Rīcības plāns soli pa solim, ja bērns aizrijies ar šašliku

Lai aizrīšanās vispār nenotiktu!

Vispirms jau jāsāk ar preventīviem pasākumiem, lai aizrīšanās nenotiktu. Parasti aizrīšanās gadījumi notiek pie dabas, dārza svētkos, kad visi ir aktīvi, priecīgi, bērni jautrā kompānijā skrien, kaut ko paķer no galda, to pašu šašlika gabaliņu no šķīvja, un skrien tālāk.

Šeit būtu jāievēro vispārējā piesardzība, proti, ēšanas laikā vecākiem ir jāmēģina nomierināt bērnus, lai nav tā, ka vienā rokā šašliks un bērns lēkā pa batutu un ālējas, bet jāapsēžas un mierīgi jāietur maltīte.

Mazākiem bērniem, protams, jāizvērtē gabalu lielumu un jāsagriež tos sīkākos gabaliņos. Svarīgākais, lai bērns nesteidzīgi un mierīgi paēd, un tikai pēc tam dodas tālākās aktivitātēs.

Ja nelaime notikusi

Kā stāsta Mareks Marčuks, ja nelaime ir notikusi, un bērns sāk pēkšņi klepot, tas vienmēr būs akūts notikums, vai nu kāds ir redzējis, ka mutē ir bijis ēdiens un sācies šis klepus, vai reizēm pieaugušie var nebūt blakus notikuma brīdī, bet tikai pēc tam ierauga, ka bērns raud, klepo, mēģina ievilkt elpu, tad arī jau kaut kur ar muguras smadzenēm ir jāaizdomājas, ka varbūt bērns ir aizrijies.

Pirmā svarīgā lieta aizrīšanās gadījumā ir mācēt pieaugušajam izvērtēt, kāds ir klepus veids. Vai tas ir aktīvais vai pasīvais klepus. Labākais no diviem variantiem ir aktīvs klepus.

Aktīvais klepus – bērns klepo spēcīgi, ar balsi, spēj starp šiem klepus mirkļiem parunāt, vai pateikt kādu atsevišķu vārdu, ir pie pilnas samaņas, nekļūst zilgans, pelēcīgs, nepaliek miegains. Tas nozīmē, ka gana daudz gaisa spēj nonākt plaušās un ir liela iespēja, ka atklepoties izdosies pašam.

Protams, ir jāizvērtē bērna vecums, cik ļoti viņš šajā satraucošajā mirklī varēs sadzirdēt vecāku un izpildīt viņa norādījumus. Šajā gadījumā ir jāmudina bērns iespēju robežās nomierināties un spēcīgi, cik ir jauda, klepot. Protams, vecāks ir blakus, tur, atbalsta, vislabākā pozīcija ir, kad bērns stāv, var noliekt bērna ķermeņa augšdaļu, rumpi mazliet uz priekšu un mudināt klepot, cik ir spēka. Labākajā gadījumā reizēm ar šo arī pietiek un izdodas.

Kad katra sekunde svarīga

Pasīvais klepus – šajā gadījumā klepus būs pavisam kluss, citreiz pilnīgi bez skaņas, liekas, ka bērns mēģina klepot, ievilkt gaisu, bet tas viss notiek pilnībā klusi. Bērns nespēj parunāt, sākas ādas izmaiņas, āda var palikt sākumā koši sarkana, bet pēc tam var iestāties pelēcīga, zilgana nokrāsa. Ja aktīvā klepus gadījumā pietiekoši daudz gaisa var nonākt plaušās, tad šajā gadījumā nosprostojums var būt spēcīgāks un sāk iestāties skābekļa bads plaušām, asinsritei un galvas smadzenēm. Tad jau iestājas apātija, miegainība, kas var nonākt līdz bezsamaņas stāvoklim.

Ja atpazīstam šo situāciju, tad pieaugušajiem ir jādarbojas daudz aktīvāk. Mēs runājam par bērniem vecuma grupā virs gada, kas fiziski šašliku var apēst. Tie nebūs zīdaiņi.

