Mārtiņš Daugulis lasa pasaku: Rūķis - sveču lējējs

Reiz dzīvoja trīs labi draugi. Viens no viņiem bija garš, otrs resns un trešais maziņš. Viņiem visiem bija spaiņu cepures, burkānu deguni, melnas ogļu pogas baltajos kamzoļos, un viņi visi bija īsti sniega vīri. Kad pienāca Ziemassvētki, tad visi trīs vīri sabāza kopā savus burkānu degunus un nosprieda iet kaut kur ciemos. Viņi bija dzirdējuši, ka tā svētkos parasti mēdzot darīt, un bez tam tie tik ļoti vēlējās redzēt, kā dedzina Ziemassvētku eglīti. Tāpēc sniega vīri devās ceļā. Viņi bija ļoti labā omā, brida pa sniegu dūšīgi cilādami kājas un trallinādami priecīgu eglītes dziesmu. Tā viņi nonāca līdz kādai zemai būdiņai.
Tad garais sniega vīrs sagrieza taisni savu spaiņa cepuri, izgāza vēderu un bungoja pie durvīm ar savu balto dūri.
Pretim iznāca vepris ar tukliem vaigiem un ļumīgu pakakli. Viņš bija uzvilcis rožainus svētku svārkus un jau paspējis noliet tiem visu priekšu ar sīpolu mērci.
«Priecīgus Ziemassvētkus!» sniega vīri teica un pieklājīgi paklanījās. «Mēs atnācām pie tevis ciemos!» garais sacīja ar vieglu smaidu baltajos vaigos. Bet vepris nemaz nedomāja laist sniega vīrus savā istabā. Viņš stāvēja plati ieplēties savas būdas durvīs.

Pretim iznāca vepris ar tukliem vaigiem un ļumīgu pakakli. Viņš bija uzvilcis rožainus svētku svārkus un jau paspējis noliet tiem visu priekšu ar sīpolu mērci.

«Redziet,» vepris teica, «es esmu salūdzis ciemā daudz cūku un bez tam vēl arī divus ļoti prāvus meža kuiļus. Ja nu es ielaistu arī jūs savā istabā, tad te būtu tik biezs, ka vairs nepaliktu vietas kur apgriezties. Nē, es jūs gan nevaru pieņemt.» Un vepris jau vēra ciet savas istabas durvis. Bet pēc brīža viņš pabāza savu tuklo galvu pa durvju šķirbu un vēl piebilda: «Aizejiet pie brūnās vistas. Viņas namiņš ir tur pa kreisi, pie tiem diviem vītoliem. Gan jau vista jūs pieņems.»
Tad vepris aizvēra durvis, un visi trīs sniega vīri palika ārpusē. Viņi bija tā kā drusku saīguši, jo vepra būdā rukšķēja omulīgas balsis un bija dzirdama aizgrābjoša strēbšana. Brīdi sniega vīri klausījās. Bet nebija jau nemaz tik patīkami dzirdēt, kā citi mielojas.
Tāpēc sniega vīri apgriezās apkārt un gāja pie diviem vītoliem, kur dzīvoja brūnā vista. Kad viņi nonāca pie vistas slietā namiņa, tad resnais sniega vīrs sagrieza taisni savu burkāna degunu, izgāza vēderu un teica:
«Tagad bungošu es. Man varbūt laimēsies!» Un viņš bungoja pie namiņa durvīm ar savu balto dūri. Pēc brītiņa brūnā vista atvēra durvis. Viņa bija apsegusies ar pavisam jaunu svētku lakatu. «Priecīgus Ziemassvētkus!» sniega vīri teica un palocījās brūnās vistas priekšā.
«Mēs atnācām ciemā!» garais vēl piebilda.
Vistas mājīgais namiņš bija jau pilns ar ciemiņiem. Pie apaļa galda sēdēja pieci kaimiņu gaiļi varenām sekstēm un greznām astēm, trīs pīles ar nospodri­nātiem knābjiem un divas pavecas tītarienes. Viesi knābāja graudu kūkas un omulīgi tērzēja.
Bet sniega vīrus brūnā vista nelūdza dziļāk istabā. Viņa stāvēja durvīs, ieplētusi spārnus un teica:
«Jūs nu gan es nevaru pieņemt. Sāksiet vēl siltumā kust un pieslapināsiet manu viesistabu. Es tik ļoti neciešu slapjumu!»
To dzirdot, sniega vīri nokāra degunus, apgriezās un gāja prom. Viņi bija kļuvuši pavisam klusi.
«Aizejiet pie zaķa!» brunā vista vēl nokladzināja tiem pakaļ, «viņa mājele ir tur - zem bērza. Gan jau zaķis jūs pieņems.»
Nu visi trīs sniega vīri gāja uz zaķa mājeli. Viņi gā­ja lēni un vilka kājas pa sniegu, jo bija stipri sapīkuši. Kad viņi beidzot nonāca pie zaķa durvīm, tad mazais sniega vīriņš teica:«Tagad bungošu es. Varbūt man laimēsies.» Un viņš piebungoja pie mājeles durvīm ar savu balto dūrīti.

