Kā atpazīt iespējamu vardarbību izglītības iestādē? Speciālistes padomi vecākiem

Doma, ka tavs bērns, iespējams, piedzīvo vardarbību laikā, kamēr tu mierīgu sirdi nododies savām ikdienas gaitām, nudien uzdzen šermuļus un laupa jebkuru vēlmi atstāt savu bērnu izglītības iestādē. 

Laiku pa laikam sabiedrību pāršalc ziņas par emocionālu vai fizisku vardarbību kādā pat šķietami elitārā bērnudārzā, skolā, tad daudzi sašūmējas, izsakot publisku – fui – vainīgajiem un... viss. Lielākoties skandāli apklust līdz nākamajai reizei, kad atkal nāk gaismā informācija par kādu bērnu vai vairākiem, kas bijuši pakļauti vardarbībai vidē, kurā vajadzētu justies visdrošāk, jo tur taču strādā cilvēki ar pedagoģisko izglītību – tādi, kuriem vajadzētu zināt, ko mazajam cilvēkam nodara tā sauktās disciplinēšanas metodes, kas nav savienojamas ar bērna normālu attīstību. 
 

Kā zināt, ka bērns patiešām ir drošībā? 

Sabīne Bērziņa nosauc trīs galvenos virzienus, kas varētu palīdzēt pamanīt, ja izglītības iestādē vai jebkur citur ar mazo cilvēku notiek kas nelāgs.

1. Acīmredzamas, fiziskas izmaiņas uz ķermeņa! 
   Fiziskas vardarbības gadījumā uz bērna rokām, kājām vai kur citur var parādīties, piemēram, zilumi vai pirkstu nospiedumi, ja stipri spiesta rociņa utt. Redzamas pēdas uz ķermeņa palīdz nodefinēt atšķirību starp fizisku sodu un fizisku vardarbību. Arī piedzīvotas seksuālas vardarbības gadījumā visbiežāk var novērot kādas fiziskas izmaiņas uz ķermeņa. 
   Svarīgi!
   Arī emocionālu vardarbību var novērot uz ķermeņa. Piemēram, ja bērnam parādās ļoti daudz zilumu, tas var liecināt, ka viņš netiek pienācīgi pieskatīts. Vai apsaldētas rokas – tātad bērns nav pienācīgi apģērbts.
2. Novērojamas izmaiņas uzvedībā, attīstībā!
   Jebkuras neizskaidrojamas izmaiņas bērnā var liecināt par piedzīvotu emocionālu vai fizisku vardarbību. Piemēram, bērnam pēkšņi ir lielas bailes no pieaugušajiem, viņš nevēlas vairs veidot kontaktu, lai gan pirms tam bijis drošs un komunikabls. Tāpat vardarbības gadījumā bieži novērojams regress bērna attīstībā. Mazais cilvēks vairs negrib runāt tik labi kā līdz šim, vai negrib izģērbties pieaugušo priekšā, iet uz podiņu u.tml. Jāvēro, vai bērns ir bailīgāks, noslēgtāks... Tas viss ir vairāk/mazāk kategorijās, tāpēc jāzina, kāds bērns bijis pirms tam. Tas nozīmē, ka vecākam jābūt gana labam kontaktam ar bērnu, lai varētu novērot šīs lietas.
   Atceries!
   Mazākiem bērniem miega problēmas vai nevēlēšanās iet uz skoliņu, dusmu izvirdumi un citas ne tās labākās izpausmes var būt arī konkrētam vecumposmam raksturīgas, tāpēc novērotās pārmaiņas bērnā jāpavērtē skrupulozāk. Taču, ja šīs novērotās izmaiņas bērna uzvedībā pastiprinās, kļūst biežākas vai parādās konkrētos brīžos, piemēram, tieši pirms došanās uz bērnudārzu –, tas var liecināt, ka kaut kas nav lāgā un bērns šajā mācību iestādē nejūtas labi.
3. Uzrodas somatiskas saslimšanas!  
   Galvassāpes, problēmas ar vēderu, vemšana vai kādi citi simptomi, kas uzradušies bez izskaidrojama iemesla var liecināt par piedzīvotām problēmām mācību iestādē. 
   Izvērtē!
   Lai varētu runāt par vardarbību somatisku simptomu gadījumā, tiem jāparādās konstanti ar laika intervālu vai kādā noteiktā laikposmā. Piemēram, darbdienās bērnam ir slikti, bet brīvdienās viņš pēkšņi kļūst pilnīgi vesels.

Vai ir labi bērnu izprašņāt?

