Mammamuntetiem.lv ciemojas trīnīšu ģimenē!

Ultrasonogrāfijā sola dvīņus, tad četrīšus

Kad ierodamies ciemos, mazie ir visai rezervēti, pa gabaliņu noraugās uz atnestajām dāvaniņām, bet klāt neiet. Vēlāk – māsa un Marks jau paši nāk draudzēties, smaida un vēlas aptaustīt manu pildspalvu, ar ko pierakstu māmiņas Viktorijas stāstīto. Arī paslēptais diktofons tiek visai ātri atrasts un mēģināts nogaršot. 

Trīnīšu mamma atminas laiku, kad mazie vēl bija tikai puncī. Ultrasonogrāfijā, toreiz 27 gadus vecajai Viktorijai, paziņots, ka gaidāmi dvīņi, bet tad daktere ilgāk palūkojusies uzņēmumā un radušās aizdomas, ka tomēr būs četri mazuļi. Visiem acis lielas, tādēļ nolemts pārstartēt datoru. Kad tas atkal ieslēgts, skaidri varējis redzēt, ka gaidāmi trīnīši - “tātad, tikai trīs”, bija neliels atvieglojums.

Vaicāta par sajūtām, uzzinot šādus jaunumus, Viktorija atzīst, ka jutusies laimīga. Visām draudzenēm jau bijuši bērni, protams, pa vienam, bet viņai šie bija pirmie gaidāmie mazuļi. Visu grūtniecības laiku Viktorija turpinājusi sportot. Vēl divas nedēļas pirms dzemdībām peldējusies. Grūtniecību izstaigājusi bez jebkādām grūtībām. Mamma domā, ka palīdzējusi sportošana. Vienīgais, kas traucējis, bijis grūti gulēt. Viktorija pieļauj, ka trīskāršā laime viņu mājās varētu būt saistīta ar to, ka vīra tēvam ir dvīņu brālis. Iespējams, daudzaugļu grūtniecība ir iedzemita, pasmaidot sacīja trīnīšu mamma. 

 

Paziņoja, ka gaidāmi dvīņi, bet tad daktere ilgāk palūkojusies uzņēmumā un radušās aizdomas, ka tomēr būs četri mazuļi. Visiem acis lielas, tādēļ nolemts pārstartēt datoru.

Bail braukt mājās no dzemdību nama

Mazuļi ar ķeizargrieziena operāciju pasaulē nāca 2011.gada 15.septembrī, Viktorijas 36.grūtniecības nedēļā. Māmiņa domā, ka būtu vēl kādu laiku staigājusi, bet ārsti baidījušies, ka pie šādas daudzaugļu grūtniecības neatslāņojas placenta, tādēļ mazie pasauli ieraudzīja jau tik agri. Neraugoties uz to, visi dzima ar pietiekamu svaru, veseli un stipri. Vecākā ir māsa, kas piedzima 2300 gramu smaga, tad sekoja Marks ar 2280 gramiem, bet "pastarītis" Aleks bija ap 2000 kilogramu smags. Iedomājieties – vēderā māmiņa nēsāja teju septiņus kilogramus!

Mamma grūtniecības laikā bija pieņēmusies par 25 kilogramiem, taču pēc dzemdībām dažu dienu laikā viss gandrīz arī zaudēts, jo bijis ļoti daudz uztraukumu.

Viktorija atzīst, ka pirms tam lasījusi daudz literatūras par daudzaugļu grūtniecību, dzemdībām, tādēļ gaidījusi no ārstiem īpašu attieksmi, bet nekā. Mazuļi pasaulē nāca Rīgas Dzemdību namā. Pēc piedzimšanas viņi tika ievietoti intensīvās terapijas nodaļā, bet jau trešajā dienā atnesti māmiņai, lai pati kopjot mazuļus. Uz nodaļu bijusi viena vai divas māsiņas. 

Viņa bija lasījusi, ka trīnīšus slimnīcā novēro vismaz mēnesi, bet te – brauciet uz mājām! Viņa atzinās, ka raudājusi un domājusi, ka, aizbraucot mājās, viņi visi nomirs. 

