Trīs dzemdības, pieci bērni

Pirmās dvīnītes ir vienas olšūnas, kā visi saka — māsiņas Olsenas! Piedzima pašas, abas svēra precīzi 2550 g un bija 50 cm garas, arī grūtniecība noritēja bez sarežģījumiem. Pirmās meitiņas Limbažu slimnīcā dzima vissāpīgāk — 9. stundas —, no 1 naktī līdz 9.55 un 10.05.

„Te ir divi! Prasu — kā? Man jau ir divi! — Viņa atsaka — smuki guļ divu olšūnu meitenītes!”

Dzīvē iegrozījās tā, ka 10 gadus vēlāk, sākot jaunu kopdzīvi, gribējām trešo bērniņu. Daktere ultrasonogrāfijā saka: „Te ir divi! Prasu — kā? Man jau ir divi! — Viņa atsaka — smuki guļ divu olšūnu meitenītes!” Jāteic gan, ka otrās dvīnītes grūtniecības laikā dikti ālējās manā puncī. Arī viņas piedzima pašas —  viena svēra 2800 g un bija 51 cm gara, otra 3000 g smaga un 52 cm gara! Dzemdības ilga  astoņas stundas Stradiņos perinatālajā centrā, jo, tā kā meitenes bija tik lielas, ārsti bažījās, ka varētu būt sarežģījumi. Par laimi — nebija. Krūts pieniņš abām tika pusotru gadu, kamēr pirmajām bija ticis tikai piecus mēnešus. Bet, kamēr es priecājos, ka man piens līst kā no avotiņa un mēnešreizes arī vēl nav sākušās, izrādās, ka man puncī jau notika dīvainas lietas! Mēnesi pēc tam, kad biju beigusi barot meitiņas, uzzināju, ka atkal esmu stāvoklī —– jau 16. nedēļā. Tā pati daktere ultrasonogrāfijā smaidot pavēstīja, ka gaidāms puika! Un, ja man ar otrajām dvīnītēm bija slikta dūša sākumā, bet pēdējo mēnesi briesmīgi niezēja āda (nieze pārgāja otrajā dienā pēc dzemdībām), tad ar puiku nebija vispār nekādu problēmu! Ja nebūtu punča, nedomātu, ka esmu grūta! Dēls piedzima visātrāk un visnesāpīgāk — Dzemdību namā no plkst. 0.40 līdz 6.10., svēra 3990 g, garums — 53 cm. Visas trīs reizes man lēja klāt asinis, jo nevērās ciet dzemde un es ļoti asiņoju, bet ar puiku tāpat jau ceturtajā dienā bijām mājās. Dēlu baroju ar savu pieniņu divus gadus.

Un pa kuru laiku lai domā, ka tev ir grūti? Tas bija jādara un viss!

Citu variantu nav!
Vai bija grūti? Kad esi tajā visā iekšā, ātri pielāgojies un pieņem visu kā pašsaprotamu, jo nav jau citu variantu! Katrā ziņā grūtākais tajā laikā nebija bērnu piedzimšana, bet sadzīviskas problēmas. Nedēļu pēc otro dvīņu dzemdībām īrētā dzīvokļa saimnieks pateica, lai atbrīvojam viņa viesmīlīgās telpas! Tāpēc tolaik domāt par to, ka ir grūti ar dvīņiem, nebija laika! Bija jādomā, kur dzīvot! Visas tās pārbraukšanas ar nedēļu veciem zīdainīšiem uz rokām... Ai, pat negribas atcerēties! Pārvācāmies uz laukiem pie mammas. Uz Rīgu pie ārstiem braucu ar divām ķengursomām — vienu uz muguras, otru uz vēdera, un tā trīs mēnešus! Pēc tam atkal pārvācāmies atpakaļ uz Rīgu. Un pa kuru laiku lai domā, ka tev ir grūti? Tas bija jādara un viss! Galvenais, ka gan pašai, gan bērniem ar veselību viss bija kārtībā un es pat brīnos, ka, neraugoties uz visiem stresiem un pārbraukšanām man tik ilgi saglabājās piens!
Pēc pirmajām dvīnītēm vispār bija spēle uz izdzīvošanu. 1991. gads, dziļi lauki, marlīšu autiņu kalni, pirmais vīrs mīlēja, maigi izsakoties, iedzert, es pa kūti ar visiem dvīņu ratiem slaucu govis... Smieklīgi, vai ne? Man bija tikai 19 gadu... Saņēmos un pēc diviem gadiem aizgāju prom no vīra! Uz vieglāku dzīvi? Nebūt nē... Pie vectēva uz veclaicīgu lauku saimniecību, kur n-tos hektārus pļāva ar rokām, kartupeļus stādīja ar rokām, zemi apstrādāja ar zirdziņu u.tt... Darīju to, jo tikai pēc tādiem noteikumiem es tur ar savām meitiņām varēju palikt. Vai ir laiks domāt par grūtumu?

Dēls ordeņa vietā
Puika piedzima kā ordenis par visu augstākminēto — mums jau bija savs dzīvoklis (nu, pareizāk sakot, bankai vēl 25 gadus...). Tomēr naudas dēļ nācās aizskrēju strādāt pa naktīm, kad dēlam bija četri mēneši. Jāatmaksā aizlienētā pirmā iemaksa par dzīvokli, ikmēneša maksājums bankai, rēķins par dzīvokli un komunālajiem pakalpojumiem... Vēl jau septiņiem cilvēkiem arī kaut kas jāēd. Četru mēnešu laikā, kamēr nestrādāju, sakrājās parāds par dzīvokli 300 latu un apsaimniekotājs jau sagatavoja papīrus tiesai. Tad gan sadusmojos — gāju uz sociālajiem dienestiem un vērsos pie apsaimniekotāja, jo neesmu taču dzērāja vai bomzis! Man tikko piedzimis piektais bērniņš, es tūlīt skriešu strādāt, vai tiešām esmu pelnījusi tiesas darbus? Sociālais dienests man piešķīra 75 latus parāda dzēšanai un 15 latus par bērnu. Apsaimniekotājs ar smīnu sejā vicināja papīrus un teica, ja nemaksāšu, atdos tiesu izpildītājam.
Atceros epizodi: pulkstens rāda 22. 00, puika piezīdies pie krūts, viņam labi, pieniņa tik daudz... Man 22.27 jābrauc uz darbu. Autobuss jau stāv pieturā, es caur logu to redzu (mums Muceniekos ir 16. autobusa galapunkts). 22.22 norauju puiku no krūts, iegrūžu lielajai meitai rokās, uzrauju jaku un skrienu uz autobusu! Asaras tek, piens tek... 
Un tā es skrienu uz savu autobusu 22.27 jau gandrīz piecus gadus! Autobusa vadītāji jau zina, ka pēdējā brīdi atskries trolejbusniece, un tikai tad var braukt...
Tā kā visi bērniņi ir nākuši caur savām grūtībām, bet vai kaut kas mainīsies, ja kunkstēšu, ka man ir grūti?