Aina Poiša: Vai ir piedodama nekārtība mājās, ja ir jāaudzina mazs bērns

Vīrietis būs pāršāvis pār strīpu, jaunajai māmiņai aizrādot, ka viņa, visu dienu dzīvodama mājās, nevar to sakopt... Taču arī sieviete grēko, ja padodas vājumam, ka neko kārtot nav jēgas, tāpat pēc mirkļa bērns atkal būs izsvaidījis mantas pa visu māju.

Pati savām acīm esmu redzējusi, kā jaunas sievietes izlaižas, līdzīgi kā pirms dzemdībām, jo attaisnojums — man ir bērns mājās — ir skaļš un sasien pārējiem rokas. Bet vīrietis tikmēr var pazaudēt māju izjūtu, jo bērna mantas ir visur. Un nenomazgāti bērna ēdieni šķīvji ir visur. Manuprāt, tas ir par daudz. Var saprast, ka valda zināms haoss, jo mums ir bērniņš, kurš visu laiku ir kustībā, un mājās nav jābūt ideālai kārtībai, bet jāskatās arī drusku plašāk. Lai cilvēkam, kurš pašlaik pelna naudu un pēc smagas darba dienas nāk mājās, ir, kur pārnākt. Vīrietis grib ienākt mājā, kur ir ne tikai bērna pasaule, bet kur ir arī pieaugušo pasaule. Sievietei jāmāk sadalīt, ka ir divas pasaules — pieaugušo un bērnu, un, ja tu esi mājās ar bērnu, tas nenozīmē, ka bērns pārņem visu. Var ierobežot bērnam telpu, kur viņš jūtas brīvi, bet arī to vakarā var savākt, lai mantas neiekrājas.

 

Mātei sāp sirds, ka dēls skrien pa trim darbiem, viņš pārnāk mājās, bet tur sievai ir lozungs „Es audzinu tavu bērnu!”.

Nesen diskutēju ar kādu ļoti korektu vecmāmiņu, kura nezināja, kā pateikt vedeklai, ka viņas dēls sen jau nejūtas kā mājās. Mātei sāp sirds, ka dēls skrien pa trim darbiem, viņš pārnāk mājās, bet tur sievai ir lozungs „Es audzinu tavu bērnu!”. Tai pašā laikā māja pilna ar draudzenēm... Tā ir necieņa pret savu vīrieti. Ja sieviete neciena sava bērna tēvu, agri vai vēlu laulība izjuks. Jo pazaudēt cieņu var nemanot. Tas nenozīmē klanīties viņam, ka viņš pelna naudu, un milzīgi justies parādā, bet cienīt.

Sievietei var rasties sajūta, ka nav jau jēgas neko vākt, jo tūlīt tāpat viss būs piemētāts. Bet tad man jājautā: vai ir jēga vispār tīrīt māju? Tas jāatkārto atkal un atkal. Lai mājās mēs justos omulīgi, mums ir regulāri tā jātīra, nevis tikai uz Ziemassvētkiem. Ja bērns ir mājās, var izveidot sistēmu, lai vismaz lielums ir satīrīts, tas neprasīs vairāk kā pusstundu. Un tad var paskaidrot vīram: tas, ka nav noberztas flīzes, ir sīkums salīdzinājumā ar to, ka es rūpējos, lai tu nepaklūpi pār bērna mantām. Tas ir jāpaskaidro, jo vīram ir savs redzējums uz šīm lietām. Viņš nereti redz to, kas nav sakārtots, bet neredz to, kas ir sakārtots.

Es, piemēram, nekad negribēšu ilgstoši uzturēties jauno māmiņu klubā, ja viņas runās tikai par tām problēmām, kas viņas interesē. Tas ir tāpat kā suņu audzētāji runā tikai par suņiem, un, ja tev nav suņa, tu neiederies.

Un vēl jaunajām māmiņām jāsaprot, ka visi cilvēki nav mātes. Es, piemēram, nekad negribēšu ilgstoši uzturēties jauno māmiņu klubā, ja viņas runās tikai par tām problēmām, kas viņas interesē. Tas ir tāpat kā suņu audzētāji runā tikai par suņiem, un, ja tev nav suņa, tu neiederies. Ar to gribu teikt, ka tad, ja vīrietis ikdienu vada ārpasaulē, viņš, pārnācis mājās, nevar visu laiku runāt tikai par bērnu. Protams, sieviete gaida, ka viņš pieslēgsies, un tas ir jādara, bet dozēti. Manuprāt, ideālais modelis ir, ja vīrietis sievietei piedāvā: es tev atnesīšu vēsmas no ārpasaules, lai tu neaizraujies tikai ar „tju, tju, mazulīt!”, savukārt sieviete vīrietim nodod būtiskāko, kas dienas laikā noticis ar viņu un bērnu. Tā ir normāla apmaiņa, ka viens otram iedod kaut ko, nevis ņem nost.


Autore: Aina Poiša,

Premium Medical

ģimenes psihoterapeite