Mazas meitenītes internetā publicē atkailinātas bildes un video

Talsu Valsts ģimnāzijas sociālo zinību skolotāja un klases audzinātāja Ieva Smildzēja, kura ir arī divu bērnu mamma, intervijā portālam Jauns.lv pauž negatīvu viedokli par to, ka no sociālo zinību satura tika izņemtas ārā seksuālās audzināšanas tēmas.

"Pamata ideja bija tāda, ka skola, skolotāji varētu šo informāciju kaut kā nepareizi pasniegt. Es teikšu, kāds no tā ir "ieguvums": tagad pusaudžus izglīto internets. Ja kādreiz vecāki baidījās, ka mēs skolā varētu kaut ko ne tā pateikt, tad es tagad internetu salīdzinu ar braukšanu ar automašīnu, nezinot nevienu ceļazīmi. Bērni nonāk vidē, kura vecākiem ir diezgan sveša."
 

Mans bērns, tu esi vērtīgs!

Vecākiem nevajadzētu iet pie bērna un uzreiz brukt virsū ar pārmetumiem, ko viņi tur skatās internetā. "Vecākam ir jābūt pietiekami viedam un viltīgam, lai veidotu ar bērnu komunikāciju un lai vecāki zinātu, ko viņu bērns dara internetā, kas ir viņa draugu lokā, kā bērns uzvedas un kādu lomu ieņem "WhatsApp", "Instagram", "Snapchat" grupās, ko ievieto "TikTok". To var panākt tikai sarunu ceļā."

Paralēli sarunām par tālruņa lietošanu ir arī labi, ja vecāki katru dienu var radīt bērnam sajūtu: tu man esi vajadzīgs, tu mani interesē, mani interesē, kas ar tevi notiek, tavs vecumposms, un es esmu gatavs saprast tevi un mācīties līdz ar tevi kopā par tevi.
 

Maza meitenīte pozē apakšveļā

Skolotāja atklāj, ka bieži vien vecāki nezina, ko viņu bērni dara internetā un kā uzvedas. Piemēram, ir bijuši gadījumi, kad 4. klases skolnieces ievietojušas internetā ļoti atkailinātas bildes. Meitenes tērpušās tikai apakšveļā un bijušas ļoti sakrāsojušās. Viņas izskatījās pēc "mazām, savam vecumam neatbilstošām lellītēm".
 

Bērni mēdz melot vecākiem par savām interneta gaitām, bet bieži vien meli ir saistīti ar bērnu bailēm no vecāku reakcijas. Visbiežākā vecāku reakcija parasti ir kritika, nevis saruna par bērna darbībām un tās iemesliem. 

Ja par to nezina ne vecāks, ne skolotājs, tad var teikt, ka bērns brauc pa interneta ceļu un sasitas, nokļūst avārijās. "Tā kā pati sociālajos tīklos esmu daudz, tad varu teikt, ka bildes un video, kurus es tur redzu, mani bieži satrauc un sāpina, ka bērni tik ātri steidzas pieaugt un katru savu darbību ielikt internetā, būtībā atdot sevi interneta pasaulei, kuru mēs nespējam kontrolēt," saka skolotāja Smildzēja.

Bērni mēdz melot vecākiem par savām interneta gaitām, bet bieži vien meli ir saistīti ar bērnu bailēm no vecāku reakcijas. Visbiežākā vecāku reakcija parasti ir kritika, nevis saruna par bērna darbībām un tās iemesliem. Vecāki ir uzreiz kritizējuši, nevis izteikuši viedokli, ka varbūt vajadzētu darīt citādi.

"Baidoties no kritikas, bērni internetā darbojas pašvadīti, vecāki nezina, ko viņi tur dara, un nepārzina vietnes, kur bērni bieži uzturas, spēles, kuras spēlē. Vecāki nezina, kādas bildes un video bērni internetā liek. Būtībā bērns pats veic ceļu plašajā interneta pasaulē, kas īstenībā ir ļoti bīstama tieši emocionālajai veselībai," skolotāja sacīja.  
 