Māmiņai šie ir pirmie bērniņi, nekas nav zināms, kā tos vislabāk apkopt un kur nu vēl trīs reizē! Viņa gaidīja palīdzību, bet nesagaidīja. Viktorijai pateikuši, ka visas mammas pašas tiek galā ar saviem bērniem, un tas arī jāpaveic viņai. Mazie lāga negribējuši ēst, mammai satraukums liels. Piektajā dienā pēc dzimšanas trīnīšus rakstīja ārā no slimnīcas, un tad mammai iestājusies panika. Viņa bija lasījusi, ka trīnīšus slimnīcā novēro vismaz mēnesi, bet te – brauciet uz mājām! Viņa atzinās, ka raudājusi un domājusi, ka, aizbraucot mājās, viņi visi nomirs. Viņa atteikusies braukt mājās. Tad atrasts risinājums – mamma ar mazuļiem nogādāta Bērnu slimnīcā “Gaiļezers”, kur uzreiz sajutusi citu attieksmi, māsiņas bijušas atsaucīgas, izpalīdzīgas un nedēļas laikā mammai iemācījušas, kā nomazgāt bērniņus, kā tos apkopot un citas lietas, radot jaunajai māmiņai drošības sajūtu, kad viņa nokļūs viena mājās. “Tur es saņēmu reālu palīdzību,” saka Viktorija, slavēdama bērnu slimnīcas personālu.

Sveikas, mājas – atvedām trīs bēbīšus!

Pirmo laiku pēc atgriešanās mājās māmiņa jutusies “drausmīgi”. Pašai vēl nedrošība, milzīgas atbildības sajūta, pēcdzemdību nespēks, bet mazie visu laiku prasa savu – ēst, mainīt autiņbiksītes. Lai gan pati gribējusi mazos barot ar krūti, ātri sapratusi, ka tas nebūs iespējams. Mammas pienu mazie dabūja aptuveni trīs nedēļas. Piens kļuvis arvien mazāk un mazāk, bet Viktorija pat pedējos 10 gramus sadalījusi katram pa pilienam. Māmiņa stāsta: ” Viens pie vienas krūts, otrs pie otras, bet trešais jau gaida rindā un bļauj pēc ēdiena, bet viņam tiek tikai pudelīte. Kad pēdējais pabarots, jau tūlīt jāsāk barot tas, kurš paēdis pirmais. Neiespējami.” Tā nu mazie sākti barot ar piena maisījumiem. Līdz gada vecumam mājās dzīvojis arī tētis Ģirts (bērnu dzimšanas laikā viņam bija 35 gadi).

Ģimene mitinās parastā daudzdzīvokļu mājas trīsistabu dzīvoklī, lai gan paši reāli apdzīvo divas istabas. Turklāt dzīvoklis atrodas piektajā stāvā, mājai lifta nav. Vienā istabiņā dzīvo omīte, kura jau ir cienījamā vecumā un palīdz tikai tik, cik vīram ir pagatavotas vakariņas. Mamma Viktorija gatavo ēst mazajiem un pati ēd reizi dienā – pašā vakarā, kad mazie nolikti gulēt. Pa dienu mutē iemetot kādu augļu gabaliņu, kas paliek pāri no bērniem, vai kādu konfekti, bet kārtīgs ēdiens tiek baudīts vakarā. Tad gan mamma sev saliekot apkārt visu ko un mielojoties ilgi, lai izbaudītu mieru. 

Mamma Viktorija gatavo ēst mazajiem un pati ēd reizi dienā – pašā vakarā, kad mazie nolikti gulēt. Pa dienu mutē iemetot kādu augļu gabaliņu, kas paliek pāri no bērniem.

