Bērnu psihiatrs Gunārs Trimda: Kā pareizi sarunāties ar bērnu? 1. daļa

Pārbaudot vecāku un bērnu izturēšanos, vienmēr no jauna jāsecina, ka vecākiem ir pilnīgi nepareizs priekšstats par bērna rīcībspēju. Bieži vien vecāki maz ko zina par bērna garīgo attīstību, tāpēc viņi prasa paklausību, lai gan tam neatbilst bērna sasniegtā attīstības pakāpe.
 

Šajā attīstības fāzē ielaižoties ar bērnu cīņā par varu, māte būs zaudētāja. Viņai ir tikai viena iespēja sadarboties ar bērnu — jāpakļaujas bērna pētniecības tieksmei.

Bērnam pirmā dzīves gada beigās parādās un pakāpeniski līdz trešajam dzīves gadam pastiprinās fiziskā aktivitāte un vēlme visu izzināt. Bērns grib visu apskatīt, aptaustīt un izpētīt. Sevišķu interesi izraisa atvilktnes, televizors, radio, stereo iekārtas. Tieksme šīs lietas apskatīt un aptaustīt ir tik stipra, ka bērns pat nespēj pretoties arī tajos gadījumos, kad māte aizliedz vai pat bērnu soda ar sitienu pa rokām vai pa dibenu, — viņš tomēr turpina savu pētīšanas darbu. Šai vecumā ar sodu parasti panāk pretēju rezultātu. Paklausības vietā sods parasti izraisa spītību un pretestību. Viss aizliegtais kļūst sevišķi interesants. Noliedzot aiztikt noteiktus priekšmetus, tie kļūst neatvairāmi pievilcīgi. Šajā attīstības fāzē ielaižoties ar bērnu cīņā par varu, māte būs zaudētāja. Viņai ir tikai viena iespēja sadarboties ar bērnu — jāpakļaujas bērna pētniecības tieksmei. Ieteicams visus bērnam sasniedzamos priekšmetus novietot un sakārtot tā, lai viņš varētu ar tiem rotaļāties, nebojājot vērtīgas lietas. Atvilktnēm jābūt stabilām, tajās jāievieto priekšmeti, kas bērnu interesē, bet nesaplīst, ja bērns tos pēta vai ar tiem spēlējas. Elektriskām iekārtām jābūt piestiprinātām tā, lai bērns savā darbošanās tieksmē tās nevarētu aizsniegt. Bērna iedzimtais pētniecības gars vecākiem ir pārbaudījums. Vecumam atbilstīgā spītības fāzē, kas sākas pirmā dzīves gada beigās un savu lielāko izpausmi sasniedz otrā un trešā dzīves gada sākumā, bieži noved vecākus līdz spēku izsīkuma robežai.

Sagaidot no bērna pilnīgu paklausību, jūs vienlaikus ar pakļaušanu savai gribai aizkavējat bērna personības veidošanos. Tas taču nevarētu būt jūsu audzināšanas mērķis, kaut arī ar paklausīgu bērnu būtu daudz vienkāršāk!

Šajā laikā pamostas bērna individuālā griba un viņš vēlas to pierādīt vecākiem. Tas ir ļoti svarīgi pareizai personības veidošanai. Šī attīstība parādās trešajā dzīves gadā tādā veidā, ka bērni pirmo reizi saka: „Es to gribu!” Viņi vairs nerunā par sevi trešajā personā. Šajā laikā bērni bieži apzināti neievēro vecāku prasības un aizliegumus, lai pierādītu tiem, ka viņi spēj pretoties, un uzzinātu atļautības robežu. Sagaidot no bērna pilnīgu paklausību, jūs vienlaikus ar pakļaušanu savai gribai aizkavējat bērna personības veidošanos. Tas taču nevarētu būt jūsu audzināšanas mērķis, kaut arī ar paklausīgu bērnu būtu daudz vienkāršāk! Šajā vecumā bērniem jābūt spītīgiem, lai varētu pareizi attīstīties, pilnīgi apzināti iespēju robežās vecākiem bieži jāļauj izpaust savu gribu. Ir svarīgi, lai šajā laika posmā bērnam nebūtu daudz aizliegumu.
Ja tomēr kaut kādu iemeslu dēļ aizliegums vai rīkojums ir nepieciešams, tad arī jārūpējas, lai tas tiktu ievērots. Citādi bērns secinās, ka savu gribu var panākt, pietiekami ilgi činkstot, kliedzot vai pat trakojot.

