Kā mierīgi nolikt gulēt piecgadnieku? Miega rituāla izveidošana

Kāpēc bērni nevēlas iet gulēt?

Viens no iemesliem var būt tāds, ka vienatnē un tumsā bērns saskaras ar savām bailēm. Lai izvairītos no šī brīža, bērni padara gulētiešanu par lielās cīņas laiku ar savu brāli vai māsu vai arī izvairās no gulētiešanas, lūdzot glāzi ūdens. Viņi lūdz pārbaudīt, vai drēbju skapī nav briesmoņu, zem gultas nav troļļu, lai gan īstenībā viņi vēlas, lai jūs kliedētu izjustās bailes. 

Gulētiešanas laiks, šķiet, ir īstais brīdis, lai pasēdētu pie bērna gultas un parunātu par viņa raizēm, taču bērns parasti ir pārāk noguris, lai risinātu kādas problēmas. Bērns var izvēlēties gulētiešanas laiku, lai minētu kādu svarīgu, mokošu problēmu, jo tieši šajā laikā viņš atceras par to un tā viņu baida. Jūsu parādīšanās pie gultas, lai pateiktu „arlabunakti”, var būt pirmā reize dienā, kad viņš paliek ar jums vienatnē. 

Jūs varat nedaudz ar viņu parunāt, lai šo problēmu atrisinātu, bet, ļaujot šīm diskusijām par bērna problēmām pārvērsties par ierastu vakara pasākumu, varat izveidot ieradumu. Tāpēc veltiet laiku visu bērnu uztraucošo jautājumu risināšanai arī dienā.

Dienas laikā bērns var neizskatīties miegains, pat, ja viņš tāds jūtas. Daži pārāk noguruši bērni var būt hiperaktīvi un uzvilkti. Hroniski noguruši bērni var būt impulsīvi, ar emociju svārstībām no vienas galējības otrā. Ja jūsu bērns ir pārguris, lieciet viņu gulēt par 15 minūtēm agrāk, līdz viņš sāk mosties atspirdzis.

Nereti vecākiem, bērnu aicinot gulēt, tas var ievilkties par garu un saspringtu procesu gandrīz visa vakara garumā. Bērnu aicina sakārtot mantas — tas var notikt aptuveni stundu, tad seko mazgāšanās, kas arī nenotiek raiti...

Psiholoģes Lailas Kalniņas ieteikums:

„No Jūsu stāstītā izklausās, ka mazā cenšas paildzināt gulētiešanas laiku jeb cenšas paildzināt vai nodrošināt Jūsu klātbūtni. Ja ģimenē ir vēl mazāks bērns, tad vecākais nereti jūtas kā zaudējis savas pozīcijas, tā kā nedaudz atstumts, kaut patiesībā tā nemaz nav. Lai nu kā — jo iemesli raudāšanai pirms miega var būt dažādi —, bet arī piecgadīgiem bērniņiem ļoti, ļoti nepieciešama vecāku klātbūtne tik nozīmīgā brīdī kā aizmigšana. 

Jūs jautājiet pēc kādas metodes. Labākais veids ir palīdzēt bērnam aizmigt. Nereti vecākiem, bērnu aicinot gulēt, tas var ievilkties par garu un saspringtu procesu gandrīz visa vakara garumā. Bērnu aicina sakārtot mantas — tas var notikt aptuveni stundu, tad seko mazgāšanās, kas arī nenotiek raiti, jo mazais izdomā visādus iemeslus, lai šo procesu novilcinātu un attālinātu. Tad vēl gultiņā pasaku lasīšana vai arī mazais lūdzas, ka vēl kaut ko mazliet padarīs. Reizēm tiešām gulētiešana aizņem vairākas stundas laika un rezultātā vecāki ir noguruši un dusmīgi, mazais apvainojies un sapīcis, noskumis vai pikts.

Protams, es neattiecinu minēto tieši uz Jūsu ģimeni, bet gulētiešana tik tiešām ir aktuāls un svarīgs jautājums daudzās ģimenēs ar maziem bērniem. Tātad 

palīdzēt bērnam iemigt nozīmē konsekventu un sistemātisku vecāku līdzdalību šajā procesā. 

Parasti viens no vecākiem uzņemas šo lomu vai arī sadala pienākumus, ja ģimenē ir vairāki bērni. Palīdziet sakārtot mantas vai aktīvi veiciniet šo procesu, tāpat izrādiet savu iniciatīvu vakara mazgāšanās un ģērbšanās procesā un citos ģimenes rituālos, kad mazais jau ir gultiņā. 

Kādā ģimenē ir pasaku lasīšana, citā stāstu stāstīšana, vēl citā muguriņas glaudīšana. Svarīgi, lai laiks no pirmā brīdinājuma: „jāiet gulēt…”, līdz „un tagad saldu miedziņu un jaukus sapnīšus”, būtu maksimāli īss. Tikai ļoti, ļoti organizēts bērns pats to spētu paveikt, lielākai daļai bērnu nepieciešams pieaugušo atbalsts aktīvākā vai pasīvākā formā, bet galvenais — uzmanība. Pieņemu, ja meitiņa cenšas paildzināt gulētiešanas laiku, viņa pati to neprot izdarīt (tas viņai arī nemaz vēl nav pilnībā jāprot), uztraucas un saniķojas, raud. Iespējams, arī Jūsos tas raisa neapmierinātību, un arī to meitiņa jūt un vēl vairāk niķojas, izveidojas kā tāds riņķa dancis.
 

Aktīvi iesaistoties gulētiešanas procesā, ar laiku tas krietni saīsinās, bērns saprot, kā tas notiek, tas ir droši, stabili un nemainīgi, vecāki ir paredzami,  pozitīvi noskaņoti un minētais atstāj arī pozitīvu ietekmi uz bērna noskaņojumu, bērni ir mierīgāki, vieglāk un ātrāk iemieg. Jā, no vecākiem sākotnēji tas prasa pašdisciplīnu un pacietību, tomēr paredzamie panākumi ir tā vērti. Arī pašiem vecākiem, jo bez tēta un mammas lomas, kas nosacīti beidzas mazajam aizmiegot, sākas pieaugušo dzīve!”

Izmantotā literatūra: Kā izaudzināt brīnišķīgus bērnus? No 6 līdz 12 gadiem. R: Valters un Rapa, 2003.