Viedi un viltīgi

Speciāliste aicināja vecākus uzreiz neklupt bērnam virsū un nekritizēt viņa darbības internetā, bet gan būt viediem un viltīgiem saziņā ar pusaudzi. Piemēram, ja vecāks sāk sarunu kritizējošā tonī, pusaudzis uzreiz noliegs, ka publicē puskailas bildes vai skatās vardarbību saturošus video.

Daudz labāks rezultāts būs, ja vecāki patēlos nezinīšus un mierīgi pajautās, kas ir "Snapchat", "Facebook", "TikTok" un citi bērna iemīļoti sociālie tīkli, kā tur darboties, kā var ievietot bildes un video. Vecāki var pastāstīt, ka skolas sapulcē uzzinājuši, ka kādi pusaudži šajās vietnēs uzvedas neadekvāti, un pajautāt, ko bērns par to domā. Tādi šķietami naivi jautājumi parasti dod labus rezultātus un bruģē ceļu uz turpmāku sarunu.

Mazie bērni parasti ir ļoti atklāti, atbildot uz šādiem it kā naiviem jautājumiem, bet pusaudži atklāsies pamazām. Kopīga saruna, darbošanās un izglītošanās interneta jomā var dot vecākam iespēju ieskatīties bērna interneta aktivitātēs un uzlabot arī savstarpējās attiecības.

Mūsdienu bērnu dzīvē dažādām interneta vietnēm ir ļoti būtiska loma, tāpēc, ja pieaugušie tās noliegs, sakot: "Tur nav jāiet, tās ir muļķības, tur neko vispār neiegūst," bērni var aizvērties. "Mēs kā vecāki tā varam domāt, bet mēs tā nevaram skaļi teikt, jo tad mēs aizvērsim durvis uz komunikāciju ar savu pusaudzi."
 

Paši vecāki jau iedod viedtālruni

Ir daudz labāk, ja jau mazākiem bērniem ar stāstiem, pieredzi, viedumu liekam ceļazīmes interneta pasaulē. "Kurš tad mazajam bērnam iedod viedierīci? Sanāk diezgan interesanti: vecāki jau diezgan agri mazam bērnam iedod viedierīci, kaut arī tā viņam vispār nav vajadzīga, bet vēlāk grib to atņemt." Daudz vērtīgāk, ja vecāki kopā ar bērnu spēlējas, skatās filmas, pārrunā to saturu, nevis iedod viedierīci.

"Ļoti bieži ir tā, ka vecāki sapērk bērnam ļoti daudz mantu, bet sūdzas, ka bērnu tās neinteresē. Bet bērns diezgan ilgu laiku spēlēties neprot. Viņš arī neprot plānot savu laiku. Tāpēc vecāks ir tas, kurš māca bērnu, kā plānot savu laiku, ko darīt, kad bērns ir atnācis mājās. Vecāks piedāvā, ko darīt. Mazie bērni ir ļoti elastīgi. Līdzko viņiem piedāvās spēlēties kopā, darīt kopā, bērni atsauksies, un nav jau tikai jāspēlējas, jau diezgan agri bērnu var iesaistīt dažādos darbos, aicināt sev palīdzēt."
 

Uzdāvināt pusaudzim gaidīšanas prieku

Tas pats ir arī ar pusaudžiem. Ja jūs pa nedēļu strādājat, tad ieplānojiet, lai pusaudzim ir ko gaidīt, lai viņam ir pozitīvas domas, pozitīvs notikums. Vajadzētu ieviest tādas kā rutīnas darbības, kā, piemēram, katru vakaru mēs ejam staigāt. Tā mūsu ģimenē notiek katru dienu, un mēs tā darām. Vai katru svētdienu mēs kaut kur braucam. Ne vienmēr tam ir vajadzīgi lieli līdzekļi. Bieži vien vecāki domā, ka visam ir vajadzīga nauda. Bet te īstenībā ir vairāk vajadzīga izdoma.

Pusaudžiem patīk notikumi. Viņiem patīk, ka ir, par ko sarunāties. Viņi viennozīmīgi mīl un ciena savas ģimenes, bet vecākiem nevajadzētu baidīties, ka pusaudži sākotnēji teiks, ka viņiem tas nepatīk un to viņi nedarīs. "Tā ir pirmā atgrūšanas reakcija uz kaut ko jaunu, jo to taču ir piedāvājis vecāks, nevis mans vienaudzis! Bet vecākiem nevajag atkāpties. Vienkārši mēģinām ieviest ģimenē tradīcijas. Piedāvājiet pusaudzim!

