Senaizmirsti bērnības konservi iz pieputējuša pagraba

Esam ģimene, kurā visi, visticamāk, mīl cits citu, taču savas jūtas vārdos nemēdz paust. Gadās, ka notikumi vai apstākļi mūs uz brīdi satuvina ciešāk, nekā ierasts, un gadās ilgāki atšķirtības un atsvešinātības periodi, kad vienīgā komunikācija ir nebūtiskas sarunas pa tālruni par visu un neko. Apskāviens un buča uz vaiga satiekoties un atvadoties, šķiet, ir mūsu jūtu vidējā aritmētiskā izpausme.

Vecāku vēstules bērniem
Šajā nedēļas nogalē atgadījās kas tāds, kas ļāva aizceļot atpakaļ laikā — manā bērnībā, kad abas ar māsu vēl bijām mazas meitenes, kuru vienīgā ģimene bija tētis un mamma. Proti, sestdien tēvs tīrīja šķūnīti un kurināja ugunskuru, lai nosvilinātu nevienam nevajadzīgās mantas un citu laika gaitā sakrājušos drazu. Visa cita starpā viņš teju atdeva liesmām arī kādu maisu ar peļu apgrauztām relikvijām no senseniem laikiem: vēstulēm, apsveikumiem, zīmējumiem, pašu gatavotām spēlēm, avīzēm u. tml. Par laimi, maiss atceļoja līdz mammai, kura atrastos papīru kalnus pārcilāja un izšķiroja.

Un tur bija tādas pērles, ak vai! Lietas, kas raisa vienlaikus smaidu un asaras. Apsveikumi no cilvēkiem, kuri vairs nav starp dzīvajiem vai starp draugiem. Tēva un mātes sarakste vācu valodas stundā laikā, kad abi vēl brūtējās. Manis un māsas pašu darināti apsveikumi tētim un mammai visos iespējamos svētkos, tehnikās un kvalitātē. Vēstules no bērniem vecākiem un vecāku vēstules mums. Satriecošs arhīvs, kuru līdz pavasarim būtu piebeiguši vai nu grauzēji un mitrums, vai ugunskura liesmas, ja tēvs uz mirkli nebūtu palūkojies, kas „lācītim vēderā”.

Kaudzīte ar pašas darinātās avīzes Cīrulīši numuriem. Pagājuši teju 20 gadi, un kāda ir mana nodarbošanās? Mediji ir mana pasaule.

Pašdarināta avīze Cīrulīši
Izrādās, daži no maniem talantiem spilgti izpaudās jau bērnībā. Es pati sacerēju asprātīgus dzejoļus un dziļdomīgas tautasdziesmas. Var jau būt, ka tā ir sentimentāla vērtība tikai man, taču, turot rokās šo pagātnes liecību, jutu sirdī ielīstam prieku un lepnumu par sevi! Kaudzīte ar pašas darinātās avīzes Cīrulīši numuriem. Pagājuši teju 20 gadi, un kāda ir mana nodarbošanās? Mediji ir mana pasaule. Es joprojām rakstu, un nekas cits man nav sagādājis tik lielu baudu. Bērnībā sapņoju kļūt par rakstnieci. Kas zina, varbūt vēl 20 gadi, un piepildīsies arī šis sapnis? Pasmaidu un uz mirkli noticu, ka viss ir iespējams.

Tolaik man šķita, ka nezīmēju pietiekami glīti un labi, un vienubrīd abas ar māsu aizrāvāmies tikai ar kopēšanu (mūsu karaliene un guru neapšaubāmi bija Margarita Stāraste!). Taču tagad, skatoties uz savu veikumu, nespēju noticēt, ka varēju uzzīmēt ko tik brīnišķīgu. Taisni vai ierāmēt un pielikt pie sienas! Būtu vecāki vairāk paslavējuši, iespējams, ticība saviem spēkiem šķobītos retāk? Atsevišķu darbiņu tapšanas mirkļi un izjūtas atmiņā iespiedušies tik spilgti! Atliek tikai uzmest skatienu kādam zīmējumam vai citam niekam, kad gara acīm jau redzu „filmu”, kā tas viss notika, ko es jutu un domāju, ko teica māsa vai mamma... Un tādā brīdī vairs nav tālu līdz asarām. Dziļi iekšā sajūtu to pašu mazo meiteni, kas reiz biju.

