Vizinoties ar ragavām un pūšļiem, bērni gūst galvas traumas

Bērnu Klīniskā universitātes slimnīcas pārstāve Vita Šteina novērojusi, ka Latvijā visvairāk traumas gūst slēpojot un slidojot, kad tiek traumētas ekstremitātes. Šoziem, kad sals un sniegs ir sācis piesaistīt izklaides vietām ģimenes, traumu skaits vēl nav pārāk liels. Vizinoties ar "pūšļiem", kuros sasēstas visa ģimene, pūslis visbiežāk paceļas uz augšu, kam seko kritiens no augšas, tādējādi sasitas visi, kas ir iesēdušies vizināties. 
 

Savukārt starptautiskais bērnu drošības portāls Kidshealth.org vēsta, ka vairāk kā puse traumu, kas iegūtas, šļūcot ar kameru vai ragavām, ir galvas traumas. Statistiski ir uzskaitīts, ka kameršļūkšana salīdzinoši ir pat bīstamāka par snovbordu un kalnu slēpošanu, tāpēc esam apkopojuši svarīgāko, ko vajag ievērot gan pieaugušajiem, gan bērniem, baudot ziemas priekus. 

Izvēlies pareizo kalnu 
Rēķinies ar to, ka uz kalna, kas ir apklāts ar sniegu, nelīdzenumus, ciņus un potenciāli bīstamās vietas redzēt nevar. Ja vieta kopumā nav labi zināma, tad zem sniega seguma nogāze izskatās līdzena un droša, bet patiesībā slēpj riskantas vietas.  

Izvēlies kalnu, kas nav pārāk stāvs un nošļūcamās trases apakšā ir pietiekami daudz vietas, lai droši slīdētu, nekur neietriecoties. 

Nešļūc un neļauj bērniem šļūkt par kalniņiem, kas atrodas tuvu ceļam, par kuru brauc automašīnas vai kas atrodas pie pašas autosstāvvietas. 

Nešļūc pa trasi, kurai abās vai vienā pusē tuvu ir koki, stabi, betona norobežojumi un jebkādi šķēršļi, kuros var ietriekties. 

Pārliecinies, vai nošļūcamās trases ceļā nav izciļņi, akmeņi, ar sniegu apklātas bedres umlt. Tie ir šķēršļi, pret kuriem atsitoties ar mīkstu pūsli vai plēvi, var gūt nopietnus iekšējo orgānu savainojumus, sasitumus un traumas. 

Izvēlies kalniņus, kas ir klāti ar sniegu, nevis apledojuši. Šļūcot pa ledu, kamera kļūst nekontrolējama gan virzības, gan ātruma ziņā.

Vizinies dienas gaišajā laikā, kad ir laba redzamība. Ja slidinies tumšajā laikā, pārliecinies, ka trase ir labi apgaismota. 

Piemērots apģērbs 
Slēpošana, vizināšanās ar ragavām un kamerām iespējama tikai aukstā laikā, tāpēc pareizs apģērbs ir īpaši būtisks, lai izvairītos no apsaldējumiem un arī iespējamām traumām. 

Šļūcot no kalna, noteikti ir jāvelk galvā aizsargķivere. Vislabāk, ja tā ir ziemas sportiem domāta ķivere, bet der arī veloķivere. 

Sniega bikses, kārtīgi biezi sniega cimdi, ērta ziemas jaka un droši, biezi sniega zābaki ir tas, kas pasargās ne tikai no sala, bet arī sīkākām traumām. Apavi nedrīkst būt pārāk cieši, jo, nospiežot asinsriti kājās, var apsaldēt pirkstus. 

Tiklīdz drēbes paliek mitras, tās ir jānomaina. Mitrs apģērbs aukstā laikā palielina apsaldēšanās risku. 

Novērtē, vai bērns nav apģērbts tā, ka ir plīvojoša šalle vai kādi striķīši un šņorītes, ar kurām var aizķerties aiz kāda šķēršļa un nožņaugties. 

Izvēlies pareizo transportu 
Ragavas ar vadāmām sliedēm ir drošākais slidināšanās līdzeklis no kalna. Pērkot ragavas, ar kurām bērns šļūks no kalna, izvēlies tādas, kurām ir arī bremzes. 

Slidināšanās no kalna ar pūšļiem, kamerām vai tikai ar plēvi vienmēr būs riskantāk, jo braucējs ir neaizsargāts. 

Uzvedības ābece uz slidkalniņa 
Vislabāk, ja līdzi vienmēr ir kāds pieaugušais, kas var adekvāti reaģēt, ja bērns gūst traumu.

Iemāci bērnam, ka šļūkt uz leju drīkst tikai sēžot ar seju pret trasi, nevis šļūkt lejā ar muguru pa priekšu vai stāvot kājās. Šādi pieaug galvas traumu risks. 

Bērns līdz 5 gadu vecumam šļūkt no kalna ragavās vai ar pūsli drīkst tikai kopā ar kādu no pieaugušajiem. Līdz bērna 12 gadu vecumam labāk, lai ir kāds klātesošs pieaugušais, kas pieskata un kontrolē situāciju un kalniņa. 

Būs drošāk, ja ragavās sēdēs viens braucējs, nevis kupla kompānija. Izņēmums ir tad, ja ragavās ir mazulis ar pieaugušo. 

Neveido trasē mākslīgus tramplīnus vai šķēršļus! 

Turi rokas un kājas pievilktus ķermenim. Ja gadās izkrist no ragavām, mēģini nokļūt nost no trases. 

Nekad nevizini bērnu ragavās, kas piestiprinātas kādam motorizētam braucamrīkam, tad tas ir nekontrolējams process.