No histēriskiem smiekliem līdz milzu bailēm. Dramaturģe un aktieris stāsta par pieredzi, audzinot dvīņus

Jums ir tik daudz jaunumu – izdota grāmata “Puksītis”, kurai abi esat autori, opera ģimenēm “Mūž(-uš)īgais lidojums”, kas tapusi pēc Rasas stāsta, Sandim pirmizrāde teātrī. Kur atrodat laiku bērniem, ģimenei un paši sev? 

Rasa: Jautājums, kur mēs atrodam laiku bērniem, man parasti liekas dīvains. Primāri laiks ir bērniem, un tad meklē laiku visam pārējam. Tagad arī – dvīņi iet pirmajā klasē, un zinu – mums viņi jāaizved uz skolu, pēc tam jāsavāc, jāaizved uz pulciņiem, pa vidu vēl ir mazais cilvēks. Visu pārējo “tamborē” tam riņķī apkārt. Mums ar Sandi profesijas nav tādas, ka jābūt darbā no deviņiem līdz pieciem.

Sandis: Tu vari rakstīt kaut Aļaskā uz ledus kluča.

Rasa: Varu, bet negribētu.

Vai jums ir atbalsta komanda?

Rasa: Mums ir milzīga atbalsta komanda vienā personā – Babiņa. Viņa ir mana vecmamma. Mēs dzīvojam vienā mājā, viņa – pirmajā, mēs – otrajā stāvā. Pārējie vecvecāki ir tālu prom. Vieni – Salaspilī un Tallinā, otri – Cēsīs. Vēl mums Liepājā ir dvīņu krustmāte, kas viņus var aizvest un atvest, ja nepieciešams. Esam par lielām, paplašinātām ģimenēm, kurās cits citam spēj ik pa brīdim palīdzēt!

Sandis: Babiņa ir aukle, kas pieejama 24/7. 

Viņu apmierina šāds grafiks?

Rasa: Man liekas, Babiņa pat apvainotos, ja mēs Sāru sāktu laist bērnudārzā. Skaistākais ir tas, ka viņai šie mazie cilvēki ir lielākā motivācija kustēties, turēt sevi ritmā. Babai ir 83 gadi. 

Vai varat padalīties, kādas bija izjūtas, uzzinot, ka jums būs dvīņi?

Rasa: Tas bija histēriski smieklīgi.

Sandis: Sākumā diskutējām, kurš no mums grib puiku, kurš meiteni, kurš varētu būt pirmais…

Rasa: Es vienmēr esmu zinājusi, ka gribētu puiku, bet Sandis – meitu. Smējāmies – tad lai ir divi.

Sandis: Vienā no pirmajām sonogrāfijām Rasa guļ [uz kušetes], es skatos ekrānā uz bērniņu. 

Ik pa brīdim parādās trešā kāja. Domāju – ak kungs, cik nepatīkami.

Rasa: Es ekrānu neredzu, bet redzu kājgalī vīra seju. Viņš ik pa laikam pieliecas uz priekšu, acis izplešas. Sāku domāt, kas tur tāds ir. Tad ārste teica: te mums ir bērniņš un šeit – pārsteigums. 

Sandis: Tajā brīdī vienkārši sākām smieties. 

Rasa: Tas bija fantastisks pārsteigums!

Sandis: Un vēl puika un meitene – tieši tā, kā bijām izjokojušies. 

Kā ar praktisko pusi – dvīņiem viss ir jāpērk dubultā? 

Rasa: Kad gaidījām dvīņus, man tiešām sākās panika, ka viss jāpērk dubultā. Skatījos internetā visus “gudros” sarakstus, kas bērniņam ir nepieciešams. Tikai pēc tam sapratu, ka pusi no šīm lietām īstenībā nemaz nevajag. 

Sandis: Latvijā cenas, īpaši bērnu lietām, ir neadekvāti augstas. Tam nav nekāda pamata. Ārzemēs redzu, ka tās mantas nemaksā pat ne uz pusi tik dārgi. Domāju, ka valdība varētu padomāt, kā to regulēt. 

Rasa: Dvīņu ratu cena veikalā ir kosmiska! Bet mēs pirkām lietotus. Un ņēmām visu, ko mums deva draugi. Mazo bērnu drēbītes taču nonēsāt nav iespējams!

