Geštaltterapeite Aija Baha-Velvele: Bērns nūdistu pludmalē

Nūdistu pludmales vienmēr bijušas noslēpumainas un neviennozīmīgi vērtētas. Tāpat arī cilvēki, kuri uz tām labprāt dodas. Tāpēc nav brīnums, ja kādā brīdī pāris ar maziem bērniem aizdomājas, vai šādas pludmales ir mazajiem piemērotas, vai nūdistu pludmales apmeklējums var atstāt kādu negatīvu iespaidu.

Jo vairāk bērnam būs iespēja augt brīvā, dabīgā vidē, jo vairāk viņam būs iespējas iepazīt savu ķermeni, iepazīt vecāku ķermeni, izprast atšķirības starp vīrieti un sievieti.

FOTO: Shutterstock.com

Jo vairāk bērnam būs iespēja augt brīvā, dabīgā vidē, jo vairāk viņam būs iespējas iepazīt savu ķermeni, iepazīt vecāku ķermeni, izprast atšķirības starp vīrieti un sievieti.

Katram jāmīl savs ķermenis, un viena no pazīmēm, ka mīlat savu ķermeni un pieņemat to visā pilnībā, ir vēlme un spēja baudīt nūdistu pludmales īpašo noskaņu. Un tieši tas jāmāca bērniem — pieņemt, ka cilvēka ķermenis ir skaists, ka to var mīlēt, ka tajā var justies komfortabli. Tas ir kā pamats veiksmīgai seksualitātes attīstībai un audzināšanai, jo visas ķermeņa daļas, no kā sastāv cilvēks, taču ir dabiskas!

Neslēp no bērna savu kailumu!
Jo vairāk bērnam būs iespēja augt brīvā, dabīgā vidē, jo vairāk viņam būs iespējas iepazīt savu ķermeni, iepazīt vecāku ķermeni, izprast atšķirības starp vīrieti un sievieti. Kopīga mazgāšanās pirtī taču netraumē bērna psihi, tad kāpēc gan lai to darītu atrašanās nūdistu pludmalē? Tikai vērts par šo kailumu runāt ar bērnu viņam saprotamā valodā. Kad bērnam rodas jautājumi par šīm tēmām, ir svarīgi uz tiem sniegt atbildes. Pāris gadus vecs bērns vēl ir par mazu, lai kailus ķermeņus saistītu ar seksualitāti, un, jo veselīgāk paši vecāki izturas pret savu ķermeni, jo veselīgāk to uztver bērns. Savukārt, jo vairāk vecāki slēps no sava bērna kailumu, jo vairāk bērns šo uzvedību iztulkos kā kaut ko neglītu, slēpjamu, pat nepieņemamu. Ar to es negribu teikt, ka mājās būtu visiem kopā jāstaigā bez apģērba, bet nekas ļauns nenotiek, ja bērns ierauga, piemēram, tēti dušā mazgājamies vai mammu no rīta pirms darba ģērbjamies. Līdz ar to arī atrašanās nūdistu pludmalē bērnam šķiet pilnīgi ikdienišķa lieta.

Jo vairāk vecāki slēps no sava bērna kailumu, jo vairāk bērns šo uzvedību iztulkos kā kaut ko neglītu, slēpjamu, pat nepieņemamu.

Reklāma
Reklāma


Pludmalē pliks vai apģērbts?
Bērni agrā vecumā vēl neprot kaunēties, tas parādās nedaudz vēlāk — četru piecu gadu vecumā, kad skaidri tiek izprastas puišu un meiteņu atšķirības. Iespējams, bērns jums nākotnē pajautās kaut ko par to, kāpēc citi sauļojas kaili, bet citi ir peldkostīmos, tad būs pienākusi kārta paskaidrot, ka cilvēki ir dažādi un citiem patīk, ja saulīte sasilda un samīļo visu ķermeni, bet citiem tas nepatīk un viņi izvēlas nēsāt peldkostīmu. Iespējams, arī bērns gribēs pamēģināt, kā ir pludmalē gozēties košā peldkostīmā, un tad savukārt būs īstais laiks, lai atļautu viņam pamēģināt, nevis aizliegt vai uzspiest savu gribu! Jo atklātākas un patiesākas veidosies savstarpējās attiecības ar bērnu, jo vieglāk varēs viņam sniegt atbildes uz jautājumiem, kas atvasīti interesēs. Ja pieaugušie uz kailumu reaģē normāli, bez lieka satraukuma, arī bērns pieņem šādu uzvedības un izturēšanās modeli.

Iemācīt bērnam, ka ķermenis ir skaists
Protams, pienāks brīdis, kad bērnam būs vēlēšanās izpētīt savu ķermeni, tam pieskarties, tādējādi atklāt, cik tas ir patīkami, tāpat viņam būs interese arī par pretējā dzimuma ķermeni, un tas ir normāls, dabīgs attīstības posms. Ja ģimenē viss, kas saistīts ar ķermeni un fiziskām sajūtām, tiek slēps un par to nerunā, tas var izraisīt bērnā pārspīlētu interesi un pārmērīgu ziņkāri, turpretī, ja viss notiek veselīgi, lieka interese nerodas. Bērns uzdod jautājumus, saņem atbildes, un viņam konkrētajā brīdī ķermeniskā tēma ir pabeigta, līdz nākamajam jautājumam vai jaunatklājumam. Tas, kas ir svarīgi — vecāku atbildība par to, lai audzinātu savus bērnus ar cieņu izturēties gan pret savu, gan pret otra cilvēka ķermeni, apzināties ķermeņa skaistumu un unikalitāti, pieņemt, ka citi var būt savādāki, bet ne tāpēc sliktāki.

Patiesībā ģimenes pašas sev uzliek tos rāmīšus tik ciešus, cik ļauj viņu audzināšana, attieksme, brīvības izpratne, tādējādi katrā ģimenē par šīm tēmām tiek runāts citādi — citās atklāti, citās slēpti, citās ar grāmatu vai filmu starpniecību. Un tas ir tas, ko bērns iemācās, saprot un paņem līdzi savā dzīvē, kā arī visbiežāk izmanto savu bērnu audzināšanā. Tas ir viens no mantojumiem, ko iedodam saviem bērniem, bet svarīgākais, lai tas viņiem ļauj būt pietiekami brīviem, ar veselīgu izpratni par lietām un laimīgiem!

Aija Baha-Velvele, geštaltterapeite un māmiņa