Pirmās iemaņas podiņmācībā. Praktiski padomi

Sākumā pāris reizes dienā, kad maināt autiņu un bērns ir izģērbts, pamēģiniet uzsēdināt viņu uz podiņa neko īpaši nepaskaidrojot — it kā nosēdinātu uz krēsliņa. Šīs procedūras mērķis ir tikai un vienīgi pieradināt bērnu sēdēt uz podiņa, lai process kā tāds viņam nebūtu svešs tajā dienā, kad mazulis būs gatavs tur atstāt arī kādu rezultātu.
Ja bērns sāk raudāt, tūlīt celiet viņu nost. Visos podiņa jautājumos bērnam jābūt nevis cietējam, bet pozitīvi noskaņotam līdzdalībniekam. Pretējā gadījumā jūs viņam radīsiet nepatiku pret podiņu, un tas savukārt visu radināšanas procesu tikai sarežģīs un pagarinās.

Praktiski padomi podiņmācībai
•    Ja bērnam no podiņa ir bail, apsēdiniet viņu sev klēpī vai blakus. Paņemiet podiņu rokās un pastāstiet bērnam, ka tas nav nekas slikts un neko ļaunu nedara. Pastāstiet par zīmējumiem, kas ir uz podiņa, uzsēdiniet uz tā lācīti vai lelli. Šādu podiņa radināšanas rituālu atkārtojiet, līdz jūtat, ka bērnam no tā vairs nav bail. Nemēģiniet bērnu sēdināt uz podiņa pirms viņš nav pārvarējis savas bailes vai nepatiku.
•    Varbūt bērnam radīsies lielāka drošības sajūta, ja atļausiet viņam kādu laiciņu ar podiņu paspēlēties. Protams, bērnam jāiemāca, ka podiņš nav rotaļlieta, bet sākumposmā tas būtu pieļaujams, ja vien tādā veidā bērnu un podiņu var satuvināt.
•    Ja bērnam podiņa malas liekas pārāk asas (viņš taču radis sēdēt uz savā mīkstā autiņa), uzlieciet uz malām mīkstu dvieli, ko var viegli izmazgāt.
•    Var gadīties, ka podiņa diametrs ir par lielu jūsu mazuļa dupsītim. Manai meitai podiņmācības sākumā šī problēma bija, bet tad es atklāju, ka ērtāk ir bērnu sēdināt nevis tieši virs cauruma, bet gan uz podiņa aizmugurējās malas, kas ir pietiekami plata šādam nolūkam. Šis risinājums palīdzēja. Līdzīgā gadījumā bērnu var pieturēt ar rokām vai vislabāk — iegādāties citu podiņu ar mazāku caurumu.
•    Ja bērns sēžot uz podiņa garlaikojas, pasēdiet viņam blakus, palasiet grāmatiņu vai atnesiet kādu interesantu rotaļlietu.
•    Ja ģimenē vēl ir mazliet vecāks brālītis vai māsiņa, kas jau sēž uz podiņa, parūpējaties, lai abi apmeklē tualeti vienlaicīgi. Tad mazākajam būs sabiedrība, un viņš redzēs, ka lielā māsa vai brālis dara to pašu, ko viņš. Bērniem tas ir ļoti svarīgi.
•    Kad bērns, podiņu ieraugot vai uz tā uzsēžoties, vairs neraud, varat seansus pamazām pagarināt un ieviest dienā konkrētus laikus, kad notiek tualetes apmeklējumi. Sākumā tas varētu būt no rīta pieceļoties un vakarā ejot gulēt. Vēlāk to skaitu var palielināt pēc jūsu ieskatiem.

Izmantotā literatūra: Zaiga Strautmane, Ikdiena ar Mazuli – praktiski padomi mazu bērnu vecākiem, R.: Jumava, 2008., www.jumava.lv

Grāmatā atradīsi vēl daudz citus padomus podiņmācībā un netikai. Savukārt citu vecāku pieredzi podiņmācībā vari izlasīt šeit: Forums>Bērns>Bērna ceļš uz podiņa ejot.