Dzīve ar trīnīšiem. Vai tiešām pirmais gads ir grūtākais?

Kovisāru ģimenē aug četri bērni – Toms (6 gadi) un trīnīši Miks, Emma un Emia (4 gadi). 

Vai pēc gadiņa kļūst vieglāk?

Nereti par dvīņu, trīņu un pat par viena zīdaiņa audzināšanu vai kopšanu mēdz teikt, ka pirmais gadiņš ir tas grūtākais. Pēc tam jau mazuļi kļūst lielāki, nav tik daudz ucināmi… Vaicāta, vai tam var piekrist, Baiba norāda, ka grūtības un izaicinājumi, audzinot četrus mazus bērnus, nekur nav zuduši, bet kļuvuši citādāki. “Tad, kad bērni bija pavisam mazi, es piekusu fiziski. Pēc tam domāju – kad viņiem būs gads, divi, viņi jau būs patstāvīgāki. Bet tad sākās skriešana viņiem pakaļ un ķeršana.. 

Tad domāju – kad bērniem būs četri gadi, būs jau stabilāki. Jā, nu viņi fiziski jau var vairāk, bet tagad sākas posms, kad viņi sāk dalīt lietas un katrs pieprasa savu. Tieši psiholoģiski tagad grūtāk, jo bērniem vēlmes atšķiras – viens grib skatīties Mašu, viens Ķepu patruļu, cits grib misteru Bīnu. Kad braucam mašīnā, tas, kurš sēž pa vidu ir situācijā, kad tie, kas sēž pie durvīm, negrib vidū sēdošo bērnu izlaist laukā, jo tās nav viņa durvis,” smejot stāsta Baiba un piebilst, ka šis ir tas laiks, kad vecākiem bērniem ir tik daudz kas jāskaidro, jāstāsta, un ir ļoti grūti savaldīties. Vienlaikus tagad bērni ir tik lieli, ka var paši izdarīt jau ļoti daudz, tomēr – “jo bērni ir patstāvīgāki, jo vairāk viņi var izdarīt – kaut kur uzkāpt un nokāpt, zīmēt uz sienām, ar nagu laku uzkrāsot sev lūpas, sazīmēt skapīti…” ikdienu iezīmē četru bērnu māmiņa un atzīst, ka ar nepacietību gaida, ko jaunu bērnu audzināšanā nesīs nākamie gadi.

Ikdienas knifiņi dzīvei ar trīnīšiem

Šobrīd, kad bērni jau ir paaugušies, Baiba atzīst, ka laba ir prakse ļaut bērniem citam no cita atpūsties, no pašu radītās kņadas. “Mēs nevaram izdalīt katru bērnu, bet citreiz pa pāriem aizsūtam bērnus uz laukiem. Pēc tam, kad mēs atkal satiekamies, bērni un vecāki ir atpūtušies, atvilkuši elpu un varam atkal darboties tālāk,” teic Baiba. Jautāta, vai ērtāk ir bērnus ģērbt vienādi vai atšķirīgi, viņa spriež, ka iespējams, ka vecāki izvēlas ģērbt bērnus vienādi, jo tā ir vieglāk – mazā bērnu vecumā tā var izvairīties no strīdiem par to, ka bērni grib tādas pašas drēbes kā māsai vai brālim. Tāpat dzimšanas dienas dāvanas kādu laiku var būt izaicinājums – noteikti būs brīdis, kad dvīņi un trīņi vēlēsies saņemt vienādas dāvanas, bet, augot (un īpaši, ja ir atšķirīgi dzimumi), vēlmes katram var būt citas. 

Kovisāru ģimene neilgi pēc trīnīšu dzimšanas. Foto no privātā arhīva.

Ieteikumi pirmajam gadiņam dzīvei ar trīnīšiem no Baibas 

Trīnīšu mamma norāda, ka pirmajā trīņu dzīves gadiņā viņai nebija tik daudz laika domāt par savām sajūtām un to, ko viņa pati grib. Tagad, kad Baiba ir atsākusi strādāt pilnas slodzes darbu, viņa redz, ka laika sev ir gaužām maz. 