Kā ar celšanos naktī, barošanu? Vai bija tā, ka viens bērniņš aizmieg, otrs pamostas?

Rasa: Mums dvīņi piedzima 30. nedēļā, līdz ar to mēnesi nodzīvojām slimnīcā. Patiesībā tā ir izcila skola jaunajiem vecākiem. Medmāsas ir tik advancētas zīdaiņu aprūpē, ka skaties un brīnies. Slimnīcā mums iegājās konkrēts dienas ritms. Pēc tam to vienkārši saglabājām.

Tu, Rasa, baroji pati?

Rasa: Tā kā viņi piedzima daudz par ātru, pašiem zīst nebija spēka. Sākumā piens bija jādod caur katetru. Divus mēnešus atslaucu, sagāju pilnīgā “sviestā”. Paldies dievam, Sandis man pateica: stop, izbeidzam šo lietu, pārejam tikai uz maisījumiem. Bet uz iepakojuma lieliem burtiem rakstīts: mātes piens ir labākais, ko tu vari dot savam bērnam. 

Es to uztvēru apmēram tā – padomā, vai tiešām gribi būt tik riebīgs radījums, lai dotu saviem mazulīšiem šo ķīmisko produktu. 

Šausmīgi mocījos sirdsapziņas pārmetumos. 

Sandis: Bet kam vajag sievu, kurai “aizbraucis jumts”? 

Rasa: Tā kā barojām ar pudelītēm, Sandis naktīs mani varēja nomainīt. Vai arī es baroju vienu, Sandis – otru.

Vai tas, ka dvīņi piedzima par ātru, bija smags emocionāls pārdzīvojums?

Sandis: Jā, jutu lielas bailes. Intensīvās palātas nodaļā bija gara gaiteņa galā. Tur ik pa laikam kādam iedegās sarkanā gaisma (tā atskan kritiskos brīžos – I.Š.). Pīp-pīp… Tu ej pa to gaiteni un lūdz: kaut manējiem nebūtu “sarkanais”.

Rasa: Kamēr viņi ir intensīvajā palātā, naktī pie viņiem nav jāiet. Tikai pa dienu uz barošanas laiku. Naktī guli un dzirdi, ka kādam atkal ir “sarkanais”, un medmāsas skrien pa gaiteni. Blenz griestos un ceri… Kad mēnesis gāja uz beigām, man ļoti gribējās prom.

Mājās Babiņa bija tā, kas uzreiz palīdzēja rūpēties par dvīņiem?

Rasa: Tad vēl arī mans vectēvs bija dzīvs. Viņi abi mums palīdzēja.

Sandis: Ar bērnu jau patiesībā baigās slodzes nav. Lielāko slodzi un smagumu katrai darbībai dod stress. Tāpēc ar trešo bērnu jau ir daudz vieglāk. 

Jo tu jau zini, kā viņu paņemt, kā barot, kā mainīt autiņus, kā mazgāt; vai raud tāpēc, ka viss ir slikti, vai tāpēc ka gribas ēst.

Rasa: Bērnkopībā, man liekas, grūtākais ir neziņa par to, kā būs. Sadomājies visu ko, bet īstenību saprot tikai tad, kad bērns jau reāli ir. Saproti, piemēram, ka viņš ir jābaro ne tikai pa dienu, bet arī naktī. 

Sandis: Par kvalitatīvu miegu, sevišķi pirmajā gadā, vari aizmirst.

Rasa: Tagad, kad ir trešais bērns, saprotu, ka dvīņiem sākumposms bija daudz grūtāks. It īpaši, ja bijām ar viņiem pa vienam. Ja abi raud, ir jāizvērtē, kuram mierinājumu vajag vairāk un pirmajam. 

Sandis: Neforši bija tad, kad viens saslimst, bet, kad viņam slimība jau iet uz beigām, saslimst otrs. 

Rasa: Tā ir joprojām. 

Jums ir puika un meitene, tāpēc droši vien vienādi neģērbāt. Bet vai bija un ir mantas, ko pērkat abiem vienādas?

Sandis: Protams. 

Rasa: Vakar nopirku vienādus ziemas mēteļus, tikai Rūdolfam melnu, Sofijai – rozā. Kad viņi bija mazāki, izbaudīju to, ka var nopirkt kaut ko vienādu. Manuprāt, tas ir stulbs priekšstats, ka krāsas pieder konkrētam dzimumam. 

