Dvīņu tētis: Pirmā vizīte pie ārsta un atgriešanās darbā

Iepazīšanās

Beidzot esmu tētis. Jau bērnu gaidīšanas periodā domāju, ka varētu par savām izjūtām un novērojumiem rakstīt dienasgrāmatu. Dažādu apsvērumu dēļ izvēlējos to sākt darīt tikai pēc bērnu piedzimšanas un tad nu te es pierakstu gan ikdienas novērojumus un vērtīgās atziņas gan arī pamazām sakopoju domas un rakstu par skaisto gaidīšanas laiku.

Tātad, par bērniem. Jā, tieši bērniem daudzskaitlī. Esmu laimīgs dvīņu tētis. Puikas pasaulē nāca 2008. gada 22. maijā ar ķeizargrieziena palīdzību. Kārlis dzima plkst 9.54, bija 54 cm garš un svēra 3.4 kg, bet Jānis dzima plkst 9.55, bija 53 cm garš un svēra 3.3 kg.

Neko no šajā blogā izlasītā nevajadzētu uztvert par vienīgo pareizo piegājienu, situāciju vai risinājumu. Tie vienkārši ir mani kā tēva novērojumi un pieraksti paša atmiņām.

Pirmo reizi pie daktera
25. jūnijs, 2008.

Lai arī mūsu ģimenes ārste jau bija atnākusi ciemos pie mums gan nākamajā dienā pēc mūsu ierašanās mājās, gan vēl 10 dienas pēc tam, šoreiz pirmo reizi devāmies atrādīties viņas prakses vietā. Būtībā tā ir standarta procedūra, ka reizi mēnesī bērni ir jāved atrādīt ģimenes ārstam, lai viņi tiktu nomērīti, vakcinēti un visādi citādi nopētīti.

Jau pirms došanās pie dakteres mēs paši bijām pamanījuši, ka abi puikas ir mazliet paaugušies. Mazliet izpaudās tā, ka visas mazās drēbītes, kuras bijām sapirkuši nu jau ir palikušas par mazu un noliktas maliņā. Tā kā mums mājās nav tādu svaru, ar kuriem varētu bērnus nosvērt un nezinājām arī kā viņus mēra garumā, tad īpaši par to nesatraucāmies un gaidījām vizīti pie dakteres.

Es tiešām nespēju iedomāties, kādai sakritībai ir jābūt, lai abiem bērniem būtu identisks svara pieaugums.

Kā pirmo svēra un mērīja Jāni. Viņš piedzima kā otrais, bija 53 cm garš un 3.3 kg smags. Izrakstīšanās brīdī no slimnīcas viņš svēra aptuveni 3.1 kg. Tagad uzliekot Jāni uz svariem mazliet pabrīnījāmies - tiešām kārtīgi paaudzies. Svara pieaugums 1080 grami. Tālāk sekoja mērīšana garumā. Es tiešām nespēju iedomāties, ka viens tik mazs cilvēciņš spētu mēneša laikā paaugties par 7cm garumā. Tagad Jānis ir izaudzis jau līdz 60 cm garumam un te nu arī ir atbilde, kāpēc mūsu mazās 40., 50. un pat 56 izmēra drēbītes ir jāmēģina kādam uzdāvināt.

Kā otro svēra Kārli. Viņš piedzima kā pirmais, bija 54 cm garš un 3.4 kg smags. Izrakstīšanās brīdī no slimnīcas viņš svēra līdzīgi kā brālis - ap 3.1 kg, atšķiroties vien par kādiem 30 gramiem. Pie Kārļa svēršanas gan mēs visi palikām uz pauzes. Svara pieaugums tie paši 1080 grami, kas Jānim. Es tiešām nespēju iedomāties, kādai sakritībai ir jābūt, lai abiem bērniem būtu identisks svara pieaugums. Tālāk sekoja garuma mērīšana un te nu beidzot bija neliela atšķirība - Kārlis ir paaudzies tikai par 5 cm un tagad ir 59 cm garš. Tā kā šobrīd Jānis ir garumā pāraudzis savu brāli.

Pēc svēršanas un mērīšanas daktere vēl papētīja abus mazos, noteica, ka kustības izskatās gana koordinētas, labi mēģinot turēt galviņas un pat viņai par pārsteigumu noliekot vienu no puišiem uz vēdera viņš pats jau pareizi apvēlās uz muguras. Kā teica pati daktere, tad reizēm pat 3 mēnešus veciem bērniem esot ar to problēmas, bet mūsējie jau mēneša vecumā ar to tiekot galā.