Pavisam mazs bērns. Līdz apmēram trīs gadu vecumam valoda, kurā bērns var kaut ko pastāstīt, ir spēlēšanās kopā. Var rosināt paspēlēties bērnudārzos, ņemot talkā lelles, mašīnas vai jebkuras citas bērnu interesējošas rotaļlietas un vērot, kādas darbības mazais veic, kādas frāzes pasaka. Varbūt kāda lellīte pienāk un pagrūž otru. Tad vecāks var teikt: “Re, kā lellīte pagrūda otru. Kur tu ko tādu redzēji?” 

Tikai jāatceras, ka zēniem pēc būtības var patikt agresīvākas rotaļas, piemēram, šaušanas spēles, taču arī tad ir iespēja vērot, ko šāvēji runā, dara utt. “Bērni lieliski prot parādīt ar spēļu dialogiem, kas notiek viņu ikdienā,” uzsver Sabīne Bērziņa. 

Atceries!

Izvairies no jautājumiem, uz kuriem bērnam jāatbild ar “jā” vai “nē”. Neprasi, piemēram, vai viņu kāds rauj aiz rokas, sit utt. Uzdodot tiešus jautājumus tik mazam bērnam, viņam jau tiek ielikti vārdi mutē un mazajam nav jāpiepūlas un jādomā, viņš atbild automātiski – jā/nē un ne vienmēr tāpēc, ka tā patiešām ir noticis! Tiešu jautājumu vietā var teikt – izskatās, ka tev sāp rociņa u.tml.

3 – 5 gadi ir vecums, kad bērns jau mazliet orientējas laikā un telpā, tāpēc spēj atbildēt uz jautājumiem – kurš? kas? kad notika? Šajā vecumā var lūgt uzzīmēt vai nodemonstrēt ar lellēm, spēļu karavīriem to, kas tad īsti notika. 
 

Atceries!

Šajā vecumā ir arī ļoti viegli novērst bērna uzmanību, jo viņam ātri zūd interese, tāpēc jautājumiem jābūt maz un iespējami tiešākiem. Tāpat jāatceras, ka bērna stāstījums var būt haotisks, tāpēc tas ir visai neuzticams. Un tomēr 

tieši šajā vecumposmā bērni piedzīvo dažāda veida vardarbību. 

Tas tāpēc, ka viņi vēl īsti neprot pastāstīt par notikušo un nav uzticami aculiecinieki.

No 6 – 8 gadu vecumam bērniem ir raksturīgi vainot sevi notikušajā, jo viņi jau spēj izšķirt, kas ir labs un kas slikts. Bērni domā, ka tad, ja pastāstīs par pāridarījumu, viņi paši nonāks cietumā vai saņems cita veida sodu. Lai atbalstītu bērnu un saņemtu informāciju par notikušo, ir būtiski, vai vecākam ar mazo jau iepriekš ir izveidots kontakts. Ja ne, tad jācenšas tādu nodibināt. Šajā vecumā jautājumi jau ir ļoti atvērti, piemēram, – tu esi kļuvis/-usi nopietnāks/-a, vai kaut kas noticis? Kas? Tālākā saruna atkarīga no tā, ko bērns atbild. Un arī šajā vecumā labi palīgi ir zīmējumi, lomu spēles, rotaļlietu izmantošana situācijas noskaidrošanai. 
 

Atceries!

Tieši jautājumi aci pret aci paši par sevi ir biedējoši, īpaši, ja bērns piedzīvojis jebkāda veida vardarbību, tāpēc ir labi veidot sarunu ar bērnu, paralēli kaut ko darot, piemēram, liekot puzli, verot krellītes, būvējot pili no klučiem vai darot jebko citu.  

No 9 gadu vecuma bērns diezgan labi orientējas laikā un telpā, tāpēc var uzdot pavisam tiešus jautājumus – kur un kad kaut kas ir noticis. Taču joprojām vecākam ir jāstāsta, ka bērns nav vainīgs pie notikušā un viņš nesaņems sodu.  
Jāņem vērā, ka pamatskolas periodā bērni sāk noslēgties, jo vecāki zaudē savu ietekmi un tuvāki viņiem ir citi pusaudži, elki utt. Lai nezaudētu saikni ar bērnu un to stiprinātu, jācenšas vairāk darīt lietas kopā ar viņu. Var iedibināt ikdienas rituālu, kad ģimenē cits citam pastāsta, kā gājis pa dienu, kas noticis patīkams un kas ne tik labs... Rutīnas jautājumu laikā arī bērns var atvērties. 
 

Atceries!

Bērns ļoti vēro vecāku reakcijas. Ja būs niecīga pazīme, ka vecāks ir neapmierināts, sašutis, dusmīgs par kādu situāciju, ko bērns pastāsta, tad viņš var ļoti ātri atgriezties savā burbulī un neko nestāstīt. Vecāka attieksmei par dzirdēto jābūt neitrālai, lai varētu iespējami mierīgāk veikt sarunu, nesāktu raudāt u.tml. un bērnam neslāpētu vēlmi runāt tālāk par to.