Kad svarīga ir katra minūte. Rīcības plāns, ja pazudis bērns, un ieteikumi, kā viņu nepazaudēt

Līga Bernāte novērojusi, ka par bērnu pazušanas situācijām tiek runāts reti un nelabprāt, jo tās saistās ar negatīvām emocijām un bailēm. Iespējams, arī vainas un kauna izjūtu par to, kā tas varēja notikt. Dažkārt mazie pāris minūšu laikā mēdz izslīdēt pat no it kā vērīgu pieskatītāju redzesloka. 

Organizācijas “Bezvēsts.lv” pārstāve Olga Ušakova aicina vecākus, kuriem pazudis bērns, uzreiz vērsties Valsts policijā, negaidot ne mirkli un netērējot laiku sociālo tīklu apziņošanai.

“Pilnībā paredzēt un prognozēt maza bērna uzvedību un rīcību mēs, pieaugušie, nevaram. Tāpēc dzīvot ar pārliecību, ka ar mums nekad nekas tāds nenotiks, nav iespējams,” saka psihoterapeite Līga Bernāte. Līdz ar to ar lielāku bērnu ir vērts jau iepriekš aprunāties par iespējamajiem rīcības scenārijiem, ja kas tāds atgadās, kā arī saprast, ka dažādos vecumos bērna uztveres īpatnības ir atšķirīgas. Nevar no trīs gadus veca bērna sagaidīt to pašu, ko no sešgadnieka. 
 

Bērnudārznieka domāšanas īpatnības

Tikai apmēram 14 gadu vecumā bērns, kas nu jau ir pusaudzis, spēj domāt pietiekami racionāli un spēj prognozēt ārējo apstākļu un savas rīcības sekas. Tas gan nenozīmē, ka bērns arī pirms tam ir pilnīgi neprognozējams, tomēr, pat ja mazulis vienmēr ir bijis mierīgs, paklausīgs un apzinīgs, nevar pilnīgi droši paredzēt, ka ārkārtas situācijā viņš rīkosies vecākiem un citiem pieaugušajiem prognozējami. Bērna domāšana attīstās, viņam vēl nav uzkrāta dzīves pieredze un rīcības modeļi. 

Bērnudārznieka domāšana ir ļoti tieša un konkrēta. Viņš nedomā abstrakti, ne vienmēr saprot zemtekstus un jokus. Dažreiz bērns līdz skolas vecumam smejas līdzi tāpēc, ka citi smejas un to pašu sagaida arī no viņa. 

Bērns sāk apgūt cēloņu un seku sakarību, bet vēl nav attīstījusies laika izjūta. Piemēram, divgadniekam neko neizteiks mammas piezīme, ka viņam jāpagaida vienu minūtīti, piecas vai divdesmit piecas minūtes. 

Dodoties uz bērnu laukumu vai pasākumu, kur ir liels cilvēku skaits, pirms paša pasākuma vērts uzņemt pašbildi.

Piecgadniekam ar to veiksies labāk, bet tas arī vairāk būs kategorijās – rīts, pēcpusdiena, vakars.
Trenēt laika izjūtu bērnam var, strikti pašam ievērojot mazajam apsolīto. Piemēram, ja ir pateikts, ka jāpagaida piecas minūtes, tad nelikt gaidīt ilgāk. 

Bērnam var būt ļoti dzīva un bagātīga fantāzija. Vēlamās lietas var pieņemt par esošām, nobīties no kaut kā, kas viņam atgādina, piemēram, dinozauru vai spoku. Piemēram, četrgadnieks var mēģināt paslēpties no iedomāta briesmoņa, doties izpētīt pasauli vai impulsīvi pakļauties iedomai iet pie saldumu plaukta, lai paņemtu našķi. Fantāzijas, kas neienāks prātā pieaugušajiem, mazuļa galvā var iešauties mirklī, kamēr mamma vai tētis norēķinās par pirkumu vai skatās telefonā, nepievēršot nedalītu uzmanību bērnam.  