“Pēc dzemdībām man nebija laika ne nomāktībai, ne depresijai. Tagad man gribas kaut ko sev, bet es saprotu, ka nevaru tik viegli atrast laiku sev. 

Apzinos, ka uz laiku esmu vairāk mamma, vairāk saimniekoju pa mājām,” stāsta Baiba. 

Vaicāta, kas ir tie padomi, kas ir noderējuši viņai no citiem trīņu vecākiem, Baiba atzīst, ka viņa bērnu audzināšanās cenšas vairāk paļauties uz sevi. “Jā, es varbūt pieļaušu kļūdu, bet es pati no tās kļūdas mācīšos. Jāsaka, ka, piedzimstot trīnīšiem, dzemdību iestādē nesaņēmu īpašus padomus, kā plānot dzīvi ar trīnīšiem, vairāk tika padomi par bērnu veselību. Protams, kad gaidi trīnīšus, ļoti gribas zināt, kā ir gājis citiem!” atzīst trīnīšu mamma.

• Mazas, mazas lietiņas 

Sarūpēt pūriņu trīnīšiem ir citādāk nekā vienam bērniņam – ne tikai viss vai gandrīz viss jāpērk pa trīs, bet jāņem vērā, ka visticamāk, bērniņi būs ļoti maziņi. Iespējams, ka sarūpētās drēbītes un autiņbiksītes bērniņiem sākumā būs par lielu – tādā gadījumā slimnīcas mēdz piedāvāt šīs lietas.

• Palīdzība no malas

Ir ļoti svarīgi jaunajiem vecākiem, kam ģimenē ienāk trīnīši, saņemt palīdzību no malas – to iesaka daudzi, bet vai visiem ir iespējams šādu palīdzību saņemt? “Mums pirmos sešus mēnešus palīdzēja ome, kas dzīvoja pie mums, pēc tam divus mēnešus bija auklīte. Nebija viegli, bet es iemācījos lūgt palīdzību. Mums nāca palīgā daudz un dažādi cilvēki, manas draudzenes, un, manuprāt, tas ir arī iemesls, kāpēc trīņi it tik pieraduši pie sabiedrības un nav kautrīgi,” teic trīnīšu mamma. 

• Režīms – jā ēd, tad ēd visi!

Trīnīšu vecākiem režīms ir pilnīga nepieciešamība, uzskata Baiba. Tas nozīmē – kad ēda viens mazulis, uz ēšanu tika modināti arī citi, arī gulēšanas laikus vecāki centās saskaņot, lai mazuļiem ir vienots ritms. Trīņu māmiņa norāda – ja ģimene nebūtu ievērojusi režīmu, jau tā nedaudzās miega stundas saruktu vēl vairāk. “Pirmos mēnešus mazie bērni daudz guļ un ēd, jo dvīņi un trīņi parasti piedzimst mazāki un viss zīdainīšu spēks aiziet ēšanā. Barošana paņēma ļoti daudz laika – katrs mazais bija jāizcilā uz atraudziņu, jāpietur pudelīte, mazie ēdot mēdza aizrīties… Ar visu režīma ievērošanu man gulēšanai atlika ļoti maz laika, jo, kamēr mazie gulēja, vajadzēja gan mazgāt drēbītes, barošana traukus, veltīt uzmanību vecākajam dēlam,” stāsta Baiba.

Māsiņas un brālītis. Foto no privātā arhīva.

• Ūdens aparāts vai citas sildīšanas ierīces barošanas atvieglošanai

Ja nepieciešams barot mazuļus ar mākslīgo piena maisījumu, ir ieteikums iegādāties ūdens aparātu, kas uzriez piedāvā siltu un vēsu dzeramo ūdeni, no kura uzreiz var iegūt piena maisījuma pagatavošanai vēlamo temperatūru. Tāpat ir vērts apsvērt citu rīku iegādi, kas atvieglo maisījuma pagatavošanu.