Dažkārt vecāki sūdzas, ka manu bērnu nekas neinteresē. Bet ko tu viņam esi piedāvājis? Kādu rituālu tu esi ieviesis? Ko mēs kā vecāki rādām savā ģimenē, piemēram, par komunikāciju. Mana galvenā atziņa ir: mēs nevaram no bērna prasīt to, ko mēs paši nedarām. Mēs nevaram bērnam prasīt, lai viņš rupji nerunā, ja paši izmantojam rupjus vārdus. Mēs nevaram teikt, lai bērns mūs samīļo, ja paši to nedarām." Protams, pusaudža vecumā bērns ir noteicis robežu, cik un kā vecāki var viņam pieskarties. To vajadzētu respektēt.
 

Mazajiem ekrānmīļiem vajadzīga pilnīga vecāku kontrole

Speciāliste uzskata, ka vecākiem noteikti būtu jākontrolē bērna ekrānos pavadītais laiks vismaz līdz 4. klasei. "Es uzskatu, ka šajā vecumposmā ir jābūt pilnīgai vecāku kontrolei. Ja mēs dodam mazajiem rokās viedierīci, mēs nosakām saturu, runājam ar viņiem par saturu."

 Vislabākais, ja izdodas pirms ierīces iedošanas pārrunāt ar bērnu, ko darīt dažādās situācijās, kas bērnu var internetā sagaidīt, piemēram, satraukumā ieraugot kaut ko biedējošu. "Ja mēs to būsim darījuši no mazotnes, mums būs daudz vieglāk vēlāk. Bērns zinās, ka ar vecāku šajā jautājumā var sadarboties un lūgt palīdzību.

"Labā" vecmāmiņa, kas atļauj sēdēt telefonā

Pat, ja bērns pretojas un negrib klausīt vecāku noteikumiem, vecākiem jāsaglabā pacietība un jāuzstāj uz noteikumu ievērošanu. Skolotāja Smildzēja dalās privātā pieredzē: reiz viņa sapratusi, ka meitiņai atvēlētais ekrānu laiks ir pārāk ilgs, jo bērns sācis slikti gulēt un redzēt murgus. Arī daudzi pusaudži atzinuši, ka bieži redz murgus.

Mamma un meita toreiz pārrunājušas, ka ekrānos pavadītais laiks ir pārāk ilgs un pirms gulētiešanas vispār neskatīsies ierīces. Meitiņai pārejas niķiem vajadzējis tikai 15 minūtes, bet pēc tam viņa pieņēmusi jaunos spēles noteikumus. "Ar visu krišanu zemē, bļaušanu un ārdīšanos ģimenē vajadzīgs saskaņots viedoklis gan starp mammu un tēti, gan starp vecākiem un vecvecākiem. (..) Vajag, lai visi pret kādu jautājumu izturas pilnīgi vienādi. Lai nav tā, ka mamma un tētis ierobežo telefonu, bet pie vecvecākiem var darīt visu."

Ja vecāki nav gatavi kontrolēt maza bērna ekrānos pavadīto laiku un saturu, tad vienkārši šo ierīci bērnam nedrīkst dot. "Bērns bez kontroles ierīcē nevar atrasties. Mēs mazam bērnam varam uzlikt multeni, bet pēc sekundes viņš ir pārslēdzis kaut ko citu."
 

Labāk sarunas nekā spiegošana bērna telefonā

Speciāliste mudina vecākus pa kluso neskatīties pusaudža viedierīcēs, lai uzzinātu, ar ko viņš tur nodarbojas. "Ja pusaudzis uzzinās, ka mēs pa kluso aiztiekam viņa lietas, kas viņam ir ļoti, ļoti būtiskas, tā viennozīmīgi būs neuzticības veidošana starp bērnu un vecāku, tāpēc es savā ģimenē šo jautājumu veidoju tikai komunikācijā ar bērniem. To ir iespējams panākt!" iedrošina skolotāja Ieva Smildzēja.