Vistas mājīgais namiņš bija jau pilns ar ciemiņiem. Pie apaļa galda sēdēja pieci kaimiņu gaiļi varenām sekstēm un greznām astēm, trīs pīles ar nospodri­nātiem knābjiem un divas pavecas tītarienes. Viesi knābāja graudu kūkas un omulīgi tērzēja.

Pēc brītiņa kāds pajauns zaķis bailīgi pavēra durvis mazā šķirbiņā. «Priecīgus Ziemassvētkus!» sniega vīri teica un pieklājīgi palocījās līdz pašai zemei, «mēs atnācām ciemā.»
Bet arī zaķis viņus nelaida savā mājelē. Viņš stāvēja durvīs, bija tā kā uztraucies un teica: «Nezinu, kas jūs esat par personām. Es jūsu nekādā ziņā nevaru aicināt iekšā.»
Un zaķis steidzīgi vien aizvēra durvis. Nu sniega vīriem vairs nebija drosmes klauvēt vēl pie kādām durvīm. Viņi bija tā satriekti, ka tiem vairs nebija nekāda dzīvesprieka. Ja viņi Ziemassvētkos nevarēja kopā ar citiem dedzināt eglīti, tad jau nebija nemaz vērts dzīvot. Tāpēc sniega vīri noņēma savas spaiņu cepures, iesvieda sniegā un izrāva pat visas ogļu pogas no saviem baltajiem kamzoļiem. Tad viņi aizgāja pār piesnigušajiem tīrumiem meklēt Atkusni, lai tas viņus izkausētu.
Sniega vīri gāja un gāja, līdz beidzot satika ceļā rūķi - Svečulējēju. Tas palocīja galvu un vēlēja sniega vīriem priecīgus Ziemassvētkus. Rūķi Svečulējēju visi ļoti cienīja, jo viņš bija tas, kas gādāja par gaismu tumšajās ziemas naktīs.
Bet šie vīri pat neatbildēja uz Svečulējēja svētku vēlējumu. Viņi gāja nokārtām galvām, mīdami viens otra pēdās un reizēm tik smagi nopūzdamies, kā var nopūsties tikai ļoti smagās bēdās. Rūķis Svečulējējs satraucies noskatījās uz aizejošiem sniega vīriem. Tad viņš aiztipināja līdz mežmalas krūmiem un pieklauvēja pie vepra būdiņas. Kad vepris parādījās mājas durvīs savos aplietajos svētku svārkos, tad rūķis Svečulējējs teica, ka viņš ceļā sastapis trīs snie­ga vīrus. Viņi esot gājuši nokārtām galvām un smagi pūtuši. Vai vepris nezinot, kas tiem par nelaimi? Veprim palika tīri tā neveikli ap sirdi. Svečulējējs to tūliņ pamanīja ar savām vērīgajām rūķa acīm: veprim bija drusku tā kā pietvīkuši vaigi, viņš neveikli mīņājās no vienas kājas uz otru un nezināja, vai asti labāk turēt izstieptu vai sagrieztu gre­dzenā.
«Jūtu, ka tu esi vainīgs,» Svečulējējs errīgi teica.
«Saki tais­nību!»