Par ko jāvienojas ar bērnu pirms došanās uz pasākumiem 

Liels izaicinājums ir vienam vecākam ar mazu bērnu atrasties kādā publiskā vietā, pasākumā vai festivālā, kur ir daudz cilvēku ar vairākiem maziem bērniem. Tāpēc vecākiem pirms pasākuma apmeklējuma ir jāpārrunā ar bērnu rīcības plāns – ko darīs pasākumā, kā pārvietosies, kā rīkoties, ja gadās pazust. Svarīgi bērnam mācīt, ka arī viņam ir jāskatās, kur ir vecāki, jācenšas visu laiku redzēt vecākus un turēties viņiem līdzi arī tad, ja nav iedota roka. Tas attiecas uz vietām, kur pulcējas daudz cilvēku, – uz rotaļu laukumiem, pasākumiem, veikaliem. 

Noteikti ir detalizēti un vairākkārt jāizrunā situācija, ja pēkšņi bērns vairs vecākus neredz. Labākais risinājums ir palikt uz vietas, nedoties meklēt mammu, tēti vai auklīti, bet gaidīt, kamēr pieaugušais viņu atradīs. Kā piemēru tam, kāpēc nevajag pašam doties meklēt vecākus, var noskatīties kopā vai izstāstīt animācijas filmu par Rūķi un mājiņu, kur viens otru gāja meklēt un neatrada, jo visu laiku pa ceļam samainījās. 

Svarīgi iemācīt – ja bērns ir pazudis un kāds pieaugušais vēlas palīdzēt, tad ir jāsaka savs un vecāku vārds. Jāiemāca, ka drīkst un vajag sadarboties ar policistiem un apsardzes darbiniekiem, jo tie ir cilvēki, kas palīdz. Tieši tāpēc nekādā ziņā nedrīkst bērnu biedēt ar atdošanu policistam vai policista izsaukšanu, ja viņš dara nedarbus.   

Jāiemāca, ka drīkst un vajag sadarboties ar policistiem un apsardzes darbiniekiem, jo tie ir cilvēki, kas palīdz. Tieši tāpēc nekādā ziņā nedrīkst bērnu biedēt ar atdošanu policistam vai policista izsaukšanu, ja mazais dara nedarbus. 

Lielākiem bērniem var iemācīt no galvas mammas vai tēta telefona numuru, kā arī labas ir šobrīd jau popularitāti ieguvušās īpašās pasākumu aproces, uz kurām norāda, kā var sazināties ar noklīdušā bērna vecākiem. Lielākos pasākumos bērnam parādīt kādu viegli atrodamu vietu, kur tikties, ja gadās vienam no otra noklīst. 

Ja pasākumā noklīst pavisam mazs bērns, jācer uz atsaucīgu un izpalīdzīgu līdzcilvēku palīdzību. Vienlaikus ir labi, ja pat 3–4 gadus vecs bērns ir kaut nedaudz trenēts orientēties apkārtējā vidē, ko veicina iespēja staigāt ar kājām, pētīt apkārtni, ievērot ceļu, doties uz tuvāko autobusa pieturu kājām, ievērot lietas apkārtnē. Ja ikdienā bērns no viena punkta uz citu tiek nogādāts automašīnā, šīs prasmes neattīstās. 

Māci bērnam: 

• nosaukt savu un vecāku vārdus;
• vecāku tālruņa numurus no galvas;
• sekot līdzi, kur paliek vecāki;
• ja neredz pieskatītāju, stāvēt un gaidīt, kamēr viņu atrod;
• uzticēties policistiem, apsardzes darbiniekiem;
• atpazīt zīmīgus objektus vietā, kur atrodaties.