Vakcināciju gan šoreiz neveicām, jo Jānim vēl īsti nebija nogājusi jaundzimušo dzelte, tāpēc norunājām, ka abus mūsu brašuļus vakcinēsim nākamajā vizītē pēc mēneša.

Visā visumā esam mēreni pārsteigti par to, cik braši mazie aug. Ja citiem vecākiem neizdodas vienu bērnu piebarot par kilogramu mēnesī, tad mums tas ir izdevies ar abiem. Vienkārši lieliski!

Tētis atgriežas darbā
28.jūnijs, 2008.

Jau labu laiku klusībā pie sevis domāju, kas notiks, kad man būs jāatsāk strādāt. Ja ģimenē ir piedzimis viens bērns, tad tēvi parasti atsāk strādāt jau uzreiz pēc valsts apmaksātajām 10 paternitātes atvaļinājuma dienām un mātes arī lieliski tiek galā ar vienu bērnu. Dvīņu gadījumā valsts ir vēlīga un piešķir 10 apmaksātas atvaļinājuma dienas par katru bērnu.

Man par laimi darba vietā pirmās 10 dienas man sarēķināja nevis kā noteikts likumā kalendārās dienas, bet darba dienas. Tādējādi kopumā varēju izmantot paternitātes atvaļinājumu no 22. maija līdz pat 14. jūnijam. Tā kā tuvojās Jāņi ar savām divām svētku dienām, tad izdomāju, ka paņemšu vēl piecas dienas parasto atvaļinājumu. Saskaitot kopā visus atvaļinājumus pa mājām biju nodzīvojies jau nedaudz vairāk par mēnesi. Ja jāatzīstas godīgi, tad tādas īsti lielas vēlmes doties atpakaļ uz darbu man pat nebija. Lai nu kā, kaut kad jau būs jāsāk strādāt un tā nu nolēmām, ka varētu pamēģināt nostrādāt īso Jāņu nedēļu, kurā ir tikai trīs darba dienas.

Tiek pacelta klausule un ar fonā raudošiem mazajiem dusmīgā balsī pavaicāts: “Ko tu gribi?”, pēc tam nomesta klausule. Nav divu domu. Pie velna darbu, jābrauc glābt!

Kad abi mazie bija paēduši aptuveni pusseptiņos no rīta, kāpu mašīnā un devos uz darbu. Tik agrai braukšanai uz darbu ir viens liels pluss - uz ielām praktiski nav mašīnu, tāpēc ierasto 40 minūšu vietā uz darbu varu tikt aptuveni 15 minūtēs. Kaut kur ap plkst 10 izdomāju piezvanīt uz mājām un apjautāties, kā draudzenei iet ar mazajiem. Tiek pacelta klausule un ar fonā raudošiem mazajiem dusmīgā balsī pavaicāts: “Ko tu gribi?”, pēc tam nomesta klausule. Nav divu domu. Pie velna darbu, jābrauc glābt! Kad biju ticis līdz pusceļam, draudzene atzvana jau nedaudz mierīgāka un saka, lai es tomēr braucot atpakaļ uz darbu.

Vēlviena priekšrocība agrai braukšanai uz darbu ir tā, ka agrāk var arī braukt mājās. Pirmajā dienā gan nācās agrāk braukt mājās, lai mēs visi varētu doties pie daktera, taču nākamajās divās dienās strādāju tikai līdz aptuveni plkst 14. Kopā sanāk nedaudz vairāk par 6 darba stundām, kas pilnībā atbilst darba devēja prasībām par birojā atstrādājamo laiku. Tiesa, tas draudzeni neglābj, jo mazie rakari lielos niķus taisa tieši rīta pusē un kad es tieku mājās viņi ir īsti paraugbērni. Uzreiz aizmieg, neniķojas. Var jau būt, ka viņiem vienkārši pietrūkst manis mājās. Nākamnedēļ mēģināšu kādu dienu braukt uz darbu pēcpusdienā, lai pārbaudītu, vai tie ir vienkārši lielie rīta niķi, vai arī vaina ir faktā, ka manis nav mājās.