«Te būs sīrupa piparkūkas. Iedod tās sniega vīriem, ja viņus satiec, un saki, lai viņi uz mani vairs nedusmojas.»

«Es viņus nevarēju uz­ņemt savā mājā,» vepris atzinās pavisam nokaunējies, «man ir tik šauras telpas. Es viņus aizsūtīju tālāk pie brūnās vistas.»
«Tas nu vis nebija sevišķi pieklājīgi.» rūķis Svečulējējs nosodoši teica. Vepris, nolaidis abas ausis, iečāpoja savā istabā. Tur viņš brīdi pavandījās pa skapi un drīzi vien bija atkal atpakaļ.
«Te būs tūta ar āboliem!» vepris rukšķēja, «iedod tos sniega vīriem, ja viņus satiec, un saki, lai viņi vairs neskumst.»
Rūķis Svečulējējs paņēma tūtu un gāja uz vītoliem pie brūnās vistas.
«Ko tu esi nodarījusi sniega vīriem?» rūķis stingri noprasīja, pavēris vistas slietā namiņa durvis. Brūnā vista tā nokaunējās, ka viņai nosarka visa galva.
«Es ļoti baidos no katra slapjuma,» vista taisnojās. «Nevarēju sniega vīrus pie sevis uzņemt, man bija ļoti bail, ka viņi siltumā nesāk kust un ka manā namā neizceļas plūdi. Es sniega vīrus aizsūtīju tālāk pie zaķa.»
«Cik nepieklājīgi!» rūķis Svečulējējs sašutis iesaucās. Brūnajai vistai nebija patīkami to dzirdēt. Seksti noliekusi viņa sāka steidzīgi meklēties pa plauktiņiem. Atradusi strīpainu maisiņu, iedeva to rūķim un teica:
«Te būs sīrupa piparkūkas. Iedod tās sniega vīriem, ja viņus satiec, un saki, lai viņi uz mani vairs nedusmojas.»
«Es esmu tik vārīga pret slapjumu,» vista vēl kautrīgi piebilda. Rūķis Svečulējējs paņēma strīpaino maisiņu, un gāja uz zaķa mājokli.
«Ko tu esi nodarījis sniega vīriem?» Svečulējējs uzbrēca zaķim tādā balsī, ka tas sarāvās pavisam maziņš un pieglauda abas ausis pie muguras.
«Tā nu iznāca,» zaķis atzinās kautrīgi, nolaistām acīm, «es pēc dabas esmu stipri bailīgs un baidījos viņus uzņemt savā mājoklī.»
«Bet visi trīs sniega vīri par to ir dziļi satriekti,» rūķis Svečulējējs nopietni teica. «Viņi ir pavisam sašļukuši, no bēdām izrāvuši sev visas ogļu pogas. Var redzēt, ka viņiem dzīvē vairs nekas nepatīk.»
Tad rūķis Svečulējējs nopūtās un noteica: «Lai nu kā, bet tev, zaķi, savu vainu ir jāmēģina izlabot!»
Zaķis kļuva domīgs. Tad viņš sāka meklēt pa visām skapju augšām, pa visiem plauktiņiem un atvilktnēm. Un tas vilkās ļoti ilgi. Beidzot tanī kaktiņā, kur glabājās tukšas sērkociņu kastītes un ietinamais papīrs, zaķis atrada piecus apzeltītus egļu čiekurus. Tos zaķis iedeva rūķim Svečulējējam. «Nodod sniega vīriem!» viņš teica, «Saki, lai viņi uz mani nedusmojas. Cita man nekā labāka nav,» viņš vēl kaunīgi piebilda.
«Nu labi!» rūķis Svečulējējs teica, «iztiksim ar tiem pašiem.» Viņš sabāza visus piecus apzeltītos čiekurus savās kabatās. Bet pēc tam rūķis Svečulējējs teica vēl kaut ko: ja zaķis arī turpmāk gribot dabūt no rūķa sveces garajām ziemas naktīm, tad viņam jāizpilda vēl viens ļoti svarīgs uzdevums - jāuzmeklē visus trīs noskumušos sniega vīrus un jāatved uz to mazo meža klajumiņu, kur pašā vidū aug viena pati kupla eglīte.
Zaķim sveces bija ļoti vajadzīgas, jo pašreiz viņš dedzināja taisni pašu pēdējo galiņu. Zaķis uzvilka garos zābakus, uzmauca dubultus dūraiņus un aizsteidzās pāri apsnigušajiem tīrumiem. Bet rūķis Svečulējējs steidzīgi čāpoja uz mazo meža klajumiņu. Viņš apstājās pie mazās eglītes un lika tai krietni nopurināties, lai no zariem nobirtu liekā sniega nasta. Pēc tam Svečulējējs sakāra eglītes zaros visus vepra dotos ābolus, vistas piparkūkas un piecus apzeltītos egļu čiekurus. Pēc tam rūķis vēl aiztecēja uz savu būdu un atnesa veselu klēpi paša lietas - slaidas un tievas Ziemassvētku svecītes.
Kad svecītes bija saspraustas eglītes zaros, tad rūķis Svečulējējs, salicis cienīgi rokas uz muguras, apstaigāja vēl eglītei apkārt un apskatīja to no visām pusēm. Izskatījās skaisti. Pat ļoti skaisti. Un rūķa vaigi silti smaidīja.
Pēc tam Svečulējējs apsēdās uz celma un iesāka gaidīt. Viņš gaidīja ilgi, ļoti ilgi. Beidzot rūķim jau sāka rasties tā kā šaubas - vai zaķim maz būs izdevies atrast noskumušos sniega vīrus. Vai tikai Sveču­lējējam pašam nebūs jāsāk pārmeklēt pasauli.
Bet tad atlaidās trīs zīlītes, nometās sniegā pie rūķa kājām un cita caur citu čivināja:
«Nāk, nāk. Viņi nāk, viņi nāk!»