• Knupītis – var būt noderīgs

Lai arī par knupīšiem ir dažādi viedokļi, parasti dvīņiem un trīnīšiem piedāvā knupīšus. “Mums knupīšus iedeva slimnīca – arī mans nopirktais vismazākais knupītis mazajiem bija par lielu! Ja ar vecāko dēlu no slimnīcas personāla bija vairāk negatīva nostāja par knupīša lietošanu, tad ar trīnīšiem tā bija ļoti noderīga lieta,” atceras Baiba. 

• Māmiņas labsajūtai – vingrošana

Nereti dvīņi un trīņi nāk pasaulē ar ķeizargrieziena operāciju, pēc kuras ir labi saņemt fizioterapeita konsultāciju vai vingrojuma ieteikumus, lai māmiņa labāk justos, stiprinātu savus muskuļus. 

• Neaizrauties ar dažādu mantu un ierīču iegādāšanos

“Bērniem tik daudz mantu nemaz nevajag – mēs nepirkām ne karuselīšus, ne ko citu. Vienīgais noderīgai palīgrīks, kas mums bija, bija šūpuļkrēsliņi. Jā, zinu, ka ar tiem neiesaka aizrauties, bet man ar trim bērniem bija vajadzīgs kāda vieta, kur bērnus atlikt droši, lai man atbrīvotos rokas,” stāsta māmiņa.

• Gulēšana – bērniem kopā

“Manuprāt, ir labi, ja bērni var gulēt cieši kopā, lai bērni jūt viens otru, jo vēderā jau viņi ir bijuši kopā. No divām gultiņām savienojām un izveidojām vienu lielu gultiņu, un guldījām trīnīšus kopā. Katram mazulim bija savs pakaviņš, bet mazuļi gulēja vienā gultiņā. Apmēram trīs mēnešus likām mazuļus kopā. Tas arī ir vieglāk, lai nav jāskraida pie katra no bērniem atsevišķi,” iesaka Baiba.

Kad trīnīši jau paaugušies. Foto no privātā arhīva.

• Pastaigas

Baibas ģimene sākotnēji izvēlējās iegādāties nevis trīņu ratus, bet vienus dvīņi ratiņi un vienus atsevišķos ratiņus. “Mēs izvēlējāmies dvīņu ratus un vienus atsevišķos ratus, jo sākuma posmā man parasti kāds palīdzēja iziet laukā. Tāpat tas bija vieglāk, ja kāds no mazuļiem negulēja kopā ar pārējiem – tad pastaigā varēja doties tikai divi mazuļi. Jāņem vērā, ka ratiņi trīņiem ir ļoti smagi, bet ir pieejami arī tādi,” pieredzē dalās Baiba.

• Stingras robežas

Jā, trīņu mamma norāda, ka par to jau ģimene sākusi domāt mazuļi pirmajā gadiņā. “Ar trim bērniem tas ir ļoti svarīgi. Kad izlēmu mazāks beigt naktī barot, tad arī pie tā pieturējos. Jā, divas naktis bija grūtākas, bet pēc tam mazie gulēja labāk. Neieviesu arī ūdens dzeršanu naktī un laicīgi atradināju mazulīšus no knupju lietošanas – manuprāt, tas ir pieradums. Nezinu, vai tas ir pareizi, bet es šīs lietas noņēmu ar reizi. Man viņi ir trīs! Es arī esmu cilvēks, es arī gribu dzīvot! Bērni ir pieraduši, ka es nevaru katram pasēdēt blakus. Protams, es neļāvu noraudāties bērnam, bet arī neskrēju pie katras pirmās bērna iečinkstēšanās,” stāsta četru bērnu māmiņa. Viņa atklāj, ka arī tagad bērni dodas gulēt, kad to viņiem vecāki saka, bet draugi par to mēdz brīnīties – vecāki pasaka: “Ejiet tīrīt zobus, uzvelciet pidžamas”, un bērni paklausa.