Gunārs Kalniņš lasa pasaku "Lācis par precinieku"

Reiz dzīvoja viens ķēniņš ar savu sievu un vienu meitu. Pēc kāda laika viņa sieva nomira. Ķēniņš apprecēja citu sievu, kurai jau bija meita. Viņas meita nebija tik skaisti ģērbusies kā ķēniņa meita, tādēļ viņa Ķēniņa meitu ļoti apskauda.

Drīz ķēniņš aizbrauca ar saviem ļaudīm karā. Mājās palika tikai pamāte, tās meita un ķēniņa meita. Pamāte nu atņēma ķēniņa meitai visas viņas drēbes, un vienu pašu lika kalpam aizvest uz mežu un tur nokaut. Bet kalps nonācis mežā, iežēlojās par sava kunga meitu, atstāja dzīvu un palaida mežā, tikai pieteikdams, lai viņa uz pili atpakaļ vairs nenāk, jo tad viņam klāsies slikti.

Meitene, nezinādama, kurp iet, gāja arvienu dziļāki mežā iekšā. Paskatījusies uz augšu, tā ieraudzīja, ka viņai līdzi nāk tas mazais putniņš, kas tai bija mājās, un kurš mācēja runāt. Piepeši tā atcerējās, ka viņa ir aizmirsusi istabā uz loga aiz puķu podiņa savu zelta gredzentiņu, vienīgo mantu, ko pamāte nebija atņēmusi. Meitene sāka raudāt, bet putniņš to mierināja un teica, lai neraudot, ka viņš gredzentiņu atnesīšot, tikai lai neejot prom no šīs vietas. Meitene tā arī darīja. Kad viņa bija jau kādu laiku sēdējusi, tā izdzirda aiz sevis troksni.

Meitene sāka raudāt, bet putniņš to mierināja un teica, lai neraudot, ka viņš gredzentiņu atnesīšot, tikai lai neejot prom no šīs vietas.

Atskatījusies tā ieraudzīja vairāk lāču nākam, no kuriem vienam bija zelta vaiņags galvā. Meitene gribēja bēgt, bet atcerējusies putniņam doto solījumu, tā palika sēžot. Lāči pienāca klāt un pirmais tai bargi jautāja: "Ko tu te meklē un kas tevi te atveda?" .

Tad meitene tam visu izstāstīja, kas viņa ir un kā viņa te nokļuvusi. Tad lācis sacīja: "Ja tu esi ķēniņa meita, tad tev vajaga būt mazam zelta gredzentiņam. Ja tev tāda nebūs, tad es tevi saplosīšu - par to, ka esi stāstījusi netaisnību."
Meitene satrūkās, jo viņa zināja, ka gredzena tai nav klātu. Tikko lācis gribēja tai pieskarties, tai iekrita klēpī mazais zelta gredzentiņš, kuru putniņš pašlaik bija atnesis. Ķēniņa meita parādīja mazo gredzentiņu un nu lācis atzina viņu par īstu ķēniņa meitu, un paņēma līdz uz savu pili.
 

Tanī acumirklī, tikko tas bija noticis, lielais lācis pārvērtās par skaistu princi, un citi lāči par viņa kalpiem.

Ilgu laiku nodzīvojusi, tā sāka domāt arī par savu tēvu. Tad viņa dabūja dzirdēt, ka tēvs esot jau no kara mājās. Viņa lūdza lāci, lai atlaiž to uz mājām. Lai gan lācis viņu prom laist negribēja, tomēr viņš beidzot paklausīja viņas lūgumu. Viņš iejūdza ratos skaistākos zirgus, iesēdināja tur ķēniņa meitu un arī pats pavadīja to kādu gabalu. Pēc atvadoties, tas žēli kauca un luncinājās ap meiteni. Ķēniņa meitas sirds iežēlojās, un atvadoties tā viņu noskūpstīja.

Tanī acumirklī, tikko tas bija noticis, lielais lācis pārvērtās par skaistu princi, un citi lāči par viņa kalpiem. Nu viņš bija ļoti pateicīgs ķēniņa meitai par to, ka tā bija viņu izglābusi no apburšanas. Tūliņ viņš sēdās ratos tai līdzās un brauca uz pili, lai prasītu pēc viņas rokas.

Atbraukusi uz pili, meita izstāstīja visu savam tēvam, ko pamāte tai bija darījusi. Tēvs bija ļoti sadusmots un padzina pamāti ar visu savu meitu no pils. Drīz pēc tam tika svinētas ķēniņa meitas kāzas ar jauno princi. Un viņi dzīvoja laimīgi līdz šai dienai.

Materiāls publicēts sadarbībā ar porālu: www.pasakas.net