Pēc tam Svečulējējs apsēdās uz celma un iesāka gaidīt. Viņš gaidīja ilgi, ļoti ilgi. Beidzot rūķim jau sāka rasties tā kā šaubas - vai zaķim maz būs izdevies atrast noskumušos sniega vīrus. Vai tikai Sveču­lējējam pašam nebūs jāsāk pārmeklēt pasauli.

Un kā tad - drīzi vien pašķīrās koku zari un klajumā iečāpoja trīs sniega vīri - viens garš, otrs resns un trešais maziņš, bet aiz viņiem - nogurušais zaķis. Viņš bija apskrējis pus pasauli, līdz atradis visus trīs sniega vīrus. Un tā vieta, kur zaķis viņus atradis, bijusi sniega vīriem ļoti bīstama. Iedomājieties tik: turpat netālu staigājis Atkusnis!
Bet nu - paldies Dievam - sniega vīri bija šeit un rūķis Svečulējējs iededzināja baltās svecītes. Sniega vīri skatījās eglītē, sašķiebuši savas apaļās galvas, un viņu baltās sejas bija laimes pilnas. Visvairāk sniega vīri brīnījās par pieciem apzeltītajiem čiekuriem. Tādus viņi vēl nebija redzējuši.
«Tie čiekuri ir no manis!» zaķis lielīgi teica. «Bet par visu pārējo jums jāpateicas rūķim Svečulējējam.»
«Katrā ziņā jāpateicas!» iesaucās lielais sniega vīrs.
«To mēs tūliņ izdarīsim!» sacīja resnais.
Bet mazais snie­ga vīriņš apgriezās apkārt, skatījās uz visām pusēm un prasīja: «Bet kur tad viņš ir - šis rū­ķis Svečulējējs?»
Nu tikai visi ievēroja, ka Sveču­lējējs bija pazudis. Pat savas pēdas viņš nebija atstājis sniegā.

Materiāls tapis sadarbībā ar portālu pasakas.net