Tas par bērnu pieskatīšanu jāzina visiem vecākiem. Likumdošana un prakse

Bērnu tiesību aizsardzības likums paredz, ka vecāku vai aprūpētāju pienākums ir neatstāt bērnu līdz septiņu gadu vecumam bez pieaugušo uzraudzības. Taču tas nenozīmē, ka, sasniedzot septiņu gadu vecumu, bērnam strauji jāuzsāk patstāvīga dzīve, jo šajā vecumā tomēr vēl nav pilnībā attīstījušās visas nepieciešamās prasmes, lai par sevi parūpētos negaidītās situācijās.

Lasi arī: 
Bērns viens mājās? Ko nosaka Latvijas likumdošana  
Bērns gana liels, lai viens paliktu mājās. Kā par to pārliecināties? 
 

Siltajā sezonā notiek daudz negadījumu – bērni aizmaldās no savu māju pagalmiem, izkrīt pa logiem, noslīkst piemājas dīķos un baseinos. Bieži vien tas notiek 2–6 gadu vecumā, kad mazajam ir liela pasaules iepazīšanas kāre, bet spēja aprēķināt sekas vēl nav attīstījusies. Tāpēc vecākiem jābūt ne tikai likuma paklausīgiem, bet arī ļoti gudriem, lai savu bērnu nosargātu. 

Obligāti jāizlasa! Likuma nianses:

• Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24. panta 6. daļa nosaka:
  Vecāku pienākums ir neatstāt bērnu līdz septiņu gadu vecumam bez kāda pieaugušā uzraudzības (ne mājās, ne ārpus tās). 
• Brāļi un māsas (un citi bērni) mazākos drīkst pieskatīt, ja paši nav jaunāki par 13 gadu vecumu. 
• Bērni no 7 līdz 16 gadu vecumam, tātad skolēni, bez vecāku vai citu pilngadīgu personu klātbūtnes var uzturēties publiskās vietās no pulksten 6 līdz 22. Tātad šajā laikā vecāki var ļaut bērniem vieniem pašiem doties uz mācību iestādēm, apmeklēt interešu izglītības nodarbības, doties ciemos pie draugiem. 
• Šajā vecuma grupā esošie bērni nakts laikā, kas ir no pulksten 22 līdz 6, bez vecāku vai viņu pilnvarotas personas klātbūtnes nedrīkst atrasties publiskās vietās un pasākumos.
• Policija ir tiesīga aizturēt 16 gadu vecumu nesasniegušu personu, kura nakts laikā atrodas publiskā vietā bez pilngadīga pavadoņa.
   

Likums arī paredz, ka vecāku vai personu, kuras aprūpē bērns nodots, pienākums ir nodrošināt bērna no septiņu līdz trīspadsmit gadu vecumam uzraudzību, lai netiktu apdraudēta viņa dzīvība vai veselība.
 

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 173. pantā noteikts, ka par bērna aprūpes pienākumu nepildīšanu vecākiem vai personām, kas viņus aizstāj, izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu līdz simt četrdesmit eiro.
 

Drošības nosacījumi mājās un ciemos

Skaidrs, ka likums var paredzēt zināmu rāmi, kurā dzīvojam un ar ko rēķināmies, taču visu mūsu vietā izdarīt nevar. Likums mūsu vietā nevar izvērtēt reālo situāciju mājās, tuvējā apkārtnē, kā arī vietās, kurp dodamies ciemos. Vecākiem vidi mājās vajadzētu izvērtēt ar kritisku skatu – vai telpās un ārā nav nedrošu konstrukciju, vai pagalms ir aprīkots ar žogu, vai bīstamie priekšmeti (asie naži, sadzīves ķīmija, sērkociņi u. c.) atrodas bērniem nepieejamās vietās. Pagalmā svarīgi izvērtēt, vai akas ir droši noslēgtas, vai vārtiņi vienmēr ir rūpīgi aizvērti, vai pagalmā nav bīstamu konstrukciju, uz kā skrienot var uzkrist. Kad dodaties ciemos, jauno vietu vienmēr vajag apskatīt ar vērtējumu – vai bērnam šeit atrasties ir droši. Ja pastāv kādi riski, par tiem vajag runāt un iespēju robežās tos novērst. 
 

