Dvīņu barošana. Pieredzes stāsts
Vai tev šķiet, ka pirmie zīdīšanas mēneši ir smagi un nogurdinoši? Tikai uz mirkli iedomājies, kā ar to tiek galā dvīņu māmiņas? Pieredzē dalās divu burvīgu dvīņu meiteņu Alises un Beātas māmiņa Guna Kaņepe.
Viss sākās ar piedzimšanu. Meitenes nāca pasaulē ar ķeizargriezienu, un uzreiz pēc operācijas viņas atnesa pabarot. Pirmo pie krūts liku Beātu (viņa piedzima pirmā). Veicās ļoti labi — viņa uzreiz saprata, kas jādara un sāka zīst. Kad viena meita bija pabarota, liku pie krūts Alisi. Ar viņu tik vienkārši neveicās. Alise negribēja zīst (vai arī nesaprata, kas jādara). Talkā nāca gan ārsti, gan māsiņas, gan vīrs, bet mocījāmies veselu stundu, kamēr viņa kaut ko dabūja iekšā un bļaudama aizmiga.
Viena meita sākumā ēda stundu, stundu varēju atpūsties, bet pie krūts bija jāliek otra meita, kura arī ēda stundu un ilgāk
Nākamās barošanas reizes bija līdzīgas. Pirmā meita ēda, bet otra
negribēja. Tā kā meitenes pēc piedzimšanas svēra tikai mazliet virs
2300 g, viņas bija jābaro ik pēc divām stundām. Pagulēt tikpat kā
nevarēju, jo viena meita sākumā ēda stundu, stundu varēju
atpūsties, bet pie krūts bija jāliek otra meita, kura arī ēda
stundu un ilgāk. Ārsti ieteica, ka jāmācās barot kopā, lai man tas
process vieglāks. Slimnīcā izmēģinājāmies dažādās pozās, bet nekas
nesanāca. Ja pirmā meitiņa visu laiku zīda un gribēja ēst, otra
tikai pie krūts bļāva un neļāva pirmajai ēst. Secinājām, ka vieglāk
tomēr barot katru atsevišķi. Pēc diviem mēnešiem arī otra meita
bija sapratusi, kā jāzīž, un varēju atsākt barot abas meitenes
reizē. Man bija ļoti labas sedziņas, kurās abas meitenes ietinu un
tad salipināju kopā. Viņas gulēja kā kūniņās. Tad paņēmu klēpī
lielu spilvenu (vai divus) un zem katras kūniņas pieliku sev pie
krūtīm. Bija reizes, kad pat kopā ēdām. Es ēdu un viņas pie krūtīm.
Bet jāsaka godīgi — man vēl arvien šķiet, ka vieglāk tomēr barot
katru atsevišķi.
Piebarošana
Četru mēnešu vecumā viena meita (tā pati, kas sākumā negribēja
zīst) atteicās no krūts, tikai bļāva un bļāva. Nekas cits neatlika,
kā vienu meitu barot ar krūti, bet otrai — taisīt mākslīgā piena
maisījumu. Paralēli vajadzēja pienu arī atslaukt, jo līdz
četru mēnešu vecumam biju barojusi divas meitas un organisms
nesaprata, ka tagad viena meita vairs no krūts neēd. Tā nomocījos
aptuveni mēnesi, līdz man tas kļuva par grūtu. Tad arī otrai
meitiņai laupīju krūts priekus, lai abas barotu no pudelītes un man
pašai būtu vieglāk. Nu arī vīrs varēja naktīs iedot meitām
pudelītes un es beidzot varēju pagulēt. Ar pudelītēm gāja
vienkārši, sākumā pati turēju abām pudelītes, bet beigās
iemācījāmies palikt viņas uz sāniem un iestiprināt pudeles, lai
pašiem nav jātur. Protams, stāvējām blakus, lai redzētu, vai viss
kārtībā. Jau pusgada vecumā meitas pašas turēja pudeles un mācēja
padzerties patstāvīgi.
No pusgada sāku meitas piebarot. Uzreiz nopirkām divus barošanas
krēsliņus, citādi vienam cilvēkam tas būtu par grūti. Nosēdinājām
vienu pret otru (lai interesantāk) vai pret logu, bet pati priekšā.
Abām ēdienu taisīju vienā traukā un baroju ar vienu karoti. It kā
jau tas neesot pareizi, bet viņas tāpat viena otras knupi paņēma,
ūdens pudelītes sajuka utt. Barošanas laikā es viņām daudz ko
stāstīju un paralēli iedevu vienai karotīti, tad otrai — tā mums
viss sanāca. Bija viens periods, kad viņas ļoti gribēja ēst ļoti
ātri. Tad bija jāpagūst vienai žigli ielikt mutē, tad otrai, tad
atkal pirmajai, citādi sāka bļaut!:-) Bet man nekad nav radusies
doma nolīgt aukli, lai tiktu ar viņām galā. Es neuzskatu, ka tas ir
vajadzīgs.
Vai dvīņu meitenes nesajūk?
Cilvēki prasījuši, vai jau sākumā, pamīšus ņemot meitas uz
barošanu, neesmu tās sajaukusi? Atbilde ir NĒ! Es abas atšķīru jau
uzreiz pēc dzimšanas. Pat dzemdību nodaļā teicu, ka tie nav
identiskie dvīņi. Lai gan viņi teica pretējo! Arī tagad man šķiet,
ka abas ir pilnīgi atšķirīgas, lai gan visi saka: vienādas.:-)
Gaidu, kad viņas paaugsies un citi arī redzēs tās „krasās”
atšķirības. Visi ģimenes locekļi, ar kuriem bieži uzturamies kopā,
piekrīt, ka meitenes ir dažādas, bet tie, kas redz vienreiz nedēļā,
— nevar atšķirt. Piemēram, vīrs viņas diezgan bieži sajauc, jo maz
ir mājā (vīram katru dienu, izņemot svētdienas, ir darbs). Bijuši
pat kuriozi: pabaroju vienu meitu un prasu, lai vīrs iedod otru,
bet viņš atnes to pašu! Saku vīram: „Tā taču nav Alise!”, bet viņš
strīdas: „Ir gan!” Ja jau vīrs tik pārliecinoši to saka, noticu un
baroju. Sāku barot, bet meita nemaz nedomā ēst, tikai grib gulēt.
Tikmēr otra gultiņā bļauj, un vīram neizdodas meitiņu nomierināt.
Labi, ka laikus atjēdzos, ka tomēr man rokās ir Beāte, kas tikko
smuki paēdusi, bet vīrs mēģina mierināt Alisi, kas ēst vēl nav
dabūjusi, tāpēc izmisīgi cenšas mums to paziņot.
Man daudzi saka: varbūt es jau no sākuma esmu viņas sajaukusi? Bet
es zinu, ka neesmu, jo Alisei no dzimšanas uz labās lāpstiņas ir
maziņš sarkans punktiņš, un pēc tā es vienmēr varu zināt, kura ir
kura.
Autore: Guna Kaņepe