildību par nodarīto. Māciet bērniem, ka par katru mantu, kas atrodas veikalā, jāmaksā, bet lietas, kuras gribas iegūt savā īpašumā, jānopelna. Paskaidrojiet, ka, nozogot cita bērna īpašumu, bērns viņu tādējādi sāpina. („Varbūt tā bija draudzenes mīļākā lelle, kuru viņa vairs nevar atrast, un ļoti pārdzīvo.”)

Vai tiešām kleptomāns?

Ja vecāki ir darījuši visu iespējamo, lai atvasi izglītotu, bet zagšana turpinās un kļūst arvien nekontrolējamāka, iespējams, darīšana ar kleptomāniju. Taču šādu diagnozi noteikt var tikai ārsts psihiatrs, tāpēc problēmas atrisināšanu šādā situācijā vajadzētu uzticēt speciālistam, kas kleptomānijas ārstēšanai izvēlēsies piemērotāko terapijas metodi.