Bērns viens pats uz ielas

Viens drošības aspekts ir vide mājās un pagalmā, bet ir arī situācijas, kad redzam svešu bērnu uz ielas. Kāda būtu pareizā rīcības shēma ikvienam pieaugušajam, lai pārliecinātos, ka ar konkrēto bērnu viss ir kārtībā. Turklāt ne vienmēr bērnam jābūt maziņam (tādam, kura vecums neļauj vienam atrasties uz ielas), arī lielāka vecuma bērni var būt apjukuši, apmaldījušies vai nonākuši bezpalīdzīgā situācijā. Mēs dažkārt pieņemam – ja bērnam ir mugursoma, tad jau ar viņu viss kārtībā. 
 

7 vienkārši soļi:

1. solis. Novērtē, vai bērnam nepieciešama palīdzība. Ja viņš izskatās nobijies vai noraudājies, pieej klāt un pajautā, vai ir nepieciešama palīdzība. Ja bērns saka „nē”, tas vēl nenozīmē, ka ar viņu viss ir kārtībā. Bērns var būt sabijies no sveša cilvēka uzmanības. 
2. solis. Ja redzi bērnu, kurš izskatās līdz septiņu gadu vecumam, noskaidro viņa vecumu, jo Latvijā likums aizliedz bez uzraudzības atstāt bērnu līdz septiņu gadu vecumam. Pat ja šobrīd bērns izskatās priecīgs, viņš jau nākamajā brīdī var nenovērtēt kādus riskus uz ielas vai citur. 
3. solis. Izvērtē vietu, kur bērnu redzi, un diennakts laiku. Ja bērns atrodas bīstamā vai vientulīgā vietā vai viens tumšā diennakts laikā, tie ir papildu faktori, lai iesaistītos.
4. solis. Pajautā, vai bērns zina, uz kurieni dodas, un vai zina, kur tas atrodas. 
5. solis. Ja bērns atbild nenoteikti, pavaicā, vai vajag piezvanīt kādam viņam tuvam cilvēkam – mammai, tētim, vecvecākiem, skolotājai. 
6. solis. Ja bērns atbild nenoteikti, pavaicā, vai bērns jūtas labi. Var gadīties, ka viņam nepieciešama medicīniskā palīdzība. 
7. solis. Ja bērns patiešām ir apmaldījies vai arī viņam nav septiņi gadi, paliec kopā ar bērnu, kamēr atbrauc viņa tuvinieki. Ja tas nav iespējams, izsauc policiju un sagaidi viņu atbraukšanu. 

Padoms! 

Ja ir neērti iet klāt bērnam publiskā vietā (īpaši vīrieši dažkārt baidās, ka viņus noturēs par uzmācīgiem tipiem), var pirms tam skaļi apvaicāties apkārtējiem, vai kāds pieskata šo bērnu. Arī tālāk situāciju var risināt kopā, tikai svarīgi, lai „kolektīvā atbildība” nebeidzas ar to, ka bērns pazūd no redzesloka.

Kad bērns kļūst septiņus gadus vecs, tas vēl nenozīmē, ka viņš pēkšņi kļūst gatavs nosacīti patstāvīgai dzīvei. Viņš joprojām ir pieradis, ka līdz šim vienmēr visur devies kopā ar vecākiem, vecvecākiem vai citām atbilstošām uzticības personām. Tātad var būt nepieciešams laiks, lai bērns pierastu kaut kur doties viens pats. Tāpat jāatceras, ka daži bērni agrāk var justies gatavi būt mājās vieni vai patstāvīgi iet mājās no skolas vai doties uz spēļlaukumu, taču citi var nejusties gana droši vēl ilgi, un to vajadzētu respektēt.