Kā runāt ar bērnu 

Pazudis vai apmaldījies bērns ir nobijies, tāpēc nav vajadzības viņu vēl vairāk strostēt, bārt vai kaunināt. Ja esi pieaugušais, kurš mazuli ir atradis, svarīgi ir būt līdzās un stāstīt, kas notiek: “Es saprotu, ka esi pazudis un nobijies, bet es kopā ar tevi te pagaidīšu, kamēr atradīsies tava mamma. Mēs sagaidīsim policiju, kas palīdzēs viņu atrast.” 
Ja bērns ir runīgs, tad var runāt par to, kur kopā ar vecākiem gāja, kad pazuda. Bet, ja mazais ir nobijies, tad lieki izprašņāt viņu nevajadzētu.
'

Kad vecāks beidzot ir atkal saticis savu bērnu, galvenais ir nedusmoties uz mazo, nebārt viņu, nepārmest un nekaunināt. Izstāsti, ka jūti prieku un atvieglojumu, ka viņš ir atradies. Var atspoguļot savas sajūtas, kad bērns bija pazudis. Iespējams, tu raudāji, biji nobijies. Pastāsti par to. 

Sarunas par to, ko vajadzēja vai nevajadzēja darīt, lai neapmaldītos un nepazustu, labāk atlikt uz citu reizi vai vēlāku laiku, kad visi būs nomierinājušies. 

Jebkuras bērna emocionālās izpausmes – bailes, raudāšana, miegainums, smiekli vai pat ārējs miers – šādā situācijā ir normāla reakcija uz stresa pilno notikumu. Nonākot negaidītā un mūs apdraudošā situācijā, atkarībā no iedzimtā nervu tipa, rakstura un temperamenta mēs katrs reaģējam citādi – viens cīnās, cits sastingst. Abos variantos pārdzīvojums ir liels, tāpēc bērnam ir vajadzīgs laiks, drošības sajūta un atbalsts, lai ar pārdzīvoto tiktu galā un sāktu par to runāt. Kāds bērns varbūt par to gribēs runāt un dalīties, bet cits klusēs. Jāpieņem visas reakcijas, vienlaikus uzmanīgi vērojot, vai tuvākajās nedēļās un mēnešos nemainās mazā cilvēka uzvedība. 

Kad vecāks beidzot ir atkal saticis savu bērnu, galvenais ir nedusmoties uz mazo, nebārt viņu, nepārmest un nekaunināt. Izstāsti, ka jūti prieku un atvieglojumu, ka viņš ir atradies.

Ja bērns sāk sliktāk gulēt, kļūst ļoti jūtīgs, tramīgs vai dusmīgs, tad, iespējams, ir jāmeklē psihologa atbalsts vai jāmēģina ar bērnu izrunāties par viņa izjūtām. Tikpat iespējams, ka pazušana bērna psihē nav atstājusi nekādas sekas.

Arī vecākiem jāpadomā, vai notikušais viņos nav atstājis negatīvas sekas. Var mocīt vainas izjūta, vecāki var sākt pārāk sargāt atvasi, baidīties ar bērnu kaut kur kopā doties, var pat rasties nesaskaņas starp vecākiem. Tomēr uz pārmetumiem sev un citiem koncentrēties nevajadzētu, jo dzīvē visu nekad nevar ne paredzēt, ne kontrolēt. 

Kopīgs selfijs pirms pasākumu apmeklēšanas

Ir gadījumi, kad bērni līdz divarpus vai trīs gadiem nejūt bailes pazušanas brīdī. Mazliet vecāki bērni meklē noslēgtas vietas, slēpjas no visiem vai sāk raudāt, tādējādi piesaistot cilvēku uzmanību. Daži cenšas patstāvīgi atrast ceļu atpakaļ, atgriezties mājās. 

“Bezvests.lv” [1] pārstāve stāsta nesen piedzīvotu gadījumu: “Mēs meklējām kādu deviņus gadus vecu zēnu. Viņš no rīta devās uz skolu, bet tur tā arī nenonāca. Izskatījās, ka vienkārši iekāpa nepareizajā transportā. Vecāki uzreiz vērsās policijā un pie mums – brīvprātīgajiem. Visi devās meklēt, bet bērns mierīgi atgriezās mājās pats. Tāpēc ļoti svarīgi, lai kāds no tuvajiem ir mājās brīdī, kad visi meklē pazudušo bērnu. Lai gadījumā, ja bērns pārnāk mājās, tur ir kāds, kurš viņu satiks un ziņos pārējiem.” Viņa iesaka pavisam praktiskas lietas, kā rīkoties, lai bērns nepazustu, bet, ja tomēr pazudis, tad viņu varētu pēc iespējas ātrāk atrast un nodot mammas un tēta rokās.