Sandis: Kad viņus uzaicina ciemos, vajag divas dāvanas. Bet vislabākais ir tad, kad dvīņi iet ciemos pie dvīņiem.  

Kad pirms intervijas minēji – Rūdolfam tagad ir telefons, Rasa atzinās, ka labāk neteiks, ko par to domā. Vai un kā jūs vienojaties par audzināšanas pamatprincipiem? 

Sandis: Es esmu pamanījis, ka man gribas vairāk pažēlot Sofiju, bet Rasai – Rūdolfu. Savu dzimumu tu tā kā zini, tāpēc tas otrs liekas saudzējamāks. 

Rasa: Sandis ir ārkārtīgi vērīgs, ja kādam sāk sāpēt vēders. Viņam ir bijusi slikta pieredze, tāpēc vienmēr satraucas. Man atkal šķiet – padzer vērmelītes un pāries.

Sandis: Man bērnībā vēders nekad nesāpēja. Vienīgajā reizē, kad sāpēja, bija aklās zarnas iekaisums un vajadzēja operēt. Rasai savukārt vēders sāpēja regulāri. Padzēra vērmelītes, un pārgāja. 

Te arī mēs redzam, kādu lomu vēlākajā dzīvē spēlē katra individuālā pieredze. 

Rasa: Reiz bija konfliktsituācija. Viens no dvīņiem grib iet šūpoties uz parku, otrs – mājās likt ūdenī dinozaura olu. Un abi grib to darīt tieši tagad. Viņiem bija pieci gadi.

Sandis: Patiesībā viņi gribēja, lai vecāki izvēlas, kurš būs tas īpašākais.

Rasa: Sapratām – lai kādu lēmumu pieņemsim, vienam būsim sliktie. Teicām – mēs jums dodam laiku vienoties un tikmēr paiesim nostāk. 

Sandis: Mēs pret viņiem izturamies kā pret mums līdzvērtīgiem cilvēkiem. Paskaidrojām, ka abi ir vienādi svarīgi, tāpēc pie kompromisa ir jānonāk pašiem. Un viņi to izdarīja! Tagad arī šādas lietas izdiskutē savā starpā.

Brāļu un māsu strīdu viņiem nav?

Sandis: Ir pakaitināšana. Bet mēs daudz runājam par to, ka tad, ja sabojājam garastāvokli, piemēram, Sofijai, viņa pēc tam sabojā man, bet es – vēl kādam citam. Mācām, ka esam ģimene un svarīgi parūpēties citam par cita emocijām, jo tas mums visiem palīdz.   

Rasa: “Facebook” grupās, kur dvīņu vecāki dalās pieredzē, esmu lasījusi, ka izteiktāki konflikti, greizsirdība ir viendzimuma dvīņu starpā. 

Sandis: Mūsējiem katram ir savs dzimums, līdz ar to katrs savā ziņā jau ir īpašs. Viņiem nekas nav jāpierāda. Bet man liekas, ka pats interesantākais būs ar Sāru. Kā saka, viss pamats bērnam tiek ielikts pirmajos trijos gados. Viņa ir īpaša visiem – brālim, māsai, tētim, mammai, Babai, omēm… Potenciāls izlutināšanai – grandiozs. Es redzu, ko nozīmē jaunākā bērna sindroms. Emocionālā vide ir tāda, ka viņa saprot – visi ir viņas vasaļi –, un tas vēlāk atspēlēsies. Es jau gaidu!

Vai jūs esat tie vecāki, kas bērniem ļauj visu, vai tomēr strikti velkat robežas?

Rasa: Man šķiet, ka mēs velkam robežas, bet vienmēr arī konstruktīvi mēģinām paskaidrot, kāpēc. Neatbildu – es tā izdomāju, tāpēc ka esmu mamma. 

Sandis: Tas ir līdzīgi kā piemērā par to, ka varētu jau darīt māsai pāri, bet es to negribētu, jo tam būs tādas un tādas sekas. Kad mamma aizbrauc, mēs pasūtām picu un varam neiet gulēt līdz trijiem naktī, bet ar norunu, ka no rīta būs laikus jāceļas. Nevarēs ļauties impulsam, ka gribas vēl pagulēt – jo tā ir sarunāts. Mēģinām, lai bērni apzinās, ko dara. Tad paši var nospraust sev jēdzīgu robežu. 