No viena gada vecuma un uz augšu vislabāk, ka bērns atrodas vertikālā stāvoklī, stāvus uz zemes, vecākam ir jācenšas ieņemt tādu savu augumu, kas atbilst bērna, tāpēc visērtāk, ka pieaugušais ieņems tupus stāvokli.

Kā glābēji, mēs atrodamies aiz bērna, ar vienu savu nedominējošo roku pieturam krūškurvi, no priekšējās krūškurvja sienas un bērnu noliecam viegli uz priekšu. Otra roka – dominējošā, mums ir brīva un ar to sāksim piecus muguras uzsitienus ar dominējošās rokas plaukstas pamatnes locītavu, sitienus veicot no ķermeņa lejasdaļas, kur lāpstiņas beidzas, viļņveida virzienā uz plecu joslu.

Būtiski to darīt viļņveidīgi, vairāk uz galvgaļa un plecu joslu, nevis tīri perpendikulāri mugurai, tad tas nebūs tik efektīvi. To dara piecas reizes un tas ir jādara diezgan spēcīgi, lai tam vispār būtu kāda jēga. 

Ar vieglu paijāšanu noteikti nebūs līdzēts, jo tā ir potenciāli dzīvību apdraudoša situācija, ir jārīkojas adekvāti.

Bieži vien vecāki satraucas, ka viņi bērnam izdarīs kādu nozīmīgu traumu, piemēram, būs ribu lūzumi, protams, pilnīgi pasargāts no tā neviens nav, bet jāatzīmē, ka tas noteikti, svaru kausos liekot, ir ne tik kritiski un to ir iespējams izārstēt, bet dzīvība tiks glābta.

Kad ir veikti 5 šie muguras uzsitieni, uzreiz seko 5 vēdera grūdieni, tos literatūrā aprakstā kā Heimliha paņēmienu, bērns joprojām ir stāvus, nedaudz noliecies uz priekšu, mūsu vadošā plauksta ir saliekta dūrē un atrodas tieši virs nabas. Ar otru plaukstu aptveram pirmo tādā ciešā satvērienā un, esot bērnam tieši aiz muguras, veicam 5 reizes secīgus vēdera grūdienus, virzienā no vēdera priekšējās sienas uz mugurkaulu. Un tajā pašā laikā no kājgaļa uz galvgali. Virziens, kādā mēs šo spēka vektoru virzām sanāk no nabas uz pakauša pusi.

Tas ir jādara pietiekoši spēcīgi, lai tam vispār būtu kāda jēga. Pēc tam secīgi šīs darbības tiek atkārtotas. 

Praktiski, kamēr situācija neizmainās. Kādas var būt šīs situācijas izmaiņas – neefektīvais klepus kļūst efektīvs, bērns sāk skaļi klepot, spēj parunāt. Tad mēs nedaudz apstājamies, izvērtējam, vai tiešām klepus ir kļuvis efektīvs, un tad jau varam bērnu mudināt pašam aktīvāk klepot.

Ja iestājas sliktākais no scenārijiem

Ja iestājas sliktākā situācija, kad sāk aptumšoties apziņa, bērns kļūst apātisks, varbūt iestājas bezsamaņa, tad šīs darbības ir jāpārtrauc, jānogulda bērns uz zemes, jāpārbauda elpošana, un, ja tā netiek konstatēta, ir jāuzsāk sirds masāža un elpināšana.

Vēl viena būtiska lieta – izvērtējam vajadzību saukt ātro palīdzību, sevišķi neefektīvā klepus gadījumā, lai, kamēr klātesošie sāk darboties, mediķu brigāde jau ir ceļā un arī telefoniski dispečers otrā sarunas pusē būs tas, kurš palīdzēs vadīt šo situāciju. 

Par to, kā rīkoties, ja aizrijies zīdainis un bērns virs viena gada vecuma, plašāk skaties VIDEO: