Krāsainie brīnumi no plastilīna

Kāda draudzene reiz dalījās ar mani pārdomās, cik tas traki, ka bērni prasa uzzīmēt to vai šo, bet viņa taču nemākot. Taču tā nav! Mēs tikai domājam, ka neprotam. Panākumu atslēga slēpjas tajā, ka vienkārši jāļaujas radošajam procesam, tad izdosies. Turklāt bērni ir sajūsmā par it visu, ko vecāki uzdarina! Pastāstīšu, kā es „noķēru” krāsaino plastilīna mūzu, jo, atzīšos, pirms tam mani darinājumi bija visai garlaicīgi.

Pēc bērna dzimšanas dienas ballītes atklāju, ka mājās nu ir pārpārēm plastilīna. Un kādās krāsās! Tik žilbinoši košās, ka tā vien prasījās ko uzmeistarot. Izpakojot kādu kārbu ar plastilīniem, pamanīju mazu lapiņu, kur ierosmei sabildētas dažādas raibas figūriņas. Un te bija mana pirmā atklāsme — jo krāsaināk, jo labāk! Puķei obligāti nav jābūt ar zaļu kātiņu un sarkanu ziediņu, tā var būt gan zila, gan ar dzeltenām strīpām, gan virsū sēdošu tauriņu. Savus raibos darbus sākām ar šo rozā briesmonīti — ietrenēju roku un radošo domāšanu, uztaisot ko līdzīgu no attēla plastilīna kārbā.

Reizē ar plastilīnu var iegādāties arī formiņas, ar kurām plastilīna figūriņas var veidot mehāniski. Fonā šādi taisīts cilvēciņš, tas tāds vienkāršs variants, raibākus skatīt zemāk. Brīdinājums — pirmo reizi, kad dēls izjauca manis rūpīgi cakināto plastilīna brīnumu, es biju satriekta. Bet dusmām nav iemesla! Reiz dzirdēju brīnišķīgu uzskatu — jo vairāk mantu bērns bērnībā izjauks, jo gudrāks būs!:) Vienkārši ņem un taisi nākamo, mudinot iesaistīties procesā arī mazo. Piemēram, lai uzveļ bumbiņu, kas būs galva, lai izvēlas krāsu acīm utt.

Vēl viens briesmonītis, kura izdošanās, šķiet, vairāk sajūsmināja mani pašu, nevis trīsgadīgo dēlu. :) Pēc šādiem treniņiem secināju, ka protu izgatavot visu, ko vien bērns prasa, piemēram, lidmašīnu. Vēlāk tapa arī kolorīts ezis, zaķis, vāvere un dekorācijas, lai varētu izspēlēt „Zaķēns mežā ezi sauc: kur gan palicis mans draugs?”.

Pēc dažu dienu rosības mūsu radošajā plastilīna darbnīcā daudzi personāži bija pārtapuši raibās pikās. Tā kā plastilīns vēl mīksts un lietojams (esmu pamanījusi, ka ilgāk izmantojami tie, kas iepakoti caurspīdīgā papīrā, nevis plastmasas kārbās), bija žēl to izmest ārā, tāpēc pārstrādājām vēlreiz. Dēls Klāvs lūdza, lai uztaisu ekskavatoru un strādniekus, kādus redzējām strādājam uz ielas...

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, mammam.lv/tetiem.lv