Jaunā māmiņa tā piedzērusies, ka knapi turas pie zīdainīša ratiem

Darkēvica paskaidroja, ka pirms Covid-19 pandēmijas sociālie darbinieki bieži vien devās mājas vizītēs, rīkoja klātienes tikšanās un konsultācijas, kas ļāva vislabāk novērtēt grūtībās nonākušo cilvēku apstākļus un vajadzības gadījumā palīdzēt. Diemžēl tagad klātienes tikšanās notiek ļoti reti. Vienīgais izņēmums ir, kad situācijas kļuvušas kritiskas.

Daļai sociālo darbinieku klientu ir konstatēti sarežģījumi ar bērnu audzināšanu, piemēram, nevērība vai vardarbība pret bērniem un uzraudzības pienākumu nepildīšana, kā arī problēmas ar dažādām atkarībām. Bet bez klātienes tikšanām ir ļoti grūti novērtēt šādu situāciju apstākļus un sniegt palīdzību.

Aiztur uz ielas dzērumā pie bērnu ratiņiem

Nereti sociālie darbinieki strādā komandā ar pašvaldības policijas pārstāvjiem, kuri saņem dažādus ziņojumus, piemēram, par vardarbību pret sievietēm vai bērniem. Tāpat gadās, ka vecāki (gan jaunās māmiņas, gan tēti) aizturēti uz ielas, pārvietojoties dzērumā, lai arī ratiņos guļ zīdainis. Turklāt tāds nav viens gadījums.

Ik pa laikam Rīgas centrā, kur strādā Darkēvica, gadās līdzīgas situācijas. Viņa pieļāva, ka pilsētas nomalēs šādu gadījumu varētu būt vēl vairāk.

Lai gan sociālie darbinieki cenšas ievērot visus epidemioloģiskos noteikumus, tomēr tādās reizēs nākas doties mājas vizītēs pie šīm ģimenēm. "Sociālajiem darbiniekiem darbā ar ģimenēm un bērniem vienmēr prioritāte ir bērnu drošība. Tagad ir jāizvērtē epidemioloģiskie piesardzības pasākumi pret bērnu drošību, lai redzētu, kas īsti notiek ģimenē."

Tā kā šādās situācijās speciālisti dodas tikties ar ģimenēm klātienē, var teikt, ka viņi darbojas "frontes līnijā", lai pēc iespējas pasargātu bērnus un palīdzētu ģimenēm.

Pieturas pie bērnu ratiņiem, lai nenokristu

Darkēvica vērtēja, ka lielākā daļa grūtībās nonākušo ģimeņu spēj parūpēties par bērnu uzturu un citām fiziskām pamata vajadzībām, bet daudz grūtāk ir ar spējām rast prieku par kopā būšanu ar bērniem, par nākotnes izredzēm, par to, kā dzīvot un satikties ar citiem ļaudīm.

Daudziem ir sašaurināta saprašana par ģimenes dzīvi.

Piemēram, satikšanās ar seniem draugiem var beigties ar kopīgu iedzeršanu un vēlāk arī streipuļošanu, pieturoties pie bērnu ratiem, lai nenokristu. Tiesa, ne vienmēr šādi gadījumi notiek ar ļaunprātīgu domu.

Ratiņi ir sagādāti, bet ne reizi nav lietoti

Sociālie darbinieki priecājas, ka ļaudis pamana šādus gadījumus un ziņo par tiem, jo pēc tam grūtībās nonākušie cilvēki saņem dažāda veida palīdzību un parasti vairs nenonāk līdzīgās situācijās.

Ģimenes var saņemt dažādu palīdzību, piemēram, ģimenes asistents var palīdzēt apgūt prasmes, kas nav iegūtas savā bērnības ģimenē: vecāku un bērnu kopīgas rotaļas, pastaigas, sakārtots dienas režīms.

Darkēvica vērtē, ka dažkārt jaunās ģimenes nelabprāt dodas pastaigās ar zīdaiņu ratiņiem. Lai arī pastaigas svaigā gaisā ir labas gan bērniem, gan vecākiem, ir situācijas, kad zīdainim ir sagādāti ratiņi, bet tie ilgu laiku stāv apklāti un neizmantoti.