Daudzi vecāki saka, ka grūtākie esot pirmie trīs mēneši, tāpēc nolēmu, ka nostrādāšu vēl nākamo nedēļu un tad ņemšu vēl divas nedēļas atvaļinājuma. Darbi pagaidīs.

Tētis mēģina strādāt no mājām
30. jūnijs, 2008.

Ņemot vērā pagājušās īsās darba nedēļas pieredzi ar draudzenes puņķiem un asarām un izmisīgo cīņu ar abiem mazajiem niķiem, šodien izdomāju pastrādāt no mājām. Lai arī darba devējs burtiski pirms dažām dienām ieviesa noteikumu, ka 80% no darba laika ir jāstrādā birojā, lai veicinātu komandas darbu, tomēr izdarīju atkāpi no šī noteikuma. Galvenais iemesls - saprast, cik tad īsti pa dienu sanāk tas brīvais laiks pastrādāt un kuri ir tie dienas laiki, kad abi mazie ir visaktīvākie un mammai ir nepieciešamas papildus palīdzīgās rokas.

Rīta cēliens bija tīri mierīgs. Pēc tam, kad abi mazie ap pulksten atsoņiem bija paēduši, draudzene vēl aizgāja pagulēt, bet es ķēros pie darbiem. Kādu stundu pastrādājis, sadzirdēju, ka blakus istabā mostas mazie. Nezinu, kā tas nākas, taču praktiski vienmēr ir tā, ja pamostas viens, tad tūlīt pamodīsies arī otrs. Tā nu skraidīju kādu brīdi no vienas gultiņas pie otras, kamēr pamodās draudzene, tad jau viens pa rokām viņai, otrs - man un pēc brīža tomēr abi aizmieg.

Lai arī pa māju biju nodzīvojies vairāk kā mēnesi, tā īsti nebiju aptvēris, cik grūti draudzenei ir vienai tikt galā ar abiem mazajiem reizē.

Atkal skrienu strādāt, izdodas izbrīvēt kādu aptuveni stundu. Atkal pamostas mazie un jāsteidz palīgā draudzenei. Ap vienpadsmitiem pēc paēšanas abi mazie aizmiga, šoreiz jau uz kādām trīs stundām. Tētis atkal dodas strādāt, bet mamma tikmēr skrien uzēst brokastis vai nu jau agrās pusdienas. Atbrauc pāris ciemiņi un kamēr ciemiņi palīdz pabarot mazos, tikmēr tētis joprojām strādā. Viss mainās  pēc paēšanas - ciemiņiem jādodas prom, bet abi mazie atkal niķojas. Kārli kaut kā izdodas pielauzt uz gulēšanu pāris reizes pa pusstundai vai stundai, taču Jancis neguļ līdz pat vannošanas laikam ap pus astoņiem vakarā. Kārlis uz to laiku ar nelielu palīdzību tiek pamodināts un arī novannots. Šodien pirmdiena, tāpēc abi mazie viens pēc otra dodas kopā ar tēti lielajā vannā un mazgājas ar ziepēm. Kad abi mazie novannoti, tētis atkal tiek mazliet pie datora pastrādāt.

Visā visumā, paraugoties uz nostrādāto stundu skaitu, var teikt, ka tas ir tāds pats vai pat lielāks, kā birojā nostrādāto stundu skaits. Paskatoties uz padarītajiem darbiem, var teikt, ka birojā, visticamāk, būtu padarījis tikpat daudz. Vienīgā nelaime - darbs ir gana saraustīts un ievelkas visas dienas garumā, nevis kā biju pieradis to darīt - sākot no 7 vai 8 rītā līdz pulksten 15 vai 16. No otras puses šādi strādājot draudzenei ir daudz vieglāk, jo jebkurā brīdī ir pieejamas palīdzīgas rokas un var iztikt bez lieka stresa, kas īpaši nav vēlams šobrīd, kamēr mazos baro ar krūti.

Lai arī pa māju biju nodzīvojies vairāk kā mēnesi, tā īsti nebiju aptvēris, cik grūti draudzenei ir vienai tikt galā ar abiem mazajiem reizē. Tā nu šo nedēļu mēģināšu strādāt tāpat, kā šodien, varbūt uz kādu brīdi aizbraucot arī līdz birojam, bet pēc tam vēl divas nedēļas atvaļinājuma. Lielisks iemesls izmantot iekrāto atvaļinājumu :)

Pilnu dvīņu tēta Ingus dienasgrāmatu lasi: www.father.lv