Un miers šajās mājās tiešām ir svētība un pieejams pāris stundu diennaktī – kad mazie guļ. Minūte – tas ir jau pārāk ilgs laiks, lai mazuļus atstātu vienus. Mājās viss ir novietots tādā augstumā, lai mazo apaļie pirkstiņi, kas gatavi rosīties nepārtraukti, neko nevarētu aizsniegt. Pat televizoru nācies pārvietot jau daudz augstākā trajektorijā nekā tas bija sākotnēji. Mazo istabā arī viss iekārtots, lai būtu droši – tur atrodas vien trīs gultiņas un spēļmantiņas. Vairāk nekā lieka! Virtuvē mazos vispār nevarot laist, tad haoss neizbēgams. Ēst mamma gatavo tad, kad bērni guļ. Māsa Elizabete pagaidām ir visapķērīgākā – mākot attaisīt jebkuras durvis dzīvoklī. Arī es novēroju, kā mazā atbīdīja koridora apģērba skapja durvis, tad steidzās pie mammas sūdzēties, (rādot ar pirkstu un skaļi izpaužoties, jo vēl īsti nerunā). Viktorija paskaidro – meitai bail no putekļusūcēja, bet durvis nevar atturēties neattaisīt, taču tad pati baidās.

Katram mazulim savs raksturs un sava līdzība

Mazie pēc izskata ir pilnīgi atšķirīgi, arī puikas. Tāpat raksturs katram savs. Pēc mammas sniegtā bērnu raksturojuma – māsa ir profesore, kā jau vecākā, Aleksiņam ļoti svarīga ir ēšana. Pat grāmatiņā viņš sākumā pamanīšot cepumiņu un tikai tad, piemēram, kādu dzīvnieciņu. Kad ciemojāmies, Aleks bija viskautrīgākais un galvenokārt uzturējās savā istabā, ik pa laikam vien palūrot pa durvīm, vai ciemiņi vēl tepat. Toties viskomunikablākais ar mums bija Marks – ļoti smaidīgs, omulīgs mazulis. Pēc stundas ciemošanās jau bija pavisam iejuties un gatavs atklātai draudzībai. Mamma stāsta, ka māsiņa staigāt sākusi jau gada vecumā, Marks – nedaudz pēc gada, bet Aleks tikai šomēnes – kā jau visjaunākais. Viktorija uzskata, ka bērnu attīstībā daudz līdzējušas rehabilitācijas nodarbības Gaiļezera bērnu slimnīcā. Tur pabūts jau četras reizes un drīzumā ģimene dosies uz pēdējām nodarbībām. Māmiņa sazinās teju ar visām Latvijas trīnīšu ģimenēm, arī ar ģimeni, kurā mazuļi dzima aptuveni vienā laikā ar Buividiem. Viktorijas mazuļi attīstībā esot priekšā. Viņa domā, daudz devusi rehabilitācija, kā arī pašas sportiskais ķermenis. Arī tagad mamma esot atsākusi skriet. Un izskatās māmiņa satriecoši, vienīgi acis nodod – lai gan tās mirdz no laimes, nogurumu gan nevar noslēpt. Tomēr māmiņa atzīst, ka tagad, kad bērni jau paaugušies, ir daudz vieglāk nekā bērniņi vēl bija zīdaiņa vecumā. Bērni ne reizes nav slimojuši – divreiz vien saķēruši iesnas. Kad piesakāmies ciemos, māmiņa brīdina, lai mēs – es, redaktore Aija un fotogrāfs Mārtiņš, būtu pilnīgi veseli. Un tas ir saprotams – ja saslimst trīs bērniņi vienlaicīgi, mājiniekiem rūpes trīskāršojas. Ikviena māmiņa zina, ko nozīmē slims bērns!

