Bērnu psihiatrs Trimda: Kā efektīvi runāt ar bērnu? 2.daļa
Sarunāties ar bērnu nav grūti. Bet sarunāties tā, lai bērns pieaugušā vārdus uztvertu nopietni, ir jau ievērojami sarežģītāk. Tas prasa zināmu iepriekšēju sagatavotību un treniņu. Pareizi izvēlēta sarunāšanās taktika var ģimeni saliedēt, aizkavējot un novēršot daudzu iespējamu problēmu rašanos. Citādi attiecības ģimenes locekļu starpā var kļūt visai pretrunīgas un saspringtas, kā dēļ bērns dodas pasaulē, dzīves grūtībām pienācīgi nesagatavots.
FOTO: Shutterstock.com
Lai prasmīgi veidotu sarunu, vajadzīga pamācīšana, spēja iejusties bērna situācijā (empātija), vienošanās ar bērnu, rīkojumi, iedrošināšana un pamudinājums.
Aizņemtības dēļ pārrunas ar bērniem mēdz būt īslaicīgas un norisinās aptuveni pēc šāda scenārija:
Lasītākais
„Kā tu gulēji? — Labi...”
„Kā šodien veicās? — Normāli...”
„Uz kurieni tu ej? — Ārā...”
„Kad tu būsi atpakaļ? — Vēlāk...”
„Ko šodien darījāt skolā? — Neko...”
„Vai skolas uzdevumus jau sagatavoji? — Mums nekas nav uzdots.”
„Izbeidz! — Ne jau es to iesāku!”
„Cik reižu es tev esmu teikusi... — Nu, mammu!”
Šādas sarunas tikai noved pie ģimenes locekļu savstarpējās attālināšanās, konflikta sākuma, bērna izvairīgas uzvedības un noslēgšanās sevī. Patiesību sakot, visnervozākie vecāki mēdz stipri pārspīlēt, izsakot rīkojumos un nosodījumu, tai pašā laikā nenovērtējot pārējos prasmīgas sarunas elementus, galvenokārt spēju būt pret bērnu iejūtīgiem. Vecāki, arī nebūdami pārguruši, var vienkārši nezināt, kā reaģēt uz kādu bērna uzdoto jautājumu vai arī kā rīkoties kādā konkrētā problēmsituācijā.
Piespiešana, nosodījums un salīdzināšana ar pozitīviem piemēriem ir vissliktākais, ko vecāki spēj savam bērnam nodarīt.
Jo asāks būs mūsu balss tonis un skarbāki vārdi, jo lielāks pēcāk būs to radītais sarūgtinājums. Jo vairāk spēsim saglabāt sarunas laikā mieru un laipnību, jo abpusējais sarūgtinājums būs mazāks. Vieni vecāki tiecas bērnus pārāk daudz kritizēt un izteikt tiem kategoriskus rīkojumus, citi turpretī sāk izrādīt pārāk lielu līdzjūtību un toleranci, neprasot ievērot ne disciplīnu, ne dienas režīmu. Interesanti, ka dažās ģimenēs abi vecāki viens otru līdzsvaro — viens vecāks akcentē, piemēram, divus vai trīs sarunas elementus, kamēr otrs — visus atlikušos. Kopā ņemot, viss ir it kā normas robežās, kaut arī katrs vecāks rīkojas diametrāli pretēji. Tāpēc nav jābrīnās, ka vecāki ar bērniem zaudē kontaktu.
Lai prasmīgi veidotu sarunu, vajadzīga pamācīšana, spēja iejusties bērna situācijā (empātija), vienošanās ar bērnu, rīkojumi, iedrošināšana un pamudinājums.
Kā pareizi bērnu pamācīt
Reta ir tā diena, kad vecāki savus bērnus nepamācītu. Tā notiek, piemēram, vecākiem mācot braukt ar velosipēdu, uzlikt ēsmu uz makšķerāķa vai arī pārtvert pretinieka bumbu. Dažkārt pamācīšana pārtop bezjēdzīgā moralizēšanā vai pārmetumos, lai gan iedrošināšana un pamudināšana ir daudz iedarbīgāka.
• Kā teikt būtu pareizi:
„Ļauj man paskaidrot...”
„Vispirms pavēro, kā es to daru, pēc tam pamēģināsi pats.”
„Paskatīsimies, vai mums abiem kopā kas sanāks.”
„ Pareizā atbilde ir...”
„Interesanti, kāpēc tu izvēlējies tieši šo atbildi?”
„Dari tāpat kā es.”
Ārkārtīgi svarīgs ir balss tonis. Ja rīkojums „Dari tāpat kā es!” izskan skarbi un aprauti, tas tiks uztverts kā nosodījums. Vecāki visai bieži dod priekšroku tieši nosodoši moralizējošam tonim. Tas, protams, nav nekas briesmīgs un nelielās devās pat spēj piesaistīt bērna uzmanību, bet, palielinoties stresam, vienlaikus palielinās arī vecāku izredzes zaudēt sava bērna uzticību, un viņš uz vecāku dzīves pieredzi savu problēmu risināšanā vairs nepaļaujas.
• Ko būtu labi neteikt:
„Nespēju noticēt, ka tu tā izrīkojies.”
„Cik tas bija muļķīgi.”
„Nekas, es pati to izdarīšu.”
„Tu uzvedies kā zīdainis.”
„Kāpēc tu nevarētu būt tāds kā tava māsa?”
Piespiešana, nosodījums un salīdzināšana ar pozitīviem piemēriem ir vissliktākais, ko vecāki spēj savam bērnam nodarīt.
