Iemāci robežas, lai bērns nekļūtu par upuri! Ieteikumi ikdienas situācijām, kad bērnam mācīt novilkt robežas

Latvija ieņem pirmo vietu Eiropas Savienībā (ES) pēc sieviešu skaita, kuras nogalinājis viņu intīmais partneris, liecina "Eurostat" dati. Ir patiesi skumji domāt par šo statistiku, vēl jo vairāk tādēļ, ka bieži vien šai vardarbībai ir vēl kāds upuris - bērns. 

Kā robežu iemācīšana bērnam var viņu pasargāt no vardarbības? 

PEP mamma un biedrības "Tēvi" vadītāja Elīna Kļaviņa sarunā ar Jauns.lv personīgās robežas salīdzina ar visiem zināmām un praktizētām ikdienas darbībām - ārdurvju aizslēgšanu dodoties prom vai esot mājās, kā arī būšanu vienatnē tualetē. "Nav normāli, ka jebkurš svešinieks vai ģimenes loceklis var pie tevis nākt iekšā - dzīvoklī vai tualetē. Ir normāli piezvanīt pirms došanās ciemos, pieklauvēt pie durvīm, jebkurš mēģinājums pārkāpt šīs normālās lietas radīs tevī trauksmi, un ir normāli teikt, lai nevirina durvis, kamēr esi tualetē, to neviens neapšauba, tāpat kā ārdurvju slēgšanu.

Pieklauvēt tu drīksti, bet nākt iekšā bez manas atļaujas nedrīksti.

Kļaviņa stāsta, ka tieši šāds pats princips ir par personīgajām robežām - par ķermeņa robežām, par savu balsi, par to, ka ir tiesības izteikties, ka drīkst teikt "nē", ja kāds nāk virsū un no manis kaut ko prasa. 

PEP mamma saka: "Tajās situācijā, kad mēs bērniem bērnībā pārkāpjam šīs robežas, mēs neļaujam viņam apgūt normālu robežu - manu ķermeni bez manas atļaujas neviens nedrīkst aiztikt. Tātad - nenostrādā šie sarkanie karodziņi."

"Tas būtu tāpat, ja manā mājā nāktu iekšā un ārā nepazīstami cilvēki un man tas būtu jāpieņem ar smaidu sejā," saka Kļaviņa.

Tieši tie paši mehānimi darbojas saistībā ar robežām, emocionāliem pāridarījumiem, emocionāli vardarbīgu attieksmi - ignorēšanu, skarbiem vārdiem, apsaukāšanos.

"Tajā brīdī, kad bērns ir audzināts šo nepieņemt un aizsargāt savas robežas, viņš arī pieaugušā vecumā teiks: "Hei, kā tu ar mani runā? Pārtrauc tūlīt pat, tas nav pieņemami!" vai arī "neaiztiec mani, man nepatīk, es to neļauju, man to nevajag šobrīd!" Un skarbi pasaka, tiešām nopietni nevis smaidot un ""uķinoties"," stāsta Kļaviņa. 

Viņa stāsta, ka mirklī, kad mēs bērniem neaudzinām robežas, viņiem tā nobrūk, kas nozīmē, ka bērni nepamana sarkanos karodziņus arī esot pieaugušā vecumā. Viņi pieļauj, ka pa viņiem bradā jebkurš, kuram ienāk prātā to darīt. Tāpēc ir svarīgi mācīt bērniem robežas, lai pasargātu viņus no vardarbības.

Kļaviņa arī savā “Instagram” profilā dalās ar padomiem, kā bērniem mācīt robežas un par ko aizdomāties, lai mēs - sabiedrība, mazinātu vardarbības riskus nākotnē.

Robežu treniņš

Vecāku un bērnu "murcīšanās".

Kad bērni gāžas mammai vai tētim virsū un viens otru kutina, tad tavs uzdevums ir sadzirdēt katru mazāko, kaut caur smiekliem pateikto "stop", "beidz", "viss", "nē".

Momentā pārtraukt darbību un teikt: "Tu drīksti teikt "stop" jebkurā brīdī! Malacis"

Robežu sargāšana

Prasīt atļauju, ja vēlies bērnu apskaut vai bučot. Pieņemt un sargāt, ja bērns nevēlas dot bučas omēm un opjiem.

Nedot bērnu "paturēt" kādam tikai tāpēc, ka tas ir mīlīgi, bez bērna atļaujas vai piekrišanas.

Uzslavēt bērnu katru reizi, kad viņš saka, ka negrib, mudināt bērnu paust savas robežas ar balsi un bez kautrības vai vainas izjūtas. 

Visas emocijas ir labas

Nekādā gadījumā nesaki (īpaši meitenēm): "Pasmaidi, tu esi nesmuka, kad dusmojies!"

Ļaujiet bērnam paust un izjust visas emocijas, tas viņiem, un jo īpaši meitenēm, palīdzēs nesamulst, kad kāds cilvēks viņu dzīvē centīsies kāpt pāri robežām. 

Ļaujiet bērnam teikt: "Es uz tevi dusmojos tēti! Man nepatīk, ka tu..."

Dzimumorgānu nosaukumi

Svarīgi ir iemācīties pašiem saukt savus un bērna dzimumorgānus adekvātos (īstos) nosaukumos (penis, sēklinieki, vulva).

Ar laiku iemācīt arī citus nosaukumus, kā tautā sauc dzimumorgānus (vilcieniņš, maciņš).

Noņemiet no šīš tēmas kaunu, bet iedodiet robežas.

Cieņa un drošības sajūta

Veidot uzticēšanās pilnas attiecības. Maksimāli izturēties ar cieņu starp vecākiem.

Ja bērni kļūdās, iemācīties klausīties, nevis moralizēt.

Radīt vidi, kur bērnam nav bail nākt mums stāstīt savus pārdzīvojumus. 

Seko "bazaram"

Bērnu klātbūtnē nekad nejokot par prostitūtām, vīpsnājoši nesmaidīt par īsām kleitām un "gardiem kumosiņiem" un "cērtamām eglītēm". Un ne tikai bērnu klātbūtn;e, bet nepieļaut tādas sarunas starp pieaugušajiem vispār. 

Tieši šādi mēs normalizējam vardarbību pret sievietēm, tādā veidā apdraudot savus bērnus tagad un nākotnē. 

Uzklausi bērna viedokli

Vecāki nosaka bērnam robežas un zina, kas bērnam ir labāk, jā, bet ļoti svarīgi ir ļaut bērnam izteikties, paust savu nostāju, pabeigt savu sakāmo līdz galam, nepārtraukt. Īpaši meitenes. 

Ja bērns iemācīsies, ka ir normāli izteikties un ir normāli, ka tu vari izteikt savu domu līdz galam, un ir normāli, ka tevī klausās, tad pieaugušā vecumā viņi ātrāk pamanīs "sarkanos karogus".