Vilcienā pārdeva cīsiņus, tēju un košļenes
Vēstules. Kaut kas absolūti nepārspējams. Piemēram, desmit gadu vecumā tapušie sūtījumi no Maskavas uz Латвийская СССР; marka par piecām kapeikām, perfektā krievu valodā rakstītas adreses uz aploksnes un īsas bērnišķīgas vēstulītes uz piezīmju lapiņām: „Vilcienā pārdeva cīsiņus, tēju un košļenes. Es neko nepirku. Gulēju labi. Man ir divas draudzenes Oļa un Ļena. Kā jums iet? Līga – Maskavā – Černuškos.” Pārējās vēstules sūtītas no deju nometnes pamatskolas vecumā. Tās papildina zīmējumi un smieklīgas instrukcijas vecākiem, ko gaidām nākamajā ciemošanās reizē. „Atved mums ar māsu konfektes. Lācīšus, ja mājās ir. Tikai neved tās no Polijas (Pataupi!)”. Vai: „Pirmdien skrējām krosu. Man bija jāskrien 5 apļi, māsai 3 apļi (tas ir maz!).” Redz, es jau tolaik cēlu knābi debesīs un jutos visvarena. Nez kurā brīdī šī izjūta pačibēja?

Iedrošiniet bērnus izpaust sevi radoši un pašiem gatavot apsveikumus svētkos visiem mīļajiem. Rakstiet cits citam mīļas vēstulītes un zīmītes!

Manā bērnībā nebija ne datoru, ne simtiem krāsainu žurnālu, no kuriem izgriezt košas bildītes vai nošpikot zīmējumus. Pat flomāsteri bija neiedomājama ekstra. Mēs ar māsu visu izdomājām un gatavojām pašas. Varbūt tāpēc es tik ļoti jūsmoju par apsveikumu, kas darināts no bērza tāss? Vai izkaltušiem ziediņiem, kas izbirst no aploksnes kopā ar mammai sūtītu vēstuli? Es zinu, tagad ir citi laiki, un mūsu bērni nemaz nespēs iedomāties, kāda bija pasaule pirms interneta un pirms mobilā telefona. Iespējams, viņi nekad nesūtīs mums pa pastu vēstules no nometnes, zinot, ka sasniegt adresātu iespējams daudz ātrāk un ērtāk...

Ko es ar to visu gribēju teikt mūsdienu vecākiem? Saudzējiet savu bērnu atstāto mantojumu un saglabājiet to! Iespējams, paies daudzi gadi, iekams kādam no jums radīsies interese to visu atkal aplūkot. Visticamāk, bērniem jau pašiem būs bērni, kas zīmē un līmē, kad viņi beidzot no sirds spēs novērtēt savu bērnu dienu veikumu. Iedrošiniet bērnus izpaust sevi radoši un pašiem gatavot apsveikumus svētkos visiem mīļajiem. Rakstiet cits citam mīļas vēstulītes un zīmītes! Saglabājiet savu mazuļa gaidīšanas laika izjūtu dienasgrāmatu. Sakiet saviem bērniem, ka jūs viņus mīlat. Katru dienu. Vairākas reizes dienā! Iespējams, tas palīdzēs jums saglabāt tuvību, kas citkārt nevilšus pazūd, izaugot no pašdarināto apsveikumu vecuma... Ģimenei taču būtu jābūt ikviena cilvēka miera ostai, kurp doties ne tikai svētkos vai pienākuma dzītiem, bet meklēt patvērumu arī tad, kad ir grūti un slikti. Lai rastu mieru, lūgtu padomu vai gūtu atbalstu. Mīlēsim!  

Autore: Līga Andžāne, Sofijas māmiņa