No ceturtā līdz sestajam dzīves gadam bērns ir sevišķi aktīvs. Viņš kūleņo, lēkā, ir nepārtrauktā kustībā. Cenšoties apslāpēt šim vecumam piemītošo aktivitāti, vecāki gandrīz vienmēr cietīs neveiksmi.
Tomēr drīkst gaidīt, ka šajā vecumā mūsu bērni ievēros zināmus sadzīves likumus. Viņiem jāsaprot, ka apzināti nedrīkst citus ievainot, jārespektē svešs, arī brāļu un māsu, īpašums, nedrīkst mocīt dzīvniekus. Pārkāpjot šos svarīgos sadzīves likumus, bērns šajā vecumā, protams, ir pelnījis sodu, bet tas nedrīkst viņu pazemot.

Audzināšanas uzdevums ir panākt, lai bērns ievērotu un pakļautos sabiedrības likumiem. Nepārtraukti aizrādījumi, pavēles un aizliegumi netuvina mūs šim mērķim.

Daudzi vecāki uzskata, ka, bērnu audzinot, viņš nepārtraukti jāpamudina un nepārtraukti jānorāda, kas ir pareizi un kas nepareizi. Jau rīta agrumā vecāki mudina bērnu iztīrīt zobus, nomazgāties, kārtīgi apģērbties, visu kārtīgi novākt, pieklājīgi uzvesties pie brokastu galda, labi uzvesties skolā. Tātad viņam visu laiku jābūt mīļam un labam. Turklāt vecāki aizmirst, ka bērni pēc savas dabas ir nekārtīgi un nepārtrauktie aizrādījumi tikai pasliktina savstarpējās attiecības. Beidzot bērns nemaz vairs neuzklausa vecāku aizrādījumus. Audzināšanas uzdevums ir panākt, lai bērns ievērotu un pakļautos sabiedrības likumiem. Nepārtraukti aizrādījumi, pavēles un aizliegumi netuvina mūs šim mērķim. Daudz ieteicamāk ir bērnam vēlamās īpašības nostiprināt ar uzslavu un atzinību, bet nevēlamās īpašības iespēju robežās neievērot. Visstiprāk iedarbojas vecāku paraugs. Ja vecākiem dzīvē piemīt visas tās īpašības, ko viņi pieprasa no saviem bērniem, arī bērni sekos viņu paraugam, taču jāpaiet laikam, līdz bērna fiziskās un psihiskās spējas būs tiktāl nobriedušas, ka viņš spēs atdarināt vecāku paraugu.

Bērnam nebūs motivācijas paklausīt, ja ir pieredze, ka nepaklausības dēļ viņš pastāvīgi nokļūst uzmanības centrā. Tieši pretēji — tik bieži, cik vien iespējams, viņš neievēros vecāku pavēles un aizliegumus, jo ir pārliecināts, ka panāks vēlamo — ilgstoši pievērst sev uzmanību un ieņemt centrālo vietu.

Nepaklausīgiem bērniem, kuri pastāvīgi grib atrasties uzmanības centrā, vienmēr ir problēmas arī ar vecāku mīlestību. Viņi jūtas atstumti un vēlas ar savu uzkrītošo uzvedību pievērst sev lielāku uzmanību, kas aizstātu vecāku mīlestības zudumu. Šiem bērniem palīdzēs vecāku klātesamība, cieši apskāvieni, prasme uzklausīt un atspoguļot bērna emocijas. Bērns sajūt, ka viņu atkal pieņem un mīl, tas palīdz atbrīvoties no sliktas uzvedības.

Autors: Gunārs Trimda, Bērnu Klīniskās Universitātes slimnīcas bērnu psihiatrs