 

Jaunie vecāki mēdz brīnīties, kāpēc viņiem vajadzētu iet laukā ar zīdaiņiem, ja mazuļi var tāpat gulēt istabā, bet pieaugušie pa to laiku var skatīties televizoru, darboties ar datoru vai telefonu.

Ja sociālajiem darbiniekiem ģimeni neizdodas pārliecināt par dienas režīma sakārtošanu, talkā aicina citus speciālistus, piemēram, ģimenes ārstus, kas arī var uzrunāt jaunos vecākus. 

Sociālā darbiniece priecājas par vecākiem, kuri parkā rotaļājas un darbojas ar saviem bērniem, bet skumji paliek, redzot, ka bērns spēlējas smilšu kastē, bet māmiņa turpat blakus sēž un smēķē. Diemžēl bieži sieviete nespēj izjust prieku par saskarsmi ar savu bērnu.

Kaimiņu mērs ir pilns

Gan pirms pandēmijas, gan tagad par iespējamiem pārkāpumiem ziņo arī kaimiņi, sakot, ka dzirdējuši necenzētus vārdus, bērnu raudas vai ilgstošu dzeršanu.

Gadījumi, par kuriem ziņo, ir ļoti dažādi. Daļu ģimeņu sociālie darbinieki jau zinājuši jau iepriekš, bet par citām ģimenēm sūdzību līdz šim nav bijis. Pozitīvi, ka Rīgas centrā dzīvojošie ļaudis diezgan labi zina savus kaimiņus un tāpēc var palīdzēt, ziņojot par aizdomīgām situācijām. Lielajos guļamrajonos varētu grūtāk izvērtēt sarežģītās situācijās nonākušās saimes.

No laukiem uz Rīgas centru

Rīgas centrā daļa ģimeņu mitinās ļoti sliktos sadzīves apstākļos, piemēram, šaurā miteklītī daudz cilvēku vienuviet. Dažkārt uz Rīgas centra sliktajām, bet lētajām dzīvesvietām pārceļas ģimenes, kas iepriekš dzīvoja laukos. Viņi galvaspilsētā nonākuši, meklējot labākas dzīves iespējas.

Tad bērni, kas pirms tam bija pieraduši pie lauku brīvības, mēģina arī Rīgas centra pagalmus izmantot rotaļām, spēlējoties un skaidrot.

Speciālistiem nākas skaidrot, ka galvaspilsētā satiksme un kopējā situācija ir citādāka nekā laukos, kur droši varēja spēlēties ceļmalā.

Grūti piespiest bērnus mācīties

Speciāliste arī novērojusi, ka pandēmijas laikā daļai vecāku ir grūti motivēt bērnus mācīties. Īpaši tas attiecas uz vecākiem, kuri paši ir nonākuši dažādās atkarībās un kuriem ir pusaudža vecuma bērni.

Tad gadās, ka bērniem pat nav sagādāta nepieciešamā tehnika, lai pieslēgtos attālināto mācību nodarbībām.

Dažkārt skolēni nepieslēdzas nodarbībām, jo viņu vecāki par tām pat neinteresējas un nemudina mācīties. "Bērni ir bērni. Parasti viņi paši no rīta, tiklīdz pieceļas, nemazgājas, neģērbjas un neķeras klāt mācībām. Bērniem ir vajadzīga vecāku līdzdalība. Ar to ir ļoti grūti, īpaši, ja vecākiem ir atkarības vai viņi bērnībā ilgstoši nebija saņēmuši rūpes no saviem vecākiem."

Tāpēc ir ģimenes, ar kurām nākas strādāt daudzus gadus, pat vairākās paaudzēs.

Sarunas noslēgumā speciāliste vēlreiz akcentē, ka pandēmijas laikā attiecību veidošana ar grūtībās nonākušiem cilvēkiem ir apgrūtināta, tāpēc var teikt, ka sociālie darbinieki strādā "ugunsdzēšanas pieejā". Tikai tad, kad ir ziņojumi policijā un lielas bažas par ģimenē notiekošo, var doties to apraudzīt klātienē.