1. Ja runa ir par pazudušu bērnu, svarīga katra minūte. Ja ir kaut mazākās aizdomas, ka kaut kas ir noticis, nepieciešams nekavējoties vērsties policijā, zvanot uz tālruņa numuru 110. Tieši tāpat jārīkojas, ja atrod noklīdušu svešu bērnu. Nevajag vest bērnu nekur prom, jo, iespējams, vecāki ir kaut kur tuvumā un meklē viņu.
2. Vecākiem ir jāatceras, ka pirmais solis būtu vērsties policijā ar iesniegumu un tikai pēc tam iesaistīt sabiedrību. Diemžēl vecāki neiet uz policiju, bet cer, ka viņi tiks galā paši, piesaistot sociālajos tīklos citu cilvēku uzmanību. To var darīt, bet tikai pēc tam, kad ir ziņots policijai. Prakse rāda, ka dzīvē cilvēki vispirms uzsākt meklēšana pašu spēkiem. Tad šis process kļūst haotisks un nekontrolējams. Iet laiks, zūd dārgās minūtes, bet rezultāta nav.
3. Nav jākautrējas vērsties pēc palīdzības brīvprātīgo organizācijā “Bezvests.lv”. Tās biedri spēs palīdzēt ar padomu, kā un ko darīt tālāk, iesaistīsies arī meklēšanā, ja tas būs nepieciešams.
4. Ja bērns jau diezgan labi prot runāt, noderīgi iemācīt faktiskās dzīvesvietas adresi un vecāku tālruņa numurus. Ja bērns vēl tik labi nerunā, ir ieteicams padomāt par kulona vai aproces iegādi, uz kā var iegravēt vecāku kontaktinformāciju. Tā policijai būs vienkāršāk noskaidrot bērna identitāti un sazināties ar vecākiem.
5. Dodoties uz bērnu laukumu vai pasākumu, kur ir liels cilvēku skaits, pirms paša pasākuma vērts uzņemt pašbildi jeb selfiju. Tā pa rokai būs bilde, kur apskatāms bērns un tas, kā viņš ir ģērbies. Brīvprātīgie meklētāji nereti saskaras ar situāciju, ka bērna pazušanas gadījumā vecāki ir tik lielā stresā, ka nespēj koncentrēties un aprakstīt savas atvases izskatu, apģērbu, ārējās zīmīgās pazīmes.
6. Neviens pieaugušais, kas redz noklīdušu bērnu, nedrīkst paiet garām un nepalīdzēt! Ja ir radušās pamatotas aizdomas, ka bērns ir viens pats bez pieaugušā uzraudzības, pavērojiet viņu neilgu brīdi. Ja aizdomas apstiprinās, tad jārīkojas. Var mēģināt uzrunāt bērnu, bet neuzbāzīgi un no droša attāluma. Bērna reakcija ir neparedzama – viņš to var uztvert mierīgi, bet var nobīties, sākt skriet prom, slēpties.

Vienkāršākais variants ir, ja bērns komunicē, sliktākais scenārijs, ja izvairās un bēg. Jebkurā gadījumā ir jāziņo policijai un jāsagaida policijas pārstāvji notikuma vietā.

Pēdējo trīs gadu laikā aptuveni 15–20 % no visiem gadījumiem, kad pie “Bezvests.lv” ir vērsušies pēc palīdzības atrast pazudušu personu, ir runa par bērniem vecumā līdz 18 gadiem. Pārsvarā tie ir gadījumi, kad pazūd pusaudži, lielākā daļa no tiem aizbēg no mājām vai sociālajām institūcijām. Iemesli ir dažādi – vēlme izpētīt pasauli patstāvīgi un bez vecākiem, aizvainojumi, strīdi, aizliegumi, sliktā izturēšanās pret bērniem ģimenē vai arī manipulācija no bērnu puses.

Papildu informācija
1. Brīvprātīgo organizācija “Bezvests.lv”. Ko darīt, ja ir pazudis cilvēks?