Rasa: Līdzīgi ir ar pulciņiem. Tu ej dejošanā nevis tāpēc, lai nebūtu mājās un mums būtu miers, bet tāpēc, ka tās ir rūpes par ķermeni, tas attīsta kustību koordināciju, ritma izjūtu. 

Sandis: Tad arī viņi izbauda rezultātu. Sofija mētā ritentiņus, stāv uz rokām, taisa špagatus. 

Rasa: Viņa iet laikmetīgajā dejā. 

Sandis: Un Rūdolfs, kurš domāja, ka ir baigais nazis, pēkšņi saprot, ka nevar tā izdarīt. 

Rasa: Rūdolfs mums iet futbolā un mūzikas skolā, Sofija – dejošanā un zīmēšanā.

Viņi negribēja iet vienos un tajos pašos pulciņos?

Rasa: Nē. Viņi iet vienā klasē, kur jau ir viņu kopējā pasaule.

Vai jums nebija varianta laist arī katru savā dārziņā vai skolā?

Rasa: Sākumā Sofija bija ārkārtīgi komunikabla, bet Rūdolfs – kautrīgāks. Tad Sofija sastādīja viņam kompāniju. Bet vienā brīdī tas mainījās. Rūdolfs kļuva komunikabls, un Sofija nesaprata, kas īsti notiek, kā viņai būt. Man šķiet, ka skolā viņiem vispār nav problēmu. Var būt viens ar otru, un var būt arī katrs ar saviem draugiem. 

Teici, ka Rūdolfs piedalās izrādē. Tas ir tāpēc, ka viņš iet mūzikas skolā? Nebija tā, ka māsa prasīja, kāpēc viņa nevar spēlēt izrādē?

Rasa: Nē, viņai jau ir sacensības un medaļas dejošanā. 

Sandis: Rūdolfam futbolā tik daudz nav.

Rasa: Viņš man vienreiz prasīja, vai nevar nopirkt kādu kausu.

Sandis: Deju studija “Extra” ir viena no labākajām Latvijā. Bieži brauc uz sacensībām, līmenis ir superaugsts, gandrīz vienmēr pirmās vietas. Futbolā turnīri nenotiek tik aktīvi, sevišķi mazā vecumā. 

Jūs tik forši stāstāt par savu kā vecāku filozofiju. Kaut kur mācāties, lasāt, lai papildinātu zināšanas, vai arī tā ir tikai pašu dzīves pieredze?

Sandis: Man liekas, tas ir veselais saprāts. 

Rasa: Mums nāk talkā arī profesijas, kas paredz analizēt situācijas. Atceros – kad biju stāvoklī, redzēju vienu gadījumu. Mazi puikas skrēja, ķēra telefonu, tas aizlidoja un nokrita. Pienāca trešais, izrādās – tas ir viņa telefons. Teica: mamma mani nositīs. 

Pēc tam sev teicu: ja kādreiz bērns atnāks mājās ar saplīsušu telefonu un stāstīs, ka tā nav viņa vaina, tu nedrīksti viņam neticēt, jo tajā situācijā neesi bijusi klāt. 

Sandis: Patiesībā vienā brīdī, kad Sofija sāka taisīt “sieviešu gājienus” un es nesapratu, kā atrast pareizo pieeju, iegāju Amazon.com un nopirku grāmatu “Kā audzināt meitu”. Joprojām neesmu izlasījis. 

Rasa: Bet katram gadījumam – tev ir (smejas).

Sandis: Esmu pietiekami jutīgs, lai atrastu pareizo pieeju. Un vēl man liekas, ka svarīga ir atklātība. Man nepatīk, ka no manis kaut ko slēpj – es to tāpat redzu. Tāpēc pats vienmēr esmu ļoti patiess un stāstu, kā jūtos. Ir bijuši gadījumi, kad bērni atnāk no dārziņa un saka – audzīte dusmīga. Tad mēs parunājam, ka arī audzīte ir cilvēks ar savām problēmām. Ja rājas, tas varbūt nav par kādu konkrēti, bet tāpēc ka viņai mājās grūti. 

Man liekas, ka vecākiem bieži pietrūkst jaudas runāt un skaidrot.

Rasa: Manam vīram noteikti nepietrūkst!

Sandis: Mums ir tāda profesija – runāt.