Podiņmācība

Mamma Viktorija mazuļus pamazām mēģina radināt pie podiņa. Dienā 5-6 reizes mēģinot uzsēdināt uz podiņa savus delverus. Pagaidām panākumi no rītiem esot vien māsai. Arī ēst ar karotīti visi jau apgūst pilnā sparā. Šoruden mazuļi dosies uz bērnudārzu, mamma izcīnījusi iespēju mazuļus iekārtot paātrinātā kārtībā. Aukle trīnīšu pieskatīšanai izmaksātu ļoti dārgi. Kad mazie būs apraduši ar bērndārznieka gaitām, mamma plāno atgriezties darbā. Abi ar vīru viņi strādā Rīgas pašvaldības policijā. Turklāt Viktorija šomēnes ir paveikusi praktiski neiespējamo – 4.janvārī aizstāvēts bakalaura grāds tiesību zinātnēs Latvijas Universitātē. 1.februārī mammai būs izlaidums, bet tētis patlaban studē maģistratūrā, un bērni viņu darba dienās redzot vai nu no rīta, vai vakarā, taču brīvdienās gan tētis iesaistās mazuļu audzināšanā “pa pilnu programmu”.

Valsts finansiālais atbalsts daudz palīdzējis

Pēc mazuļu piedzimšanas Buividu ģimene no valsts saņēma 6000 latu pabalstu, bet vēl 3000 latu piešķīra Rīgas dome. Šis finansiālais atbalsts ģimenē tiek novērtēts, taču mamma Viktorija uzskata, ka arī citās ģimenēs, kur dzimst pa vienam bērniņam, atbalstam būtu jābūt lielākam. Jau pirms bērniņu piedzimšanas ģimene iztērējusi aptuveni 1000 latu pašu nepieciešamāko lietu iegādei, pēc piedzimšanas – vēl aptuveni tikpat daudz. Par piešķirtajiem pabalstiem svaigi izremontēts dzīvoklis. Tiesa, lai lētāk, visu darījuši paši un ne jau to “šikāko”, vienkārši, - lai būtu tīrs un svaigs. Pamperiem vien mēnesī tērēti ap 100 latiem, arī piena maisījumi maksā visai bargu naudu. Māmiņalgā Viktorija saņēmusi ap 500 latiem – algu kā par vienu bērnu, bet par katru nākamo pieplusoti vēl 100 lati. Ģimene apdomā katru latu, ko tērē, lai gan saprot, ka nav no tām sliktāk situētajām ģimenēm Latvijā. Viņi nesūdzas, bet ar savu izglītību un darbu cer nodrošināt sev un saviem bērniem normālu nākotni. Visgrūtāk esot morāli – kad sociāli aktīvs cilvēks ir tā “iesprostots” mājās, bet Viktorija zina, ka viss ir pārejoši, un bērniņi jau krietni paaugušies. Kad sāks iet dārziņā, tad jau arī mamma sev varēs atvēlēt vairāk laika. Mamma priecājas par katru ciemiņu mājās, lai gan tāda mierīga pasēdēšana ar draudzenēm un izrunāšanās jau nesanāk – mazie nemitīgi prasa uzmanību. Vaicāta, vai kādreiz vēl vēlētos kādu bērniņu, Viktorija šķelmīgi pasmaida un atzīst:”Drīzāk nē nekā jā. Nevar tikai dzemdēt, jādomā arī par bērnu nākotni”.

Attiecības ar vīru pēc trīņiem ir savādākas

Viktorija atzīst, ka jebkurā ģimenē pēc bērniņa piedzimšanas divu pieaugušo cilvēku attiecības mainās, un tā ir arī viņu ģimenē. Rūpju daudz, visi noguruši. “Bet mēs esam pieauguši cilvēki, visu saprotam. Skaidrs, ka pārbaudījums tas ir,” saka Viktorija. Dažreiz ar vīru rodoties sīkas nesaskaņas, kā un ko labāk darīt bērnu audzināšanā, bet tas viss ir nieks. Bērnu smaids atsver visas grūtības. Māmiņa atzīstas, ka viņa cenšas darīt visu, lai bērni neraudātu, citādi galva pavisam “iet riņķī”. Viņa mazos nelutina tādā mērā – mazais iepīkstas un tūlīt tiek iedots, piemēram, savs mobilais tālrunis. Nē, bet mamma cenšoties uzreiz novirzīt bērna uzmanību uz ko citu, lai kreņķis nebūtu tikt liels. Tas var būt kāds gardums, jauna mantiņa vai grāmatiņa.

