Kā pareizi izturēties pret suni? Ieteikumi, ko mācīt savam bērnam

Ivars Lielpēteris lielāko daļu savas dzīves pavadījis, komunicējot ar suņiem un cenšoties izprast šo mājas mīluļu psiholoģiju. Mums, pieaugušajiem, mājdzīvnieku uzvedība dažādās situācijās bieži vien jau ir pazīstama un teju pašsaprotama, taču bērni, kuri vēl tikai iepazīst pasauli, saskarsmē ar suni primāri vadās pēc instinktiem un tādējādi mēdz nonākt bīstamās situācijās. Neatkarīgi no tā, vai bērns ikdienā dzīvo kopā ar suni vai to sastop ārpus mājām neplānoti, vecākiem jāprot jaunākajai paaudzei saprotamā valodā jau no mazotnes izskaidrot, kā pareizi rīkoties neparedzamās situācijās, lai neapdraudētu savu un apkārtējo drošību.

Pirmais un būtiskākais nosacījums, ko kinologs aicina ņemt vērā, sastopoties ar suni uz ielas vai pie dabas, ir neskriet tam virsū un neaiztikt, kamēr suņa saimnieks to nav atļāvis, apstiprinot, ka viņa suns nav agresīvs. Pēc atļaujas saņemšanas sunim drīkst tuvoties lēnām un mierīgi ar priekšā izstieptu roku, ļaujot četrkājainajam draugam saprast, ka viņam nedraud briesmas. 

Arī suņi, tāpat kā cilvēki, baidās no straujām un pēkšņām kustībām, tāpēc ir svarīgi viņos neradīt lieku trauksmes sajūtu. 

Mēdz gadīties, ka ne visi suņi ir uzreiz atvērti komunikācijai ar svešiem cilvēkiem vai bērniem, tādēļ tuvojoties uzmanīgi jāvēro suņa reakcija un, ja tas atkāpjas vai iet prom, suni nevajag ķert vai mēģināt glaudīt ar varu. Tāpat arī nekādā gadījumā nedrīkst aiztikt suni, kurš ēd vai rūkdams sargā savu mantu un privāto teritoriju.

Ja gadās, ka bērns uz ielas sastopas ar suni, kurš klaiņo viens pats bez saimnieka, pirmais, ko nepieciešams darīt, ir ziņot par to vecākiem vai citiem tuvumā esošiem pieaugušajiem, lai viņi, izvērtējot situāciju, par suni var tālāk informēt tā saimnieku vai atbildīgās iestādes. Svešo suni nedrīkst aiztikt un tam tuvoties, kā arī jāatceras suņa tuvumā saglabāt mieru, nekliegt un neveikt straujas kustības, kas suni varētu izbiedēt. Ja tomēr dzīvnieks izrāda agresiju, rūc vai tuvojas bērnam, jāatceras, ka no tā nedrīkst mesties bēgt un vēl jo vairāk uzgriezt sunim muguru. No suņa jāatkāpjas pamazām skatā ar seju pret to, un gadījumos, ja suns mēģina iekost, sevi iespējams pasargāt, atvairot kodienu ar mugursomu, divriteni, ap izstieptu roku aptītu jaku vai kādu citu tuvumā esošu priekšmetu, kas tūlītēji bloķē suņa kustības.
 

Galvenais, ko kinologs mudina likt aiz auss, ir tas, ka suns uzbrūk un kož, ja ir nobijies vai saguris, ja tas izjūt sāpes vai diskomfortu, kā arī brīžos, kad sargā savu teritoriju. 

Svešam sunim nevajadzētu tuvoties ne tad, kad tas klejo viens pats, ne arī reizēs, kad suns pastaigājas kopā ar saimnieku, jo pat dresēti suņi mēdz būt neparedzami reizēs, kad nonāk ārpus savas komforta zonas. To bērniem ir svarīgi mācīt jau no mazotnes, atgādinot, ka no dzīvniekiem nav jābaidās, taču pret tiem ir jāizturas ar sapratini, cieņu un piesardzību.