Mamma neapzināti pati “uzzīmējusi” savu bērnu sejiņas

Kad bija vēl gaidībās, Viktorija ļoti vēlējusies divus dēliņus un vienu meitiņu. Tā arī notika. Vēl viņa vēlējusies, lai bērniņiem vaigos būtu bedrītes, un patiešām – diviem no trīņiem tādas arī ir. “Es laikam pati uzzīmēju savu bērnu sejiņas,” smaidot teica Viktorija. Mazuļi nemitīgi atdarina cits citu – līdzko ko viens kaut kur mēģina uzrāpties, arī pārējiem to vajag. Ja kāds to vēl nespēj izdarīt, skrien pie mammas sūdzēties. Ar mantām arī esot kašķi – it kā visas rotaļlietas pieder visiem, bet katrs uzskata, ka manta ir viņa. Kad brīžam liekoties, ka iet pavisam traki, mamma apguļas zemē un mazuļiem tad lieli brīnumi – visi sāk dauzīties un iestājas pamiers vismaz savā starpā. Kamēr esam ciemos, ik pa laikam mammam klēpī ieraušas kāds no mazajiem, bet nav tā, ka uzreiz visi kautos par šo silto vietiņu. Grūtības sagādā sasēdināt visus pie mammas, lai kopā nofotografētu. Pirmajā mēģinājumā tam nepiekrita Aleks, bet otrajā – Marks ar māsu nevarēja vienoties par “izvietojumu”. Tomēr dažas bildītes paguvām “noķert”, lai gan kāds no bērniņiem izrādīja neapmierinātību. Marka uzmanību es novērsu, uzliekot sev galvā klucīšus. Tas viņam patika. Mammas pacietībai jābūt neizmērojamai, jo mēs pēc stundu ilgas ciemošanās sajutāmies visai piekusuši. Mūsu viesošanās reizē puisīši bija saģērbti gandrīz identiski, taču ikdienā māmiņa viņus neģērbj vienādi, sakot, ka katrs ir personība. Ja nu gadās, ka kāds uzdāvina vienādus apģērbu komplektiņus, tad jau mamma arī sapucējot vienādi, bet apzināti nepērk vienādas drēbītes.

Nedarbi

Mammai vaicāju par lielāko nedarbu, ko bērni jau paguvuši paveikt. Viktorija atminējās vienu reizi, kad visiem bija jādodas pie ārsta, laika maz, visi vienlaicīgi jāsaģērbj, bet mazuļi bija tikuši klāt “Sudocrem”, kas ir ziede ļoti sausai ādai. Mazie bija krēmu izsmērējuši uz sejas lielā daudzumā. Māmiņai iestājās panika – kā dažās minūtēs mazuļus dabūt atkal tīrus? Labi, ka māmiņa sapratusi, ka ar ūdeni to nevar darīt – slaucījusi ar lupatiņām. Vienu reizi ar vīru nolēmuši visus mazuļus novannot reizē. Ārprāts! Sapratuši, ka otro reizi šo procedūru vairs neatkārtos – nobildējuši vien visus vannā un mazgājuši atsevišķi. Vannošanās ir īpaša lieta – visiem patīk un katrs nevar sagaidīt savu rindu. Bet, kad tiek mazgāts pēdējais, vīrs vienmēr nopūšas un saka, ka labi, ka šis ir pēdējais un nav vēl ceturtais rindā! Šajā mājā garlaicības nekad nav un vēl krietnu laiku arī nebūs.

Mēs bijām ciemos pie fantastiskas ģimenes, kurā bērni aug laimīgi ar laimīgiem vecākiem. Saka, ka grūtības norūda un tās netiek vairāk par to, cik daudz mēs spējam tās panest, un, ja vēl mērķis ir tik cēls! Izturību un sirdsmieru vēlam ne tikai Buividu ģimenei, bet arī citām trīnīšu ģimenēm!